Ar kopienu “Marijas Gaisma” esmu pazīstama jau apmēram 12 gadus, tajā dzīvoju 4 gadus. Šeit es esmu atradusi savu aicinājumu un pateicos Kungam par visu, ko Viņš man dod caur šo kopienu.

Pēc tam, kad vienu gadu biju pavadījusi kopienā, manī radās vēlme darīt kaut ko vairāk, nekā biju darījusi līdz šim. Es jautāju Kungam, ko vēl es varētu darīt, bet atbildi nesaņēmu. Es turpināju jautāt un biju apjukusi, jo nevarēju saprast, uz ko esmu aicināta savā aicinājumā, ko vēl tikai mācos.

Es turpināju pildīt savus ikdienas pienākumus un lūdzos. Pēc kāda laika es sapratu, ka Dievs jau sen man ir devis atbildi un šī atbilde ir dziļi manā sirdī. Viņš man ir dāvājis mīlestību pret jauniešiem un bērniem jau bērnībā, jo mūsu ģimenē vienmēr bija mazi bērni, ar kuriem es spēlējos un pavadīju laiku kopā. Kad es mācījos, es sastapu daudz jauniešu, kuri bija apjukuši, viņiem nebija vērtību vai dzīves mērķa, un tas mani ļoti uztrauca. Kad es viņus vēroju, man bija viņu žēl, un es nesapratu, kāpēc tas tik ļoti atbalsojas manā sirdī.

Pēc ilgas atbildes gaidīšanas, es sapratu, ka Dievs mani aicina izplatīt Dievmātes vēstījumus, kas ir Dieva Vārda atbalss Slovākijas bērnu un jauniešu sirdīs – darīt to vienkāršā, bērniem saprotamā veidā. Es biju pateicīga, jo beidzot sapratu, kas man ir jādara. Kopā ar citiem kopienas dalībniekiem, kuri arī atsaucās šai misijai, mēs sākām vadīt tiešsaistes tikšanās bērniem un jauniešiem, kuru laikā pārdomājām Dieva Vārdu un Dievmātes vēstījumus. Pamazām Dievs mūs aicināja kalpot bērniem, kuri ierodas Medžugorjē kā svētceļnieki. Mēs vienkāršā, bērniem saprotamā valodā skaidrojām 5 galvenos Dievmātes vēstījumus. Mēs arī sākām filmēt nelielus video par katra mēneša 25. datuma vēstījumu un ierakstīt podkāstus ar pārdomām par svētdienas evaņģēliju bērniem. Šī misija ir dzīva un attīstās ar Dieva palīdzību.

Šogad mums izdevās organizēt jauniešu nometni, kas notika augusta pēdējā nedēļas nogalē Lučki draudzē pie Ružomberokas. Šī draudze ir pazīstama ar to, ka tur katru mēnesi notiek lūgšanu vakari Medžugorjes garā, un tur ierodas daudzi cilvēki, kuri mīl Medžugorji un Vissvētāko Jaunavu Mariju.

Kā nometnes aizbildni mēs izvēlējāmies svēto Džemmu, jo mūs iedvesmoja viņas šķīstā, bērnišķīgā sirds, viņas nevainīgais un vienkāršais domāšanas veids, no kura vēlamies mācīties. Nometnes tēma bija attiecības ar Dievu un tuvākajiem. Nometne ilga trīs dienas, un tajā piedalījās 15 jaunieši, ar kuriem mēs jau trīs gadus katru nedēļu tiekamies tiešsaistē. Šo ideju Kungs iedvesa mūsos aptuveni pirms gada, un toreiz mēs vispār nevarējām iedomāties, kā to varētu īstenot. Mēs ilgi to paturējām savās sirdīs un uzkrājām drosmi, lai vispār pateiktu to skaļi. Mēs rūpīgi izvērtējām, vai tā patiešām ir Dieva griba,un tagad, pēc nometnes beigām, varam droši sacīt, ka tā tas arī bija.

Jauniešus iedvesmoja Terēzes Gažiovas liecība, kurā viņa dalījās ar to, kā dzīvot attiecībās ar Dievmāti, lai iegūtu dziļākas attiecības ar Dievu. Tēvs Pjotrs Vicians jauniešiem stāstīja par grēksūdzes sakramentu un ar savu cilvēcīgo un vienkāršo attieksmi iedrošināja viņus uzdot jautājumus, kurus viņi iepriekš neuzdrošinājās jautāt. Mēs pavadījām svētīgu laiku ar jauniešiem kopīgās lūgšanās, lekcijās un aktivitātēs. Devāmies svētceļojumā uz Vecajiem Kalniem, kur veltījām sevi Dievmātei, piedalījāmies adorācijā, un katrs no jauniešiem piedzīvoja patiesu un dziļu grēksūdzi. Nometnes noslēgumā mūs sagaidīja visspēcīgākais brīdis: mācību gada veltīšana Dievmātes nodomiem. Svētajā Misē jauniešiem tika dota iespēja uzticēt Dievmātei savus nodomus, un katrs ar prieku devās pie altāra, ar uzticību nododot tos Marijai, ticot, ka viņa par katru parūpēsies. Šis brīdis bija ļoti spēcīgs un aizkustināja visu klātesošo sirdis.

Šī nometne mūsu kopienai bija kas pilnīgi jauns, un caur to mēs daudz iemācījāmies. Mēs esam pateicīgi Dievmātei par to, ka ar savu maigo klātbūtni viņa atvēra mūsu sirdis un durvis, lai tas viss varētu notikt. Mēs nezinām, kādi vēl ir Kunga plāni, bet vēlamies arī turpmāk lūgties par visu miera plānu īstenošanos arī caur šo misiju. Jauniešiem ir nepieciešama tuvība, uzmanība un vadība. Viss, ko mēs sējam viņu sirdīs, kādu dienu noteikti uzdīgs un nesīs prieku Dievam un viņu tuvākajiem. Mēs to darām ar uzticēšanos un ticību, ka Kungs to izmantos. Esam pateicīgi, ka spējām atpazīt un atsaukties šim maigajam aicinājumam un sagatavot šo nometni.

Simona, Slovākija