Es ierados uz Gavēņa, lūgšanu, klusuma semināru ar cerību. Es ierados tukša, nejutu Dieva tuvumu, it kā būtu pazaudējusi sevi. Mana lūgšana bija ļoti formāla, bet Liturģija bija kļuvusi par ieradumu. Un tas bija ļoti briesmīgi! Jau kādu laiku es dzīvoju Medžugorjē, bet pēdējā laikā nejūtu mieru. Man ir vīrs, viss ir labi, dažās savas dzīves jomās es esmu ļoti laimīga, bet tikai zaudējusi mieru. Es ievēroju, ka ļoti daudz spēka un resursu tiek tērēti, lai saprastu, kā šeit atrast sevi, ko darīt. Un tādēļ es biju kļuvusi ļoti auksta un sausa. Es atnācu, lai piepildītu garu, dvēseli un miesu. Un saprotu, ka manu garu spēj piepildīt tikai Svētā Mise, Adorācija un patiesa sirds lūgšana.

Šajā seminārā es sapratu, ka man patiesībā vajag tik maz: šeit man pietiek ar daudz ūdens un maizes. Jo šeit ir daudz Dieva. Šeit viss elpo Viņā! Es pievērsu uzmanību tam, ka bieži Dievs mani uzrunā caur ikdienas liturģiskajiem lasījumiem. Pirmdien, semināra pirmajā dienā, kad mums bija Svētā Mise, es atvēru lasījumus un izlasīju: “Tāpēc, brāļi, mēs neesam parādnieki miesai, lai dzīvotu saskaņā ar miesu.” Šie vārdi pieskārās manai sirdij. Un tālāk: “Jo ja jūs saskaņā ar miesu dzīvosiet, tad mirsiet; bet ja jūs miesas darbus garā mērdēsiet, tad dzīvosiet. Jo visi, ko vada Dieva gars, ir Dieva bērni. Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai jūs atkal bītos, bet jūs saņēmāt pieņemtā bērna garu, kurā mēs saucam: Abba (Tēvs).” Šie vārdi mani spēcīgi aizskāra. Un pēc tam psalms: “Dievs pieceļas, un Viņa ienaidnieki izklīst, un bēg no Viņa vaiga tie, kas Viņu ienīst. Bet taisnīgie priecājas un līksmo Dieva priekšā, un gavilē priekā.” Un arī dienas Evaņģēlijs: “Un, lūk, tur bija sieviete, kurai jau astoņpadsmit gadus bija nevarības gars. Un viņa bija saliekta un nekādi nespēja pat paskatīties augšup. Jēzus, ieraudzījis viņu, to pasauca un viņai sacīja: “Sieviet, esi brīva no savas nevarības!” Un Viņš uzlika tai rokas, un viņa tūdaļ iztaisnojās un slavēja Dievu.”

Es jutos kā tā sieviete, kura iztaisnojās. Bet tas vēl nav viss. Nākamajā dienā lasījumos mēs dzirdējām: “Brāļi, jūs vairs neesat svešinieki un atnācēji, bet gan svēto līdzpilsoņi un Dieva saimes locekļi,…” Un Evaņģēlijā: “Un, nokāpis lejā, Viņš ar tiem apstājās līdzenā vietā. Tur bija daudz Viņa mācekļu un liels ļaužu pulks no visas Jūdejas un Jeruzalemes, kā arī no Tiras un Sidonas piejūras apkaimes. Tie bija atnākuši, lai Viņu klausītos un tiktu dziedināti no savām kaitēm. Arī tie, kurus mocīja nešķīstie gari, tika dziedināti. Un visi ļaudis tiecās Viņam pieskarties, jo no Viņa izgāja spēks un visus izdziedināja.”

Un man tas bija tik dziļi, ka es varu pieskarties Jēzum, varu pieskarties Viņam Adorācijā, varu nākt pie Viņa, klausīties Viņu un varu tikt dziedināta.

Trešajā dienā manī sāka parādīties šaubas. Sākās iekšēja cīņa. Un tieši tajā dienā bija lasījums: “Brāļi, Gars palīdz mūsu vājumam, jo mēs īsti nezinām, ko lai lūdzam, un Gars pats aizbildina par mums ar vaidiem, kas nav izsakāmi vārdos.” Un tālāk: “…kurus aicināja, tos arī attaisnoja;…” Bet Evaņģēlijā es dzirdēju: ““Pūlieties ieiet pa šaurajiem vārtiem! Jo daudzi, Es jums saku, gribēs ieiet un nevarēs. Jo, kad namatēvs būs piecēlies un aizslēdzis durvis un jūs, ārā stāvot, sāksiet pie durvīm klauvēt, sacīdami: “Kungs, atver mums!” – tad viņš atbildot jums sacīs: “Es nezinu, no kurienes jūs esat.”” Tas mani ļoti ievainoja. Es sāku atcerēties savas pagātnes kļūdas, galvā griezās dažādas domas, ka, iespējams, Jēzus reiz sacīs, ka nezina, no kurienes es esmu… Un visu dienu es staigāju ar šīm sāpēm sirdī. Pēc tam sāku lūgties ar sirdi: “Kungs, es nejūtu Tavu klātbūtni. Nevēlos dzīvot emocijās, bet vēlos piedzīvot Tevi. Vēlos būt Tev tuvu pat tad, kad to nejūtu.” Un mana dvēsele vienkārši kliedza uz Dievu.

