Vēlos dalīties ar savu liecību par Medžugorji un izstāstīt, kā šī vieta ietekmēja manu dzīvi.

Pirmo reizi es ierados Medžugorjē 1995. gadā. Tajā laikā es gaidīju savu piekto bērnu. Pirms stāstīt par pašu svētceļojumu, es vēlētos nedaudz pastāstīt par savu dzīvi un par to, kādas bija manas attiecības ar Dievu.

Es uzaugu katoļu ģimenē, taču mēs īpaši nedzīvojām saskaņā ar savu ticību. Es zināju, ka Dievs pastāv, bet man nebija ar Viņu personīgu attiecību. Es vērsos pie Viņa galvenokārt tad, kad man kaut ko vajadzēja vai kad piedzīvoju grūtus laikus.

Man nepatika manu vecāku dzīve, tāpēc es vēlējos pēc iespējas ātrāk aiziet no mājām. Es apprecējos ļoti agri, astoņpadsmit gadu vecumā, nokļuvu neticīgā ģimenē, un tajā laikā es jau gaidīju savu pirmo bērnu.

Pēc kāzām mums četru gadu laikā piedzima trīs bērni. Taču pēc tam mans vīrs smagi saslima. Viņam pārstāja darboties nieres, un viņam trīs reizes nedēļā bija jāveic dialīze.

1994. gadā es paliku stāvoklī ceturto reizi. Es gaidīju dēlu Milošu. Ārsti man ieteica pārtraukt grūtniecību. Viņi apgalvoja, ka bērns varētu nebūt vesels un ka, ņemot vērā mana vīra veselības stāvokli, labāk būtu izdarīt abortu un vispirms parūpēties par viņa veselību. Gandrīz visa ģimene domāja tāpat, izņemot manu mammu, kura mani atbalstīja. Visi man teica, ka Dievs sapratīs, ja es veikšu abortu, un ka man vispirms jākoncentrējas uz vīra veselību. Tomēr tajā laikā es vairāk vērsos pie Dieva. Kad mans vīrs saslima, es sāku lūgties un jutu, kā Dievs mani tuvina sev. Es atradu milzīgu spēku Svētajā Misē, Euharistijā un lūgšanā. Toreiz es teicu Dievam, ka vairs nevēlos Viņu aizvainot un nevēlos iet pa ceļu, ko man piedāvāja šī pasaule. Es nolēmu saglabāt bērnu. Šodien es saku, ka pats Dievs izglāba Milošu, jo vēlējās, lai viņš būtu šeit. Ja viss būtu atkarīgs tikai no manis, vāja cilvēka, es, iespējams, nespētu izturēt milzīgo apkārtējo cilvēku un ārstu spiedienu. Taču Dievs mani atbalstīja un vadīja. Milošs piedzima vesels 1994. gada 8. februārī, bet mans vīrs tā paša gada decembrī, pēc transplantācijas saņēma jaunu nieri.

Gadu vēlāk es atkal paliku stāvoklī ar savu piekto bērnu. Un atkal uz mani tika izdarīts liels spiediens, lai es pārtrauktu grūtniecību. Daži pat izsmēja mani manas ticības dēļ. Ārsti nosūtīja mani uz ģenētisko pārbaudi.

Tajā laikā mana mamma pieminēja ceļojumu uz Medžugorji un pajautāja, vai es vēlos doties līdzi. Es piekritu. Tas bija 1995. gada Lieldienās.

Vakara programmas laikā tēvs Slavko Barbaričs gāja starp svētceļniekiem ar Vissvētāko Sakramentu un svētīja cilvēkus. Kad es viņu ieraudzīju, es atcerējos sievieti no Evaņģēlija, kura cieta no asiņošanas un ticēja, ka tiks dziedināta, ja pieskarsies Jēzus apģērba malai. Tajā brīdī es iztēlojos, ka pats Jēzus iet man garām. Tēvs Slavko apstājās, un es pieskāros viņa tērpam. Dziļi savā sirdī es skaidri sadzirdēju vārdus:

“Ej, tava ticība tevi ir izglābusi.”

Tajā brīdī es nespēju izskaidrot, kas bija noticis. Tomēr tā bija brīnišķīga un dziļa miera sajūta, kas palika manī.

Pēc atgriešanās no Medžugorjes es devos pie ārsta uz pārbaudi. Man jautāja, vai es esmu veikusi ģenētisko testu. Es atzinos, ka nē.

Ārsts sāka man pārmest bezatbildīgu rīcību un runāja par to, kas notiks, ja bērns piedzims slims.

Pēkšņi es sevī atradu drosmi, kuras man iepriekš nebija. Es viņam teicu:

“Es nedevu viņam dzīvību, tādēļ man nav tiesību viņam to atņemt.”

Pēc tam es viņam iedevu Dievmātes svētbildi, ko atvedu no Medžugorjes.

Ārsts neko neteica.

26. oktobrī piedzima Terēze. Viņa bija vesela un skaista meitenīte. Es joprojām pateicos Dievam par šo dāvanu. Šodien viņa ir divu bērnu māte.

Kopš tā laika Medžugorje ir manas otrās mājas.

Es arī atceros kādu svētceļojumu augustā, Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas svētkos. Pēc vakara programmas mēs izgājām no baznīcas, un mums pa priekšu gāja tēvs Slavko Barbaričs. Es gāju kopā ar savu draudzeni Aničku, un pēkšņi sajutu spēcīgu rožu smaržu.

Sākumā es domāju, ka tas ir sapnis. Es jautāju Aničkai:

“Anička, vai arī tu to jūti?”

Viņa atbildēja: “Jā.”

Tēvu Slavko pavadīja brīnišķīgs rožu aromāts, it kā viņu pavadītu pati Dievmāte.

Tā ir vēl viena spēcīga pieredze, ko es piedzīvoju tēva Slavko tuvumā.

Es braucu uz Medžugorji katru gadu. Pat pēc vīra nāves es regulāri turp dodos. Medžugorje ir kļuvusi par manām otrajām mājām.

Man Medžugorje ir vieta, kur debesis pieskaras zemei. Es domāju, ka par Medžugorji nevar vienkārši runāt. Tā ir jāpiedzīvo, tur ir jāatbrauc un personīgi jāpiedzīvo Dieva mīlestības pieskāriens, kas tur ir tik ļoti klātesošs un gaida ikvienu.

Bieži saka, ka Medžugorjē nokļūsti tad, kad tevi uzaicina Dievmāte. Un es ticu, ka tā ir patiesība.

Tas ir kā atgriešanās mājās. Kad māte tevi aicina un tu atgriezies viņas apskāvienos.

Ganka, Čehija