Dievmātes, Miera Karalienes, vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2026. gada 25. jūnijā:
“Mīļie bērni! Priecājieties kopā ar mani, jo Visaugstais ļauj man būt ar jums, vest jūs pie Viņa, kas ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība. Priecājieties, bērniņi, un esiet līksmi arī grūtībās, un jums būs spēks, jo jūs apzināsities, ka esat pārejoši, un pratīsiet visu upurēt Dievam. Tāpēc neaizmirstiet – es esmu jūsu Māte un jūs mīlu. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!” (Ar Baznīcas apstiprinājumu)

“Mīļie bērni! Priecājieties kopā ar mani, jo Visaugstais ļauj man būt ar jums, vest jūs pie Viņa, kas ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība.”

Manuprāt mēs pārāk maz uzmanības veltām Vissvētākās Jaunavas Marijas vārdiem viņas vēstījumos. Ja tas patiešām tā ir, tad tas ir skumji un liecina par lielu neizmantotu iespēju. Taču vienlaikus tā ir arī zīme, kas atklāj ko būtisku par mums pašiem: mēs esam zaudējuši vērību un vairs nepamanām pērles, kas atrodas tepat mūsu acu priekšā.

Viena no šīm pērlēm ir Vissvētākās Jaunavas Marijas prieks, par kuru viņa runā šajā vēstījumā. Dievmāte priecājas. Tā ir labā vēsts, jo, domājot par nemierīgajiem laikiem, kuros mēs dzīvojam, mēs apzināmies, ka cerība pastāv.

Taču vēl svarīgāk mums ir saprast, kādēļ Jaunava Marija priecājas. Ieklausoties viņas Sirdī, kas atklājas šajos vārdos, mēs ieraugām šī prieka iemeslus: Dieva dēļ un mūsu dēļ. Dievs ir ļāvis viņai nākt pie mums un vest mūs pie Viņa. No viņas vārdiem, ka Dievs ir ļāvis viņai (joprojām) nākt pie mums, mēs varam secināt, ka viņa pati vēlas nākt pie mums. Viņa ir izteikusi šo vēlēšanos Dievam, un Dievs viņai ļauj to piepildīt. Par to viņa ir Dievam dziļi pateicīga. Un no šīs pateicības dzimst prieks un laime.

Uz mirkli pakavēsimies pie jautājuma: kādēļ Vissvētākā Jaunava vēlas, lai arī mēs priecātos kopā ar viņu? Ieklausoties viņas Sirdī, mēs atklājam vairākus iemeslus.

Pirmais: tādēļ, ka mīlestība nekad nevēlas palikt viena, bet izjūt nepieciešamību dalīties priekā ar citiem.

Otrais: tādēļ, ka Vissvētākā Jaunava vēlas mūs modināt no miega, no mūsu apātijas, lai mēs apzinātos šo brīnišķīgo dāvanu — Debesu dāvanu, viņas atnākšanas dāvanu uz zemes pie mums, cilvēkiem, Medžugorjē, šajā laikā.

Trešais un, iespējams, vissvarīgākais: tādēļ, ka viņa vēlas vērst mūsu skatienu uz Dievu, kurš ir viņas prieka avots.

Jautājums: kad mēs lasījām vai dzirdējām šos Vissvētākās Jaunavas vārdus vēstījumā par viņas prieku, vai tie mūs aizkustināja? Vai tie modināja mūsos prieku? Vai mēs priecājamies par to, ka Vissvētākā Jaunava priecājas būt kopā ar mums un nākt pie mums mūsu dēļ?

Ja mēs nepriecājamies, ko gan citu tas varētu nozīmēt, ja ne to, ka mūsu garīgajam stāvoklim vajadzētu mūs satraukt un ka tā ir skaidra zīme: mēs vairs nejūtam Vissvētākās Jaunavas tuvumu, esam attālinājušies no viņas Sirds, kļuvuši vēsi un vienaldzīgi? Jo, ja mēs būtu tuvu Jaunavas Marijas Sirdij, mēs priecātos tāpat kā Elizabete, kad Marija viņu apmeklēja. Prieka un izbrīna pārņemti, mēs jautātu: “No kurienes mums šī žēlastība, ka Dieva Māte nāk pie mums?! Kāda žēlastība, ka Vissvētākā Jaunava vēlas redzēt mani, tieši mani, kā savu palīgu miera izplatīšanā visā pasaulē!”

