Dievmātes, Miera Karalienes, vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2026. gada 25. jūlijā:
“Mīļie bērni! Kamēr daudzās sirdīs valda tumsa un nemiers, jūs, bērniņi, esiet lūgšana un manas izstieptās mīlestības rokas. Bērniņi, nolieciet Svētos Rakstus savā ģimenē redzamā vietā un lasiet tos, lai tie jūs iedvesmotu uz atgriešanos un jaunu dzīvi, jo sātans ir spēcīgs un pavedina sirdis. Es vēlos ar savas Mātes Sirds starpniecību uzticēt jūsu sirdis mana Dēla Jēzus Sirdij, lai jūsos valdītu Viņš, Augšāmceltais, un lai jūsos un ap jums valdītu prieks. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!” (Ar Baznīcas apstiprinājumu)

“Kamēr daudzās sirdīs valda tumsa un nemiers, jūs, bērniņi, esiet lūgšana un manas izstieptās mīlestības rokas.”

Vissvētākā Jaunava mums atklāj šīs situācijas diagnozi: daudzu cilvēku sirdīs valda tumsa un nemiers. Tas, ka mūsos ienāk tumsa un nemiers, pats par sevi nav nekas briesmīgs, jo mēs esam cilvēki, mēs esam vāji, un tādēļ šādas izjūtas nav nekas neparasts. Taču problēma sākas tad, ja tumsa un nemiers „valda”, ja tie kļūst stiprāki par gaismu un mieru. Tas notiek tad, ja mūsos pārsvaru gūst un uzvar negatīvas domas un vārdi, sliktas reakcijas, konflikti, šķelšanās, naidīgums un skumjas. Tad ļaunais ir uzvarējis mūsos un caur mums.

Tomēr Vissvētākā Jaunava Marija nekad neaprobežojas tikai ar situācijas konstatēšanu, bet dāvā mums jaunu skatījumu: “…, esiet lūgšana un manas izstieptās mīlestības rokas.” Tas nozīmē: “Jūs varat rīkoties savādāk nekā augstāk minētie. Esiet citādāki.”

Tas atgādina Jēzu, kurš lūdz savus mācekļus atšķirties no pasaules: “Bet Jēzus pieaicināja viņus pie sevis un sacīja: Jūs zināt, ka valdnieki valda pār savām tautām, un lielie izmanto savu varu pār tām; starp jums tas tā nebūs. Bet kas no jums grib būt lielāks, tas lai ir jūsu sulainis!” ( Mt 20, 25-27)

Ja cilvēki nelūdzas, Dievmāte vēlas, lai mēs lūgtos. Ja cilvēki kļūst par izstieptām ļaunuma, tumsas un nemiera rokām, Vissvētākā Jaunava vēlas, lai mēs būtu viņas izstieptās mīlestības rokas. Tā ir alternatīva mūsdienu pasaulei. Tieši to Dievs sagaidīja no savas izredzētās Izraēļa tautas, un caur pravieti Jeremiju Viņš saka: “Redzi, kā māls podnieka rokās, tā jūs esat manā rokā, Israēla nams.” (Jer 18,6)

Jānis Kristītājs sevi uzskata par balsi: “Es esmu saucēja balss tuksnesī. Sataisiet Kunga ceļu.” (Jņ 1,23) Viņš nav Vārds, bet ir Vārda balss. Pāvels atklāja kristiešiem viņu būtību -to, ka viņi ir māla trauki: “Bet šo dārgumu mēs glabājam māla traukos, lai spēka pārpilnība būtu ne no mums, bet no Dieva.” (2 Kor 4, 7) Māte Terēze par sevi teica: “Es esmu zīmulis Dieva rokās.”

Visu minēto cilvēku nostāja ir skaidra: “Dievs, darbojies caur mani. Ne es darbojos, bet Tu.” Protams, es darbojos, taču mana darbība ir citāda, jo es nedarbojos viens — es apzinos sevi kā Dieva palīgu. Tad manā darbā nav spriedzes, nervozitātes vai nemiera. Es esmu mierīgs, jo sava darba augļus uzticu Kungam. Manas vienīgās rūpes ir strādāt un nelokāmi ticēt Kungam.

”Bērniņi, nolieciet Svētos Rakstus savā ģimenē redzamā vietā un lasiet tos, lai tie jūs iedvesmotu uz atgriešanos un jaunu dzīvi…”

Vissvētākā Jaunava aicina mūs kļūt par viņas palīgiem un piedāvā mums palīdzību, kā dzīvot ar jaunu perspektīvu: Dieva Vārda lasīšanu ģimenē.

Kādā ungāru grupā, kas nesen piedalījās gavēņa un lūgšanas seminārā, kāds vīrietis liecināja: „Mūsu ģimenē mēs visu darām kopā: kārtojam māju, mazgājam traukus, gatavojam ēst, lūdzamies un lasām Dieva Vārdu. Gan es, gan mana sieva, gan bērni — visi kopā.”

