Pirms trim gadiem es stāvēju rindā, lai noskūpstītu brīnumdarītāju Krilosas Vissvētākās Jaunavas Marijas ikonu (ikgadējā svētceļojuma laikā uz Krilosu), un uzdevu jautājumu: “Kas tu esi, Marija? Pie kā es eju?”
Manī bija dievbijība pret Jēzu, bet ne pret Mariju. Pēc dažām dienām es lūdzos Svētās Mises laikā atpūtas rekolekcijās Marijas, Miera un Izlīguma Karalienes, svētnīcā Bolševcos. Toreiz es lūdzu Mariju: ja viņa vēlas, lai pati mani atrod. Jo es daudzkārt biju centusies, bet man tas neizdevās. Es nejutu vajadzību pēc īpašas dievbijības pret Mariju. Es nejutu vajadzību pēc mātes.
Pēc pusotra mēneša es negaidīti un neko neplānojot pirmo reizi nokļuvu Medžugorjē. Viss sākās ar to, ka lasīju Nila Lozano grāmatu “Piedošana”. Lasīšanas laikā manī skaidri atskanēja doma: “Nu, Ira, tev ir pienācis laiks doties uz Medžugorji.” Es noliku grāmatu, paskatījos brauciena izmaksas, uzrakstīju savai draudzenei, vai viņa gribētu doties uz Medžugorji, un atgriezos pie lasīšanas. Un pēc mēneša es no kādas paziņas dzirdēju, ka viņa pēc trim dienām ved grupu uz rekolekcijām Medžugorjē. Rekolekciju tēma: piedošana pēc Nila Lozano mācības.
Es aizbraucu. Un patiesi, tur es satiku Jēzu, tāpat kā vienmēr pirms tam. Pēc gada es atkal biju Medžugorjē — gavēņa, lūgšanas un klusuma seminārā. Līdz tam laikam jau bija pagājis gads, kopš mācījos katru dienu lūgties Rožukroni. Es uzrakstīju vēstuli, uzticot savu nākamo gadu Marijai. Visas savas lūgšanas es gribēju upurēt Marijas nodomā. Tas sakrita ar Jubilejas gadu Baznīcā.
Es lūdzos Marijai, bet arī turpmāk nespēju viņu nosaukt par māti. Pēc gada es atkal biju Medžugorjē. Divas nedēļas pavadīju kopienā “Marijas Gaisma”.
Dažas dienas pirms mana brauciena uz Medžugorji mana mamma svinēja dzimšanas dienu. Taču tajā gadā es savā sirdī jutos ļoti nospiesta, jo starp mani un mammu vēl arvien stāvēja nepiedošanas siena. Daudzo viņas izvēļu dēļ, kuras es nesapratu un kuras mani bija ievainojušas. Es ļoti viegli aizsvilos dusmās pret viņu, un man šķita, ka esmu izmēģinājusi visu, ko zināju, lai piedotu.
Pēc mammas dzimšanas dienas es sacīju Dievam: “Tu vari man dāvāt piedošanu, kad vien Tu vēlies. Pats redzi, ka es šeit esmu bezspēcīga. Es vairs nezinu, ko darīt, un nezinu, cik ilgi vēl jāgaida. Bet, ja Tu gribi, tad dāvā to.”
Šoreiz Medžugorjē man kaut kā neizdevās uzkāpt Podbrdo. Vienmēr bija kādi citi plāni. O. Slavko Barbariča aiziešanas mūžībā 25. gadadienā mēs (kopā ar kopienu “Marijas Gaisma”) piedalījāmies vakara lūgšanu programmā, un visi kopienas locekļi stāvēja Svētā Jēkaba baznīcā labajā pusē, pie Vissvētākās Jaunavas Marijas statujas. Es pati pie tās nekad iepriekš nebiju pienākusi. Tā bija pirmā reize. Rožukroņa lūgšanas laikā man nepārtraukti ritēja asaras. Kaut kas ar mani notika, un vienīgais, ko es varēju, bija raudāt.
Apmēram lūgšanu stundas beigās manī it kā nokrita kāda iekšēja siena, kas bija aizklājusi manu skatienu. Es sajutu, ka manī kaut kas ir izkusis. Es sajutu, ka esmu piedevusi savai mammai. Piedošanas vieglums mani pārņēma pēkšņi. It kā kaut kas, kas man visu laiku bija jānes, būtu zaudējis savu svaru. Man acu priekšā bija filmas “Viens pats mājās” fragments, kur Kevinu Ņujorkas centrā pie eglītes atrod viņa mamma. Es skatījos uz Dievmātes statuju un turpināju raudāt. Es sapratu, ka Dievs mani ir dziedinājis. Likās, ka esmu tas Kevins, kurš gaidīja brīnumu, lai ieraudzītu savu mammu.
Es sapratu, kāpēc man neizdevās nokļūt Podbrdo. Droši vien Dievs vēlējās, lai es ietu pie mīlošas Mātes, nevis atkal un atkal pie klusējošas statujas. Kad devos uz Podbrdo, tā bija vienīgā saulainā diena šo divu nedēļu laikā. Tur es jautāju Marijai, kas man jādara, lai nepazaudētu to atjaunoto sirdi, ko biju saņēmusi. Un es sapratu, ka mani pasargās lūgšana un gavēnis. Ka tām jābūt manām prioritātēm. Ja es tās nezaudēšu, tad viss pārējais sakārtosies, jo viss pārējais jau ir sekas. Vēlreiz mācos uzticēt Dievam savu dzīvi. Dievam, kurš ir pacietīgs, jūtīgs un gaidošs. Dievam, kurš manā “šeit un tagad” redz daudz skaistuma.
Irina, Ukraina