Dievmāte mums atklāj savu atnākšanu mērķi: “…vest jūs pie Viņa, kas ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība.” Vai mēs saprotam Vissvētākās Jaunavas prieka iemeslu — to, ka viņa var mūs vest pie Jēzus, kurš ir Ceļš, Patiesība un Dzīvība? Lai to labāk izprastu, iztēlosimies šādu situāciju: kāds ir apmaldījies džungļos, bet mēs viņu atrodam. Kādu gan prieku mēs izjustu, apzinoties, ka varam šo cilvēku izglābt, jo zinām ceļu! Vai arī, ja mēs tuksnesī sastaptu cilvēku, kuram vairs nav ūdens, bet mēs zinātu, kur atrodas oāze un avots.

“Priecājieties, bērniņi, un esiet līksmi arī grūtībās, un jums būs spēks, jo jūs apzināsities, ka esat pārejoši, un pratīsiet visu upurēt Dievam.”

“Priecājieties!” mūs aicina Vissvētākā Jaunava. Mēs taču nepriecājamies, vai ne? Jo, ja mēs priecātos, viņa mūs uz to neaicinātu. Un kādēļ mēs nepriecājamies? Vai tādēļ, ka mums dzīvē trūkst materiālo labumu? Varbūt tāpēc mēs nepriecājamies? Taču es pazīstu cilvēkus, kuri bija priecīgi, lai gan viņiem bija maz materiālo labumu vai pat trūka naudas. Vai tādēļ, ka esam zaudējuši kādu mīļu cilvēku? Taču mans vectēvs Marijans saglabāja prieku pat tad, kad bija zaudējis abus savus dēlus. Cilvēki mēdza sacīt: “Iesim pie Marijana: tur mēs kļūsim priecīgāki!”

“…esiet līksmi arī grūtībās…”

Grūtībās? Mūsdienu sabiedrība mums iegalvo: tu nevari būt priecīgs vai laimīgs, ja nebaudi dzīvi, ja tev ir grūtības un krusti, ja atklājas tavas vājības, ja neesi veiksmīgs, ja tavs izskats neatbilst kādu cilvēku noteiktajiem kritērijiem, ja tev nav pietiekami daudz naudas… Tev tas viss un vēl daudz kas cits ir jānodrošina, ja vēlies būt priecīgs un laimīgs. Taču Vissvētākā Jaunava mums saka ko tādu, kas mūs atbrīvo, atvieglo mūsu dzīvi un dāvā prieku: pat grūtībās mēs varam būt priecīgi.

Dievmātes vārdi var mūs pārsteigt, bet ieklausīsimies sv. Pāvila teiktajā, kurš par sevi saka, ka, neskatoties uz grūtībām, viņš vienmēr ir apmierināts (kas, manuprāt, nozīmē sirdī priecīgs): “Ne trūkuma dēļ es to saku, jo esmu mācījies apmierināties ar to, kas man ir. Es protu pazemoties, protu arī pārpilnībā dzīvot (visur un pie visa kā esmu pieradis): būt paēdis un būt izsalcis, dzīvot pārpilnībā un ciest trūkumu, es visu spēju Tanī, kas mani stiprina.” (Fil 4, 11-13)

Es atcerējos arī savu māti, kura bija apmierināta un priecīga sieviete. Kad es iestājos seminārā, viņa man sacīja: “Mīļais dēls, ja tev dzīvē būs tikai maize un sīpols, esi apmierināts.” Viņa to sacīja tādēļ, ka no savas pieredzes zināja: mēs varam būt apmierināti, laimīgi un priecīgi arī tad, ja dzīvojam pieticīgi, ja mums nav daudz materiālo labumu vai ārējas drošības.

Turpinājumā Vissvētākā Jaunava saka: “…un jums būs spēks…” Sv. Pāvils dod mums gaismu, lai saprastu arī šos Vissvētākās Dievmātes vārdus. Sv. Pāvils ir vienmēr apmierināts (un priecīgs), jo viņam ir spēks. Un šo spēku viņam dod Jēzus. Jēzus viņu stiprina, un tādēļ viņš dzīvo dzīvi, kurā ir daudz šķēršļu, apmierināts (un priecīgs).