Svētie Raksti kļūs par iedvesmas avotu atgriešanās ceļam un jaunai dzīvei tad, ja lasītajā tekstā mēs ieraudzīsim paši sevi. Sākumā mēs ieraugām citus (piemēram, Cakeju), un tā ir atziņa. Tas ir svarīgi, bet ar to nepietiek. Ja mēs atpazīstam sevi Cakejā, tad sajutīsim nepieciešamību atgriezties un mainīties. Protams, nevis nepieciešamību, lai atgrieztos un mainītos citi, bet gan mēs paši.
”… sātans ir spēcīgs un pavedina sirdis.”

Sātans ir spēcīgs. Tā ir patiesība, bet vēl jāpiebilst, ka mēs esam vāji. Ja mēs būtu spēcīgi, sātans nevarētu mūs pavedināt.

Kā sātans darbojas?

Viņš pavedina sirdis. Viņš pavedina – tas nozīmē, ka viņš melo. Viņš piemānīs un pavedinās mūs, kad mēs viņam noticēsim, un mēs viņam ticam, jo esam akli. Visu, ko viņš dara, sātans mums pasniedz kā kaut ko skaistu un labu. Ja nebūsim modri, viņš mūs novirzīs no patiesā ceļa.

Zirgs tika piesiets pie žoga. Velns, vecā viltīgā čūska, atnāca un atraisīja zirgu. Pēc tam zirgs aizskrēja uz kaimiņa pagalmu un izpostīja visu viņa dārzu un visu viņa darbu. To ieraudzījis, kaimiņš sadusmojās un nogalināja zirgu. Redzēdams, ka viņš nogalinājis viņa zirgu, otrs kaimiņš atnāca un nogalināja pašu kaimiņu. Pēc tam atnāca nogalinātā dēls un, vēlēdamies atriebties par tēvu, sāka šaut uz kaimiņa māju un nogalināja visu viņa ģimeni.

Svētais to redzēja un jautāja sātanam: “Kapēc tu to izdarīji?!” Viņš atbildēja: “Es tikai atraisīju zirgu.”

”Es vēlos ar savas Mātes Sirds starpniecību uzticēt jūsu sirdis mana Dēla Jēzus Sirdij, lai jūsos valdītu Viņš, Augšāmceltais, un lai jūsos un ap jums valdītu prieks.”

Vissvētākā Jaunava vēlas, lai Jēzus valdītu mūsos. Kad Jēzus valda mūsos, mēs kļūstam stiprāki. Mēs nevaram liegt sātanam darboties un mūs kārdināt, taču mēs varam kļūt stiprāki, ja Jēzus valda mūsos. Jēzus valda mūsos tad, ja Viņa mīlestība mūsos ir stiprāka par naidu un citām negatīvām emocijām un domām.

No senās Grieķijas vēstures mēs zinām stāstu par Heraklu un Anteju. Viņi cīnījās, taču Herakls nekādi nespēja uzvarēt Anteju, zemes dēlu. Tikai tad, kad viņš pamanīja, ka Antejs smēlās spēku no zemes, ar kuru vienmēr bija saistīts, Herakls atraisīja viņu no tās un tādējādi viņu uzveica.

Apustulis Pāvils runā par savu pieredzi — par to, kā ļaunums viņam uzbruka, tomēr nespēja viņu uzvarēt: ”No visurienes mēs ciešam apspiešanu, bet neesam nomākti; esam trūkumā, bet neesam izmisuši. Mēs ciešam vajāšanas, bet neesam atstāti; tiekam satriekti, bet neejam bojā.” (2 Kor 4, 8-9)

Kāpēc ļaunums viņu neuzvarēja?

Tapēc, ka viņš bija saistīts ar Kristu: “Kas tad mūs spēj šķirt no Kristus mīlestības? Vai bēdas vai apspiešanas, vai bads, vai kailums, vai briesmas, vai vajāšanas, vai zobens? Bet visumā mēs uzvaram Viņa dēļ, kas mūs mīlējis.” (Rom 8, 35; 37) Citā vietā: “Es visu spēju Tanī, kas mani stiprina.” (Fil 4, 13)

Mums ir jālūdz Jēzus, lai Viņš stiprinātu mūsu spēkus un sagatavotu mūs jaunai dienai, tikšanās reizēm ar cilvēkiem un izaicinājumiem, ko šī diena nesīs. Īpaši piemērots laiks šādai lūgšanai ir rīts. Lūk, viens no veidiem, kā to darīt:

“Jēzu, stiprini manu ticību, manu uzticēšanos Tev… Nostiprini manī Tavu mīlestību, lai Tava mīlestība valdītu manī un uzvarētu ikvienu ļaunumu. Dāvā man mīlestību pret Tevi… Dāvā man mīlestību pret katru cilvēku, kuru šodien satikšu… Nostiprini manī pacietību… Dāvā man gudrību… Nostiprini manī iekšēju brīvību, lai manī būtu vairāk brīvas telpas, lai es varētu labāk runāt, labāk reaģēt, labāk atšķirt labu un ļaunu… Dāvā man spēju klausīties un saprast citus…”

Kad mēs ļaujam Jēzum valdīt mūsos, kad Viņa mīlestība gūst uzvaru mūsos, tās auglis būs prieks. Prieks mūsos un mūsu vidū.

t. Marinko Šakota OFM