Slavēts Jēzus un Marija!

Dārgie jaunieši, es esmu priecīgs, ka šodien varu dalīties ar jums savā liecībā par to, kā Dievmāte mani “dzemdināja” jaunai dzīvei.

Mani sauc Aldis. Man ir 56 gadi. Es piedzimu Latvijā, valstī, kas toreiz bija daļa no Padomju Savienības un bija komunisma un visu no tā izrietošo maldu skarta. Es piedzimu tipiskā padomju ģimenē. Tas nozīmē — dzīve bez Dieva, alkohols, bezjēdzība un skumjas. Par Dievu nerunāja, par Viņu bija aizliegts runāt. Vienīgā vieta, kur es varēju kaut ko dzirdēt par Dievu, bija manas vecmāmiņas māja. Viņai pie sienas karājās krusts, un viņa lūdzās rožukroni. Es to nesapratu — domāju, ka tā dara tikai veci cilvēki un ka arī es sākšu lūgties tikai tad, kad kļūšu vecs.

Tajā laikā vienīgais izklaides veids bija alkohols — tas ir vienīgais ieradums, ko atceros. Tāpēc es uztvēru alkoholu kā kaut ko pavisam pašsaprotamu. Gandrīz visi, ko es pazinu, dzēra, un es uzaugu ģimenē, kur man neviens neizskaidroja, kas es esmu un kāpēc dzīvoju. Es dzīvoju melu pasaulē un ātri pats iemācījos melot. Bērnībā bieži zagu. Dzert sāku 12 gadu vecumā, jo visi mani vienaudži dzēra. Kad biju iedzēris, jutos stiprs un drosmīgs.

Laikam ejot, es arvien dziļāk un dziļāk iegrimu atkarībās — alkoholā, narkotikās, azartspēlēs. Es nonācu pašā dzīves dibenā. Reizēm stundām gulēju uz dīvāna, nevēlēdamies nevienu redzēt. Reiz mēģināju izdarīt pašnāvību, taču ārsti mani izglāba. Pēc tam jutos briesmīgi. Es sāku meklēt palīdzību — pie ekstrasensiem, dziedniekiem, psihologiem. Taču nekas nemainījās. Beigu beigās kāds psihologs ieteica: “Ej uz baznīcu, pasēdi tur mazliet.” Bet es visu laiku to atliku. Kad kļuva pavisam slikti, es tomēr devos uz baznīcu. Tā bija slēgta, un es piezvanīju pie draudzes nama durvīm. Man atvēra gados vecs priesteris, aicināja ienākt, uzmanīgi mani uzklausīja un iedeva grāmatu par tikumiem un netikumiem. Viņš teica, lai es sagatavojos grēksūdzei. Kad sāku lasīt šo grāmatu, sapratu, ka man ir visi netikumi un nav neviena tikuma. Dusmās es to aizsviedu.

Tomēr es sāku gatavoties grēksūdzei. Izmeklējot savu sirdsapziņu pēc lūgšanu grāmatas, es pierakstīju visus savus grēkus, pat tos, kas tur nebija minēti. Es uzrakstīju ļoti daudz. Grēksūdzes dienā draugs mani uzaicināja makšķerēt — tā bija lieta, ko es mīlēju visvairāk un nekad neatteicos no šādas iespējas. Taču pirmo reizi dzīvē es negribēju iet. Es zināju, ka man jāiet uz grēksūdzi. Bija grūti skaļi lasīt pierakstītos grēkus. Mana mute kļuva sausa, taču es tomēr izlasīju līdz galam. Kā gandarījumu priesteris man lika lūgties Mūsu Kunga Jēzus Kristus Visdārgāko Asiņu litāniju. Kad es izlasīju pirmos vārdus: “Kristus Asins…”, man sāka tecēt asaras, un es vairs nespēju lasīt. Es sajutu prieku, mieru un atbrīvošanu. Tā bija mana pirmā dziļā tikšanās ar Dievu. Kopš tā laika es tuviem cilvēkiem stāstu par savām kļūdām, es vairs neslēpjos. Tas man ļoti palīdz būt godīgam, jo patiesība dara brīvu.

Man nebija ticības, bērnībā neviens man to nemācīja. Es sāku lasīt Bībeli un sapratu, ka tā ir vienīgā patiesība, kas var darīt cilvēku laimīgu. Kāds priesteris man piedāvāja doties uz Medžugorji. Man radās spēcīga vēlme aizbraukt kaut kur tālu, redzēt kaut ko jaunu. Es vairs negribēju dzīvot pa vecam, es meklēju jaunus draugus un jaunu dzīves jēgu.