Kad sv. Pāvils apzinājās Kristus spēka izšķirošo lomu? Pēc tam, kad trīs reizes lūdza Jēzu atbrīvot viņu no “dzeloņa manā miesā” (skat. 2 Kor 12, 7-10). Jēzus viņu neuzklausīja, bet sv. Pāvils vēl joprojām priecājās. Kāpēc? Jo viņš saprata, ka Jēzus viņam dāvā kaut ko daudz lielāku nekā tikai atbildi uz vienu no viņa lūgumiem. Un šis “kaut kas lielāks” ir Viņa spēks: “Tev pietiek manas žēlastības, jo spēks nespēkā kļūst pilnīgs.” Svētā Pāvila acis atvērās: svarīgākais nebija tas, ka Jēzus viņu atbrīvotu no ārējiem krustiem un grūtībām, jo tie būs vienmēr, bet gan tas, ka Viņš stiprināja Pāvilu no iekšienes, stiprināja viņa garu, lai viņš spētu pareizi pastāvēt, sastopoties ar grūtībām. Lūk, piemērs: sportistam svarīgākais ir trenēties, lai stiprinātu muskuļus un būtu gatavs sacensībām, tam brīdim, kad nāksies sastapties ar šķērsli…

Pēc Kristus spēka iepazīšanas un izjušanas sv. Pāvilu pārņēma brīnumains prieks: “Kristus dēļ man patīk manas vājības, nievāšanas, posts, vajāšanas…” Cik ļoti mums tas atgādina Dievmāti: “… esiet līksmi arī grūtībās…”

Atgriezīsimies pie Dievmātres vārdiem, kas seko tālāk vēstījumā: “…jo jūs apzināsities, ka esat pārejoši, un pratīsiet visu upurēt Dievam.” Kā es varu priecāties zinot, ka esmu pārejošs? Un kā man var būt spēks? Vai tad man nav jābūt bēdīgam? Un jāzaudē spēks? Kāda ir saikne starp “prieku”, “spēku”, apzināšanos, ka esmu pārejošs” un “visa upurēšanu Dievam”?

Atcerēsimies svētā Pāvila secinājumu: “…būdams nespēcīgs, es esmu spēcīgs.” Kad es apzinos, ka esmu vājš un pārejošs, es meklēju Dievu. Kad domāju, ka esmu stiprs, man Dievs nav vajadzīgs. Kad esmu vājš un apzinos savu pārejošumu, es lūdzu Kristu, lai Viņš man dod spēku. Un tad es savu dzīvi, tagadni un nākotni, visu, kas man pieder, uzticu Dievam.

Ko nozīmē “visu upurēt Dievam”? Es kaut ko gatavoju. Es ļoti cenšos visu labi sagatavot un noorganizēt, bet pēc tam saku: “Jēzu, es daru savu darbu, bet Tu visu vadi! Lai notiek tā, kā Tu uzskati par vislabāko! Tu darbojies caur mani! Es esmu spalva Tavā rokā.” Tad es, protams, turpinu strādāt, taču bez smaguma nastas, bez nervozitātes un sasprindzinājuma, bez bailēm, jo sava darba augļus esmu uzticējis Jēzum. Es strādāju, bet ticu, ka viss būs labi, ka viss notiks tā, kā ir vislabāk. Un iznākums būs pat labāks, nekā es spēju iedomāties. Tā ir arī mana pieredze.

Tagad mums būs vieglāk saprast secinājumu, pie kura nonāk svētais Pāvils un kurš pirmajā brīdī var šķist savāds un grūti saprotams: “Tāpēc es labprāt dižošos savā nespēkā, lai Kristus spēks mājotu manī.” Tas ir tāpat kā iesaukties: “Lai manā dzīvē ir grūtības un vājības!” Kādēļ? Jo šajās situācijās es meklēju Kristu un Viņa spēku. Tad, līdzīgi kā sv. Pāvils, es lūgšu Jēzu neatņemt man “dzeloni”, grūtības un krustus, bet stiprināt manu garu, manu uzticēšanos Viņam, manu mīlestību…

Es saprotu, ka dzīvē ir ļoti svarīgi būt ar stipru garu. Vissvarīgākās ir pārmaiņas manā sirdī, nevis nemitīga vēlēšanās, lai mainītos cilvēki man apkārt un lai es vienmēr justos ērti. Jo tad, kad mainās mana sirds, viss izskatās citādi: gan krusti, gan grūtības, gan cilvēki un viņu trūkumi, gan panākumi un neveiksmes, gan tas, vai man kaut kas ir vai nav…

