Pāvests apstiprinājis Ticības mācības dikastērija izdoto dokumentu par notiekošo Medžugorjē. Tajā netiek nekas teikts par pārdabiskajām parādībām, taču tiek atzīti ar Miera Karalienes draudzes svētnīcu saistītie garīgie augļi, kuru ir ļoti daudz, kā arī sniegts kopumā pozitīvs vēstījumu novērtējums, lai gan ar dažiem precizējumiem.

“Ir pienācis laiks noslēgt garo un sarežģīto vēsturi, kas saistīta ar Medžugorjes garīgajiem fenomeniem. Vēsturi, kuras laikā ir izskanējuši atšķirīgi viedokļi no bīskapu, teologu, komisiju un analītiķu puses.” Ar šiem vārdiem iesākas Piezīme “Miera Karaliene” par ar Medžugorji saistīto garīgo pieredzi. To parakstījuši kardināls Viktors Manuels Fernandess un arhibīskaps Armando Mateo, attiecīgi Ticības mācības dikastērija prefekts un sekretārs.

Pāvesta Franciska 28. augustā apstiprinātajā dokumentā tiek atzīts, ka ar Medžugorji saistītie garīgie augļi ir labi, un tiek ļauts ticīgajiem tos izmantot – saskaņā ar jaunajām normām par šo fenomenu atpazīšanu. Medžugorjē notiekošais nes bagātus garīgus augļus un “Dieva tautas vidū nav izplatījušās nekādas negatīvās vai riskantās sekas”.

Kopumā arī vēstījumu vērtējums ir pozitīvs, lai gan daži izteicieni tiek precizēti. Bez tam tiek uzsvērts, ka “šīs Piezīmes slēdzienos neietilpst spriedums par iespējamo vizionāru morālo dzīvi” un ka jebkurā gadījumā garīgās dāvanas “ne vienmēr prasa iesaistīto personu morālo pilnību, lai tās varētu darboties”.

Pozitīvi augļi
Ar Medžugorjes fenomenu saistītās vietas apmeklē svētceļnieki no visas pasaules. “Pozitīvie augļi izpaužas galvenokārt veselīgas ticības dzīves prakses veicināšanā”, kā to paredz Baznīcas Tradīcija. Ir vērojamas “ļoti daudzas atgriešanās”, kad cilvēki atklāj vai no jauna atklāj ticību, atgriežas pie grēksūdzes un sakramentālās komūnijas, daudzi aicinājumi, “daudzas laulāto savstarpējās izlīgšanas un laulības un ģimenes dzīves atjaunošanās”.

Tālāk piezīmē teikts, ka “šīs pieredzes galvenokārt notiek svētceļojumu laikā uz pašām notikumu vietām, nevis tikšanos ar “vizionāriem” laikā, piedaloties iespējamajās parādībās”. Bez tam tiek saņemti ziņojumi arī par “daudzām izdziedināšanām”. Nelielā Hercegovinas ciemata draudzē notiek adorācijas, lūgšanas, semināri, rekolekcijas un jauniešu saieti, un “šķiet, ka cilvēki dodas uz Medžugorji galvenokārt tādēļ, lai atjaunotu savu ticību, nevis rastu atbildes uz konkrētiem jautājumiem”. Ir izveidojušās arī labdarības organizācijas, kas rūpējas par bāreņiem, narkomāniem un cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kā arī ir novērota pareizticīgo un musulmaņu grupu klātbūtne.

Miera vēsts
Tālāk dikastērija izdotajā Piezīmē tiek aplūkoti vēstījumu galvenie aspekti, sākot ar mieru, kas tiek saprasts ne tikai kā kara neesamība, bet arī garīgā, ģimenes un sociālā nozīmē: oriģinālākais tituls, ko Jaunava sev piedēvē, faktiski ir “Miera Karaliene”. “Es esmu šeit ieradusies kā Miera Karaliene, lai visiem sacītu, ka miers ir nepieciešams pasaules pestīšanai. Tikai Dievā ir atrodams patiess prieks, no kura izriet patiess miers. Tāpēc es lūdzu atgriezties” (16.06.1983.). Miers ir dzīvē īstenotas mīlestības auglis, kas “ietver arī mīlestību pret tiem, kas nav katoļi”. Šo aspektu vislabāk var saprast “Bosnijas un Hercegovinas ekumeniskajā un starpreliģiskajā kontekstā, ko iezīmēja briesmīgais karš ar spēcīgu reliģisku komponentu”.