Tā 2002. gadā es pirmo reizi ierados Medžugorjē. Es nepratu lūgties, man bija ļoti grūti klausīties rožukroni — viss viens un tas pats, es tikai gaidīju, kad tas beigsies. Es pat nevarēju iedomāties, ka kādreiz sākšu lūgties brīvprātīgi. Taču tieši Medžugorjē es pirmo reizi sāku lūgties no sirds. Lūgšana man nav no galvas iemācītu frāžu atkārtošana, bet gan saruna ar Dievu.

Kādu rītu agri es sajutu, ka man jāiet vienam lūgties uz Podbrdo. Es paņēmu līdzi Bībeli. Un kalnā to atvēru nejauši un sāku lasīt. Šķita, ka vārdi uzrunā tieši mani, un man sāka tecēt asaras, domājot, ka tās ir tikai emocijas. Es jautāju Dievam: “Vai tā ir patiesība? Vai arī tikai manas sajūtas?” Tad es pāršķīru lapu un izlasīju Jesajas 38, 5: “…Es dzirdēju tavu lūgšanu un redzēju tavas asaras. Es pielikšu avam mūžam vēl piecpadsmit gadus.” Tad es sapratu, ka Svēto Rakstu vārdi uzrunāja tieši mani. Man tas bija kā noslēpums, ko Dievs man uzticējis. Šos vārdus es nesu sirdī un dzīvoju saskaņā ar tiem līdz pat šai dienai.

Kad man ir ļoti grūti, es vienmēr tos atceros, jo zinu, ka Dievs nemelo. Tad es vēl nesapratu, bet šodien zinu — es toreiz piedzīvoju dziļu Dieva mīlestības pieskārienu un to, ka caur Bībeli ar mani runā Kungs. To dzirdot, es nezināju, ko darīt, bet ļoti vēlējos par to pastāstīt visai pasaulei — vienkārši skrēju no kalna lejā, pilns prieka. Kopš tā laika es katru gadu braucu uz Medžugorji un dažreiz pat vairākas reizes gadā, jo tieši Medžugorjē es atrodu cerību un dzīves jēgu. Un tieši šeit var izdzīvot dzīves grūtākos brīžus.

Es apprecējos. Mana mīļotā sieva Edīte arī ir piedzīvojusi daudz grūtību dzīvē un atradusi mierinājumu Dievā, pateicoties Medžugorjei. Mēs strādājam ar sevi, lai dāvātu mīlestību citiem.

Edīte: “Slavēts Jēzus un Marija! Mani sauc Edīte, esmu Alda, kuru ļoti mīlu, sieva un esmu pateicīga Dievam par to, ka viņš ir atvērts dzīvības dāvanai. Arī es piedzimu lielā ģimenē, biju pati vecākā un rūpējos par astoņiem jaunākiem brāļiem un māsām. Kopš bērnības man bija iespēja mācīties rūpēties par citiem. Medžugorjē es pirmo reizi biju 2006. gadā. Šo gadu laikā mēs esam iemācījušies ļoti daudz. Tāpat kā Aldis, arī es uzaugu vidē, kur bija daudz alkohola. Es ienīdu alkoholu, ienīdu alkoholiķus. Bet Dievs vienmēr tos sūtīja manā dzīves ceļā. Domāju, ka tas turpinājās līdz brīdim, kad Viņš pats un Medžugorjes Dievmāte man iemācīja viņus mīlēt un saprast, ka viņos ir Jēzus, kurš cieš un gaida manu mīlestību.”

Es esmu laimīgs. Esmu absolvējis divas mācību iestādes — universitāti un koledžu. Pēc profesijas esmu pedagogs un elektroinženieris. Man ir laba darbavieta — esmu galvenais enerģētiķis mūsu pilsētas rajonā un nelielas elektromontāžas firmas īpašnieks.

Bet lielākā dāvana, ko Kungs mums ir devis, ir mūsu bērni. Mums ir desmit bērni. Viens no bērniem vairs nav kopā ar mums — viņš ir Debesīs. Bija spontānais aborts, un mēs viņu zaudējām. Felicitai ir 19 gadi, viņa ir ļoti atbildīga un šoreiz nevarēja braukt kopā ar mums, viņa palika Latvijā. Jāzepam ir 16 gadi, viņam padodas viss, ko viņš uzsāk. Viņš nesen atgriezās no jauniešu misijas Rumānijā, kur apmeklēja bezpajumtniekus, vientuļos, trūcīgos un seniorus.

