KAS IR MEDŽUGORJE?
Medžugorje (Medjugorje) 20. gs. pēdējo divdesmit gadu laikā un tāpat arī 21. gs. sākumā ir kļuvusi par īpašu vietu, kuru apmeklē cilvēki no visām pasaules malām: te sastopami ļaudis, kuru ādas krāsa ir balta un dzeltena, melna un sarkana, te ierodas gan bagāti, gan nabagi, gan veci, gan jauni. Nav tāda gadalaika, nav tādas dienas, kad Medžugorjē nedzirdētu skanam dažādas valodas. Un tā tas ir kopš 1981. gada 24. jūnija, kad Podbrdo – mazajā Bijakoviču ciematiņā, parādījās Dievmāte, kā to apliecināja seši bērni.
Kopš šīs dienas, tā liecina vizionāri, Dievmāte parādās ik dienas, visus aicinot uz mieru un atgriešanos.
Ņemot vērā to, cik daudz svētceļnieku apmeklē šo vietu (pēdējo divdesmit gadu laikā – vairāk nekā 20 miljoni), var sacīt, ka Medžugorje ir vispasaules lūgšanu galvaspilsēta.
Katoļu draudzes teritorijā, kurā bez Medžugorjes (slāvu valodā šis vārds nozīmē – vieta, kas atrodas starp kalniem) ietilpst Bijakoviču, Miletinas, Šurmancu un Vionicas ciemi, šodien dzīvo apmēram četri tūkstoši cilvēku. Kā patstāvīga draudze Medžugorje pirmo reizi minēta 1599. gadā. Pašreizējā draudze dibināta 1892. gadā, tā uzticēta sv. apustuļa Jēkaba – svētceļnieku patrona, aizbildniecībai. Pirmā baznīca tika uzcelta 1897. gadā, bet pēc Pirmā pasaules kara zemes svārstību rezultātā šī ēka drīz vien kļuva neizmantojama. Pastorālo darbu draudzē veic Hercegovinas franciskāņu mūki.

Medžugorje (Medjugorje)

“Mēs, bīskapi, pēc trīs gadus ilgas komisijas izpētes pieņemam Medžugorji kā lūgšanu vietu, kā svētnīcu. Tas nozīmē, ka mums nav iebildumu, ja kāds godina Dievmāti tādā veidā, kas atbilst arī Baznīcas mācībai un ticībai. Tāpēc mēs to atstājam tālākai izpētei. Baznīca nesteidzas.”

Viņa Eminence kardināls Dr. Fraņo KUHARIČS /Franjo KUHARIĆ/, Zagrebas arhibīskaps

(Glas Koncila, 1993. gada 15. augusts)
(Skatīt: Zadaras deklarācija, Deklarācijas komentārs, Ticības doktrīnas kongregācija – Vatikāns; Desmit gadi kopš Zadaras deklarācijas).

Medžugorjes draudze

Medžugorjes draudze atrodas Hercegovinā, 25 km uz dienvidrietumiem no Mostaras. Katoļu draudzes teritorijā, kurā bez Medžugorjes (slāvu valodā šis vārds nozīmē – vieta, kas atrodas starp kalniem) ietilpst Bijakoviču, Miletinas, Šurmancu un Vionicas ciemi, šodien (2005.gadā) dzīvo apmēram pieci tūkstoši cilvēku. Draudzes pastorālā aprūpe ir uzticēta Marijas debesīs uzņemšanas Hercegovinas franciskāņu provinces priesteriem.
(Skatīt: Pastorālais personāls)

Visu reģionu apdzīvo horvāti, kuri pieņēma kristietību pirms 1300 gadiem. Vēsturiskajos dokumentos ciems pirmo reizi minēts 1599. gadā. Pašreizējā draudze dibināta 1892. gadā un veltīta apustulim sv. Jēkabam, svētceļnieku aizstāvim.
(Skatīt: Īsa vēsture)

Līdz 1981. gada 24. jūnijam Medžugorjē dzīvoja tāpat kā visos citos šī reģiona ciematos: cilvēki apstrādāja zemi, stādīja tabaku un vīnogulājus, ražoja vīnu un audzēja dārzeņus, lai apmierinātu savas ģimenes pieticīgās vajadzības. Sarežģīto sociālo apstākļu dēļ daudzi no viņiem pameta mājas, lai apmestos uz dzīvi citur: aizjūras zemēs un Rietumeiropā, kā arī Bosnijas un Hercegovinas, Horvātijas pilsētās.
(Skatīt: Ģeogrāfiskie dati un iedzīvotāji)

 

Dievmātes parādīšanās

1981. gadā, kad sākās Dievmātes parādīšanās, draudzes dzīve mainījās: Dievmāte par saviem lieciniekiem un līdzstrādniekiem izvēlējās ne tikai sešus vizionārus, bet visu draudzi un tās svētceļniekus. Tas tika skaidri pateikts vēstījumā: “Es īpaši izraudzījos šo draudzi, un es gribu to vadīt.” (1984. gada 1. marts)
(Skatīt: Dievmātes vēstījumi)