Kāds prieks tam seko! Kāds prieks, kad es sajutīšu, kā Kristus stiprina mani no iekšienes, lai man būtu citāda attieksme pret grūtībām, problēmām, trūkumiem, pret cilvēkiem un viņu vājībām! Kāds prieks, kad no rīta es lūdzu Jēzum stiprināt manu mīlestību, lai tajā dienā, sastopot cilvēkus, man vairs nebūtu jāreaģē ar dusmām un nervozitāti, kā tas bija agrāk! Kāpēc? Tāpēc, ka man ir spēks! Tāpēc, ka mīlestība manī ir kļuvusi stiprāka, tāpēc, ka manī ir radies vairāk brīvas telpas, lai es varētu domāt, redzēt un reaģēt citādi…

“Tāpēc neaizmirstiet – es esmu jūsu Māte un jūs mīlu.”

Neaizmirsīsim — mēs taču esam viņu aizmirsuši, vai ne? Ja mēs dzīvojam Medžugorjes draudzē vai arī, ierodoties Medžugorjē, ieraugām draudzes baznīcu vai no tālienes Parādīšanos kalnu un Krusta kalnu, ko mēs jūtam? Vai arī, ja dzīvojam tālu no Medžugorjes un dzirdam vārdu «Medžugorje», ko mēs sajūtam savā sirdī? Vai mēs jūtam, ka Dievmāte ir klātesoša? Ka viņa mani aicina uz atgriešanos? Ka viņa ir Māte, kura mani mīl?

Ja mēs to nejūtam, tad secinājums ir skaidrs: mēs esam pieraduši, iemiguši, kļuvuši nejūtīgi, akli un kurli. Mēs esam aizmirsuši Māti, kura mūs (tevi) tik ļoti mīl, ka nāk pie mums, lai izvestu mūs no džungļiem, kuros esam apmaldījušies, lai parādītu mums avotu, jo mēs slāpstam, neraugoties uz to, kas mums pieder. Žēlastības avots plūst mums līdzās, bet mēs paliekam izslāpuši. Mēs strādājam un strādājam, un ko mēs iegūstam? Mēs iegūstam riekstu, bet paliekam izsalkuši, jo nezinām, kā to atvērt, un nezinām, ka tā iekšienē ir barība! Kādas skumjas! Kāds labums no tā, ka mums pieder viss, ja mūsu dvēsele nav priecīga!

Noslēgumā atcerēsimies To, kurš, lai kas arī notiktu, un patiesi, lai kas arī notiktu, nekad neaizmirsa savu Māti. Viņa doma ir šāda: kad cilvēks piedzīvos Dieva mīlestību, viņš lēkās no prieka. Un viņš dalīsies šajā priekā ar citiem: “Mīlestība, kura tevi mīl, priecājas bez nosacījumiem. Viņa neko no tevis neprasa, vien to, lai tu ļautu viņai tevi mīlēt. Neļauj sev nogurt no cilvēciskas mīlestības, kurai ir ierobežojumi un noteikumi. Šī mīlestība negaida, kad tu kļūsi labāks, lai tevi mīletu, bet mīl tevi, lai tu varētu pilnveidoties un turpināt pieaugt uz to pilnību, uz ko tiecas tava sirds. Cilvēki, izņemot māti, parasti gaida, kad tu kļūsi tāds, kādu viņi tevi vēlas redzēt, lai tevi mīlētu. Šeit viss ir savādāk! Tiklīdz tu atvērsies šai mīlestībai, cilvēki tev apkārt arī būs laimīgi, priecīgi, mierīgi, spējīgi dzīvot. Lūdzies, lai tu to varētu pastāstīt un parādīt ikvienam cilvēkam, lai visi lēkātu no prieka, jo tu viņus mīli.” (tēvs Slavko Barbaričs)

Pieķeries ar visu savu sirdi Vissvētākās Jaunavas Marijas vārdiem no šī vēstījuma: “Es esmu jūsu Māte un jūs mīlu.” Ko tu jūti savā sirdī, lasot šos vārdus? Iespējams, tu sajutīsi Dievmātes sirdspukstus un arī pats lēkāsi no prieka…

t. Marinko Šakota OFM