Jāzeps: “Kā jūs jau zināt, kopš bērnības es braucu uz Medžugorji. Sākumā man tie bija vienkārši ceļojumi uz citu valsti, jo biju vēl mazs. Bet ar katru gadu es aizvien vairāk sāku lūgties un draudzēties ar Dievu. Medžugorjē es lūdzos par konkrētiem cilvēkiem, ģimeni, draugiem un tiem, kam tas ir nepieciešams. Es ar prieku kāpju kalnos basām kājām kādā konkrētā nodomā. Šobrīd man ir 16 gadi. No 10 gadu vecuma es katra mēneša 13. datumā gavēju par priesteriem — ar maizi un ūdeni. Es pievienojos nepārtrauktajai lūgšanai un gavēnim par priesteriem Latvijā. Es gavēju par priesteriem, lai Dievs dotu viņiem spēku kalpot mums. Sākumā es gavēju, jo redzēju, kā gavē mans tēvs. Viņš bija mans paraugs — es gribēju būt tāds kā viņš, darīt to, ko dara viņš. Bet pēc tam es sapratu, ka gavēnis ir kaut kas daudz dziļāks: tas atver manu sirdi, atjauno mani. Pirms dažām dienām es atgriezos no misijas Rumānijā, kur biju kopā ar jauniešu grupu. Mēs kalpojām bērniem un ģimenēm, palīdzot viņiem iepazīt Jēzu, nesot viņu sejās smaidu — smaidu, ko viņi sen nebija redzējuši.”

Ligija — 15 gadi, Magdalēna — 14 gadi, viņām patīk sieviešu futbols, un viņas skaisti dzied. Bernards — 13 gadi, viņam patīk spēlēt saksofonu. Tabita — 12 gadi, viņa ir ļoti jūtīga un mīl palīdzēt citiem. Augustīns — 8 gadi, viņam patīk strādāt, viņš man palīdz un vienmēr atgādina par lūgšanu. Teodors — 6 gadi, radoša dvēsele. Mums ir arī audžumeita Marija, kura palika Latvijā. Pašlaik viņa atrodas slimnīcā. Marija bija bārene un viņai ir garīgās veselības traucējumi. Mēs iepazināmies ar viņu, kad es strādāju kā audzinātājs speciālajā internātskolā. Pēc mācību beigšanas viņa atnāca pie manis un manas sievas un jautāja: “Vai, lūdzu, jūs varētu mani pieņemt savā ģimenē?” Mēs paskatījāmies viens uz otru un uzreiz sapratām — jā. Toreiz viņai bija 18 gadi, tagad viņai ir 30.

Sākumā mums bija mazs dzīvoklis, un mēs tajā dzīvojām ļoti saspiesti — tik daudz cilvēku tik nelielā telpā. Mēs lūdzāmies ar nodomu iegūt lielāku mājokli, un tagad mums ir liela māja ar platību 800 m2. Tajā pašā laikā mēs meklējām telpas, kurās varētu gatavot ēdienu trūcīgajiem. Kāds cilvēks sākumā deva mums lietošanā savas telpas, bet pēc neilga laika pārdeva tās mums par tik zemu cenu, ka faktiski tās uzdāvināja. Lūk, tā Kungs par mums rūpējas.

Mūsu māja ir atvērta visiem. Vairākus gadus mūsu mājā darbojās zupas virtuve trūcīgajiem. Mēs vārījām zupu, un pie mums uz pusdienām nāca nabadzīgie, galvenokārt alkoholiķi no ielas. Mēs dalījāmies ar viņiem tajā, ko Dievs mums deva. Mēs arī rīkojam lūgšanu tikšanās un garīgās atjaunotnes pasākumus — īpaši jauniešiem. Mūsu bērni ir izauguši un arī vēlas dalīties ar saviem vienaudžiem savā pieredzē par dzīvi ar Dievu. Mēs uzņemam uz vairākiem mēnešiem jauniešus no citām valstīm — no Itālijas, Japānas, Amerikas — tos, kuri Latvijā mācās starptautiskās studentu atbalsta programmas ietvaros. Mēs cenšamies nodarboties arī ar citu humāno darbību. Mēs meklējam tos, kuri var palīdzēt citiem, kā arī tos, kuriem ir nepieciešama palīdzība. Mēs organizējam svētceļojumus no Latvijas uz Medžugorji.