1981. gada 24. jūnijā ap pulksten 18.00 seši jaunieši – Ivanka Ivankoviča /Ivanka Ivanković/, Mirjana Dragičeviča /Mirjana Dragićević/, Vicka Ivankoviča /Vicka Ivanković/, Ivans Dragičevičs /Ivan Dragičević/, Ivans Ivankovičs /Ivan Ivanković/ un Milka Pavloviča /Milka Pavlović/ uz kalna, ko sauc par Crnica, vairākus simtus metru virs vietas, ko sauc par Podbrdo, ieraudzīja jaunu sievieti ar bērnu uz rokām, kura ar roku deva zīmi nākt tuvāk. Pārsteigti un nobijušies viņi tai netuvojās.
(Skatīt: Detalizēts Dievmātes, Miera karalienes, apraksts)

Nākamajā dienā, 1981. gada 25. jūnijā, tajā pašā laikā četri no viņiem: Ivanka Ivankoviča, Mirjana Dragičeviča, Vicka Ivankoviča un Ivans Dragičevičs juta vēlmi doties uz vietu, kur iepriekšējā dienā bija redzējuši parādību, ko viņi atpazina kā Dievmāti. Viņiem pievienojās Marija Pavloviča /Marija Pavlović/ un Jakovs Čolo /Jakov Čolo/. Medžugorjes vizionāru grupa bija izveidojusies. Viņi sarunājās, lūdzās kopā ar Dievmāti. Tādēļ 25. jūnijs tiek svinēts kā Dievmātes parādīšanās gadadiena. Vizionāri liecina, ka kopš tās dienas viņi pieredzēja ikdienas parādīšanās (kopā vai atsevišķi), lai kur viņi atrastos. Milka Pavloviča un Ivans Ivankovičs Dievmāti vairs neredzēja.
(Skatīt: Ievads vēstījumos; Dievmātes parādīšanās šodien)

Trešajā parādīšanās dienā, 1981. gada 26. jūnijā, Dievmāte pirmo reizi aicināja uz mieru ar vārdiem: “Miers, miers, miers – un tikai miers! Mieram ir jāvalda starp Dievu un cilvēkiem un starp cilvēkiem!” Dievmātes parādīšanos un vēstījumu vilināti, sāka pulcēties un lūgties citi cilvēki – vispirms draudzes locekļi, tad no tuvējiem ciemiem un visbeidzot – no visas pasaules.

Kopš parādīšanās pirmajām dienām sākās arī vizionāru, viņu vecāku, radinieku, draudzes locekļu un priesteru, un pat svētceļnieku vajāšanas. Vizionārus veda uz policiju, lai veiktu nopratināšanu, veda uz psihiatriskajām ekspertīzēm, taču vienmēr tika konstatēts, ka viņi ir veseli. Nākamajos gados veiktās pārbaudes to apstiprināja.
(Skatīt: Zinātniskie pētījumi; Parādīšanās, vīzijas, atklāsmes; Vizionāru loma; “Privātā” atklāsme un Medžugorje)

T. Jozo Zovko /Jozo Zovko/, toreizējais Medžugorjes draudzes prāvests, tika arestēts pusotru mēnesi pēc pirmās parādīšanās. Lai arī viņš bija nevainīgs, komunistiskā tiesa viņam piesprieda trīsarpus gadus ilgu cietumsodu.

Pateicoties Dievmātes apmeklējumiem, Medžugorje – vienkārša lauku draudze – kļuva par pulcēšanās vietu daudziem svētceļniekiem no visas pasaules (pirmajos 20 gados vairāk nekā 20 miljoni) un par vienu no lielākajiem lūgšanu centriem pasaulē (salīdzināma ar Lurdu un Fatimu). Neskaitāmas svētceļnieku liecības vēsta, ka tieši šajā vietā viņi ir atraduši ticību un mieru.
(Skatīt: Svētceļojuma antropoloģiskās, bībeliskās, reliģiskās un garīgās dimensijas; Medžugorjes parādību vēsturiski teoloģiskais konteksts; Statistika)

Saskaņā ar vizionāru vienprātīgo liecību Dievmāte sniedz viņiem vēstījumus, ko nodot draudzei un pasaulei. Tie galvenokārt vērsti uz MIERU, TICĪBU, ATGRIEŠANOS, LŪGŠANU UN GAVĒŠANU. Draudzes locekļiem un svētceļniekiem vispirms jākļūst par Dievmātes parādīšanās un vēstījumu lieciniekiem, lai pēc tam kopā ar vizionāriem pievienotos Miera Karalienei viņas plāna īstenošanā attiecībā uz pasaules atgriešanos un izlīgšanu ar Dievu.

1982. gada beigās Dievmāte, iekšēji uzrunājot sirdi (locutio cordis), vērsās pie divām desmit gadus vecām meitenēm: Jeļenas Vasiljas /Jelena Vasilj/ un Marijanas Vasiļjas /Marijana Vasilj/.

No 1983. līdz 1987. gadam Dievmāte ar viņu lūgšanu grupas starpniecību sniedza padomus lūgšanu kustībai, kas tika izveidota kopš parādību sākuma.
Dievmātes vēstījumi Medžugorjē veido īpašu miera, lūgšanas un mīlestības skolu.
(Skatīt: Miera Karalienes garīgā kustība; Lūgšanu grupas mariāņu lūgšanu kustībā; Medžugorje un jaunā evaņģelizācija)