Es apzināti nepierakstījos uz nakts Adorāciju, sakot: “Dievs, es vēlos, lai Tu pats mani pamodini tad, kad Tu  vēlies, lai es nāktu pie Tevis.” Un katru dienu es modos 3:00, 3:15, 3:20, un Viņš mani sauca, lai es būtu ar Viņu. Man tas bija dziļš pārdzīvojums. Es sapratu: Jēzus vēlas mani redzēt, vēlas, lai es nāktu pie Viņa, un tieši šo laiku Viņš gatavo mums.

Nākamajā dienā, kad atkal piedzīvoju bailes, ka neieiešu Dieva Valstībā, es aizgāju uz grēksūdzi. Un tur atkal dzirdēju: “Es tevi mīlu. Tu esi mana mīļotā.” Šie vārdi mani aizskāra kā pirmo reizi. It kā es atkal pirmo reizi dzirdētu: “Tu – mīļotā.”

Ceturtdien bija lasījums: “Brāļi, ja Dievs ir ar mums, kas tad ir pret mums? Viņš nesaudzēja pat savu Dēlu, bet To atdeva par mums visiem! Kā tad Dievs mums līdz ar Viņu nedāvinās visu?” Un es sapratu, ka visi apvainojumi nav no Dieva. Jo mēs uzvaram Tā dēļ, Kurš mūs mīl.

Ne nāve, ne dzīvība, ne eņģeļi, ne spēki, ne tagadne, ne nākotne, ne augstumi, ne dziļumi – nekas mūs nespēj šķirt no Dieva mīlestības. Es sajutu, kā Jēzus dziedina manu sirdi.

Tās dienas psalmā mēs lasījām: “Izglāb mani, jo […]Es esmu trūcīgs un nabags.” Un mana sirds kliedza: “Palīdzi man, mans Dievs!” Un Evaņģēlijā bija vārdi: ““Lūk, Es izdzenu ļaunos garus un daru izdziedināšanas šodien un rīt,…”

Nakts Adorācijā es piedzīvoju pārsteidzošu Jēzus tuvumu. Jutu, ka Viņš skatās uz mani, ka es vēlos būt ar Viņu Ģetzemanes dārzā, vēlos dalīties Viņa ciešanās. Mana sirds tiecās būt kopā ar Viņu, miesa bija vāja, bet gars – stiprs.

Piektdien mani saviļnoja psalma vārdi: “Tavās robežās Viņš uztur mieru un baro  tevi ar vislabākajiem kviešiem.” Evaņģēlijā Jēzus dziedina ar ūdens tūsku slimu cilvēku. Viņš viņam vienkārši pieskārās, izdziedināja un atlaida. Tāpat mani ļoti aizskāra priestera teiktie vārdi lekcijā. Bija sajūta, ka es vienkārši sēžu pie Jēzus kājām un klausos. Viņš runāja par vienkāršām, bet vienlaicīgi tik dziļām lietām, ka ar prātu tās nesasniegt. Tās ir jāpiedzīvo ar sirdi.

Gavēnis man bija liela svētība. Man bija viegli gavēt. Māja, kurā mēs atradāmies, bija lūgšanas un klusuma gara piepildīta. Es sapratu: svarīgi būt, nevis piederēt.

Gavēnis man palīdzēja ieraudzīt savādāk. Kā teica priesteris: “Gavēnis sakārto tavas attiecības ar Dievu, pēc tam ar sevi, un pēc tam – ar tuvākajiem.” Es tiešām sajutu, ka gavēņa laikā atveras Debesis. Es iemācījos nemeklēt vieglus ceļus, tāpēc ka tos meklējot, es noraidīju krustu un kopā ar to dziedināšanu, ko Dievs man vēlējās dot.

Tāpēc es lūdzu Dievu, lai dod man spēku palikt labajā un caur gavēni uzvarēt manu iekšējo cīņu.

Mani aizskāra vārdi: “Tur, kur ir pilnība, tur nekā netrūkst.” Kad es piedzīvoju pilnību kopā ar Jēzu, tad tiešām nekā netrūkst. Amen.

Jūlija, Medžugorje