Medžugorje mums ir mūsu garīgās mājas, bet mūsu bērnus mēs saucam par “Medžugorjes bērniem”, jo tieši šeit es piedzimu no jauna. Bet Medžugorjē ir vēl kas tāds, par ko es vēlos pastāstīt — tas, ko mūsu ģimenē saucam par “Medžugorjes sirdi” — tas ir gavēņa, lūgšanas un klusuma seminārs Domus Pacis, ko vada Medžugorjes franciskāņi. Tās ir piecas dienas, kas pavadītas klusumā un lūgšanās, gavējot ar maizi un ūdens. Tur patiešām ir laiks Dievam. Un jo vairāk tu esi kopā ar Dievu, jo vairāk tevī ir prieka. Kad 2004. gadā es pirmo reizi piedalījos šajos garīgajos vingrinājumos, es sapratu, kāpēc Dievmāte mūs aicina lūgties un gavēt ar sirdi. Kungs mani dziedināja, atbrīvoja un aicināja dalīties šajā pieredzē ar citiem. Es vēlējos atvest uz šo semināru visu Latviju. Kopš tā laika jau 20 gadus katru gadu es braucu un organizēju svētceļnieku grupas no Latvijas uz gavēņa semināru.

Uz gavēņa semināriem brauc arī mūsu bērni — pēc pašu izvēles. Sākumā es baidījos, ka viņi traucēs citiem, bet bija tieši otrādi — viņi bija klusi, lūdzās, pat agri cēlās, lai kopā ar mani dotos uz pielūgsmi, un gavēja. Es atceros, kā mēs negribējām ļaut bērniem gavēt tikai ar maizi un ūdeni, bet Jāzeps sāka raudāt, jo visi viņi vēlējās darīt tāpat kā mēs, vecāki. Un mēs viņiem ļāvām. Tā viņi jau no mazotnes redzēja, cik svarīgs ir gavēnis un kā to pareizi izdzīvot. Bērnus jāmāca ar labu personīgo piemēru — tā viņi mācās vislabāk. Ir paruna: “Iemāci bērnus lūgties, lai tev vēlāk nebūtu jālūdzas par viņiem.”

Mūsu ikdienas ģimenes dzīvē mēs cenšamies dzīvot kopā ar Dievu un Dievmāti. Ne vienmēr viss izdodas, bet mēs mācāmies, krītam un ceļamies. Un kad piedzīvojam kaut ko grūtu, mēs dodamies uz Medžugorji — šeit mēs gūstam spēku, saņemam atbildes uz saviem jautājumiem un turpinām ceļu tālāk.

Aizsaulē aizgājušais tēvs Slavko Barbaričs par Podbrdo kalnu mēdza teikt: “Podbrdo ir Betlēme,” jo tieši tur Dievmāte mūs dzemdina jaunai dzīvei. Arī es to esmu piedzīvojis. Un Viņa mūs tur vienmēr gaida. Dievmātes vēstījumi, Medžugorje — tas ir mans dzīvesveids, ceļazīme, kā man dzīvot. Es esmu ienācis šajā skolā un mācos katru dienu, praksē — mājās, ar sievu, bērniem, draugiem un visiem, kurus satieku. Šeit sākās mana patiesā atgriešanās. To, ko es šeit atradu, es nevarēju atrast nekur citur. Tā tas ir palicis līdz pat šai dienai.

Visai mūsu ģimenei patīk dziedāt. Mūsu bērni ir ļoti muzikāli — visi spēlē un dzied. Katru svētdienas vakaru mēs spēlējam un dziedam mūsu draudzē adorācijas laikā. Vēlos pateikties Dievam par to, ka Viņš joprojām sūta Mariju. Medžugorje ir arī cilvēki, kas šeit dzīvo. Tā nav tikai baznīca un kalni. Tāpēc pateicos jums, franciskāņi, par to, ka jūs mūs mācāt un kalpojat mums, jums, Medžugorjes draudze, par to, ka uzņemat mūs ar mīlestību, un īpaši kopienai “Marijas Gaisma”, kas jau daudzus gadus mūs veido un vada. Tagad mēs kopā ar viņiem un lūgšanu grupu no Latvijas jums nodziedāsim dziesmu, ko dziedam ikreiz, kad atgriežamies no Medžugorjes.

Aldis, Latvija