Neilgi pirms Adventa laika mūsu kopienas sirdī radās ideja izveidot “Mīlestības sūtījumus” Ukrainai, kas cieš. Kungs mums sūtīja labus un atsaucīgus cilvēkus, pateicoties kuriem mēs varējām īstenot šo darbu. Mēs redzējām, ka tas sagādāja lielu prieku senioriem, jauniešiem un bērniem.

Piedāvājam dažas īsas liecības par šo darbu.

Mani sauc Suzanna, mums ar vīru ir trīs bērni, un es jau sen vēlējos darīt kaut ko vairāk Kungam. Bet es nezināju, ko tieši. Pēc kāda laika es saņēmu aicinājumu no Medžugorjes ar lūgumu, lai mēs ar ģimeni mūsu garāžā savāktu “Mīlestības sūtījumus” Austrumukrainai. Es uzreiz piekritu, lai gan man nebija priekšstata, ko tas nozīmē. Mēs izsūtījām plakātu par šo pasākumu, un cilvēki sāka zvanīt un nest sūtījumus.

Mani īpaši saviļņoja daudzbērnu ģimenes, kas sagatavoja brīnišķīgas palīdzības pakas, sieviete no medicīnas fakultātes, kura ziedoja somu ar medikamentiem, un arī “Čenakolo” kopiena no Medžugorjes, viņi sagatavoja pakas ar siltu apģērbu un pārtiku. Daudzi cilvēki atbalstīja arī finansiāli, kas mani ļoti iepriecināja. Mēs savācām savās mājās sūtījumus no visas Slovākijas. Reiz naktī mēs atklājām, ka garāža ir atvērta. Tas mūs ļoti nobiedēja, jo mūsu rajonā apzaga mājas. Bet Dievmāte mūs pasargāja un nekas nenotika, viss palika savās vietās. (Suzanna)

Es biju ļoti priecīgs, kad mēs, kā kopienas “Marijas Gaisma” ģimenes, piekritām vākt “Mīlestības sūtījumus” Ukrainai, cilvēkiem, kuri tiešā veidā ir cietuši no kara. Vēl vairāk mani iepriecināja tas, ka mēs ar sievu vācām sūtījumus visā Slovakijā savā jaunajā “mikroautobusā”, par ko lūdzām Medžugorjē. Es esmu priecīgs, ka tas tiek izmantots tik brīnišķīgam Dieva darbam.

Mēs ceļojām no Slovākijas dienvidiem un centru, no ziemeļiem uz austrumiem, un pēc katras tikšanās ar cilvēkiem, kuri nodeva mums sūtījumus, mēs izjutām lielu prieku, palīdzot viens otram. Šajā darbā pārsteidzoši ir tas, ka jau iepriekš bijām vienojušies par ierašanās laikiem sūtījumu savākšanas punktos dienas laikā, un Dievmāte tik brīnišķīgi mūs vadīja, ka mēs visur ieradāmies tieši laikā.

Slava Dievam par visiem labdariem, kuri jūt līdzi tiem, kam vajadzīga palīdzība, palīdz, neskatoties uz savām finansiālām grūtībām, un prot dalīties. (Pali un Evočka)

Cik brīnumaini ir ceļot pa Kunga ceļiem! Viss “Mīlestības sūtījumi nabadzīgajiem” Ukrainā darbs bija atvērtu siržu iniciatīva, kas vēlējās palīdzēt ne tikai ar vārdiem, bet arī ar darbiem. Es to izjutu visa ceļojuma laikā pa Slovākiju, ko es vecu kā “mīlestības pastnieks”.

Visiem mums, kuri piedalījās, tas bija arī upuris dažādās jomās, bet pirmām kārtām tā bija Vissvētākās Jaunavas Marijas izstieptā roka. Ceļojuma laikā pa Slovākijas rietumiem un ziemeļiem līdz pat austrumiem es izjutu milzīgu visu dalībnieku entuziasmu. Pēc vairākām pieturvietām mans auto bija pilnībā pilns, un es uztraucos, ka tajā vairs nekas neietilps. Taču Dievmāte parūpējās arī par to— kā laba māte. Pēdējā pieturvietā es saņēmu tieši tik daudz sūtījumu, lai aizpildītu pēdējās brīvās vietas.

Visa šī darba būtība, uz ko mūs aicinājusi Dievmāte, ir atvērta sirds, kas iegūst konkrētu veidolu un spēj palīdzēt un mierināt cilvēkus, kurus mēs nepazīstam un nekad neesam redzējuši. Taču Kungs viņus pazīst un dzird viņu saucienu. (Dens, mīlestības pastnieks)

Es sapņoju par brīvu nedēļu pirms Adventa, bet Dievmāte to redzēja citādi un nāca ar “darba piedāvājumu”. Viņa maigi, kā to prot tikai viņa, aicina kādu aizdegties viņas nodomos, un tad vairs nav iespējams pateikt “Nē!” Ideja par palīdzību nabadzīgajiem Ukrainā ieguva konkrētu formu, veidu un saturu, līdz parādījās “Mīlestības sūtījumu” vākšana, kas klusi un nemanāmi “atdzīvojās” grupās WhatsApp un Viber. Pamats šo sūtījumu vākšanai bija katra cilvēka “JĀ!”, kurš bija gatavs būt (un ne tikai) par telefona sakatu tīklu dažādos Slovākijas nostūros Adventa laikā.

Šo sūtījumu vākšanas sirds,un ļoti pamanāma struktūra uz zemes virsmas, bija tieši katra “JĀ!” no tiem, kuri to materializēja reālā palīdzībā, īstā paciņā, kas piepildīta ar mīlestību.

Slovākijā katru gadu Adventa laikā tiek rīkotas vairākas ziedojumu vākšanas akcijas, tostarp valsts mēroga, un sākumā mūsu sirdis bija raižu pilnas, jo “telefoni nezvanīja un sūtījumu nebija”. Šodien es arī liecinu, ka Dievmāte vada savu darbu un “sausajā sezonā” mūs iemācīja viņai uzticēties, kā arī aicināja mūs padoties, palaist situāciju vaļā un mācīties: “Lai man notiek pēc Tava vārda…”

Pēdējās paciņu vakšanas dienās mēs visi, “vācēji”, sajutām Dieva pieskārienu — vieta mūsu skolā, kas bija paredzēta sūtījumiem, burtiski piepildījās (kā arī citas kontaktpersonas var liecināt par šādu cilvēku dāsnumu), līdz mums beidzot vajadzēja divus auto ceļam no rietumiem uz Košici, un visas ģimenes garāžas tika aizpildītas ar sūtījumiem, tās kļuva par pagaidu “patvērumu” un vākšanas punktu, kamēr viss netika nogādāts Ukrainā.

Mēs pateicamies visiem labas gribas cilvēkiem par to, ka viņi lāva sevi vadīt viņas (Dievmātes) aicinājumam aktīvi paust mīlestību… (Bibiana)