Dievs centrā
Dokumentā bieži atkārtojas aicinājums droši uzticēties Dievam, kas ir Mīlestība: “Mēs varam atpazīt vēstījumu kodolu, kuros Jaunava sevi nenostāda centrā, bet atklāj sevi kā pilnībā orientētu uz mūsu vienotību ar Dievu”. Turklāt “Marijas aizbildniecība un darbība ir skaidri pakārtotas Jēzum Kristum kā žēlastības un pestīšanas autoram”. Marija aizlūdz, bet Kristus ir tas, kurš “dod mums spēku. Tādēļ viss viņas mātišķais darbs ir motivēt mūs doties pretī Kristum”: “Viņš dos jums spēku un prieku šajā laikā. Es esmu jums līdzās ar savu aizbildniecību” (25.11.1993.). Arī šeit daudzos vēstījumos mēs tiekam aicināti apzināties, cik svarīgi ir lūgt Svētā Gara palīdzību: “Cilvēki kļūdās, kad vēršas tikai pie svētajiem, lai kaut ko lūgtu. Svarīgi ir lūgt Svēto Garu, lai Viņš nolaižas pār jums. Ar Viņu mums ir viss” (21.10.1983.).

Aicinājums atgriezties
Vēstījumos atrodam “pastāvīgu aicinājumu atteikties no pasaulīgā dzīvesveida un pārmērīgas pieķeršanās šīs pasaules labumiem”. Šķiet, ka atgriešanās ir Medžugorjes vēstījumu centrā. Ir arī “neatlaidīgs aicinājums nenovērtēt par zemu ļaunuma un grēka smagumu un ļoti nopietni uztvert Dieva pamudinājumu cīnīties pret ļaunumu un sātana ietekmi”, kas norādīta kā naida, vardarbības un šķelšanās avots. Būtiska ir arī lūgšanas un gavēņa loma, tiek izcelta Svētās Mises centrālā nozīme, brālīgas sadraudzības nozīme un eksistences galīgās jēgas meklējumi mūžīgajā dzīvē.

Nepieciešamie precizējumi
Dokumenta otrajā daļā teikts, ka “daži” vēstījumi atšķiras no līdz šim norādītā satura. Tāpēc, “lai nepieļautu Medžugorjes vērtības kompromitēšanu, ir nepieciešams tikt skaidrībā ar dažām iespējamām neskaidrībām, kas atsevišķas grupas varētu novest pie šīs garīgās pieredzes vērtīgo piedāvājumu sagrozīšanas”.

Ja lasām dažus vēstījumus tikai daļēji, var šķist, ka tie ir “saistīti ar juceklīgu cilvēcisku pieredzi, teoloģiski neprecīziem izteicieniem vai interesēm, kas nav pilnīgi leģitīmas”, pat ja dažas kļūdas nav saistītas ar “ļaunu nodomu, bet gan ar subjektīvu fenomena uztveri”. Dažos gadījumos “šķiet, ka Dievmāte izrāda zināmu aizkaitinājumu, jo nav ievēroti daži viņas norādījumi; viņa brīdina par draudošām zīmēm un parādīšanos pārtraukšanu”. Taču patiesībā citi vēstījumi piedāvā pareizu interpretāciju: “Tie, kas sludina katastrofas ir viltus pravieši. Viņi saka: ‘Tādā un tādā gadā, tādā un tādā dienā notiks katastrofa’. Es vienmēr saku, ka sods nāks tad, ja pasaule neatgriezīsies. Tāpēc es visus aicinu uz atgriešanos. Viss ir atkarīgs no jūsu atgriešanās” (15.12.1983.).

Uzsvars uz vēstījumiem
Vēl ir vēstījumi draudzei, kuros Dievmāte, šķiet, vēlas kontrolēt garīgā un pastorālā ceļa detaļas, “radot iespaidu, ka vēlas ieņemt likumīgi iesaistīto autoritāšu vietu”. Citos gadījumos viņa uzstāj uz to, lai vēstījumi tiktu uzklausīti un pieņemti, un šī uzstājība, iespējams, izriet no “mīlestības un šķietamo vizionāru dedzības, kuri, labu gribēdami, baidās, ka Mātes aicinājumi atgriezties un panāktu mieru varētu tikt ignorēti”.

Uzstājība kļūst problemātiskāka, kad vēstījumi “attiecas uz neiespējamas pārdabiskas izcelsmes lūgumiem, piemēram, kad Jaunava dod norādījumus par datumiem, vietām, praktiskiem jautājumiem un pieņem lēmumus parastās lietās”. Patiesībā tieši pati Dievmāte ir tā, kas relativizē savus vēstījumus, pakārtojot tos Svētajos Rakstos atklātajam Vārdam: “Nemeklējiet neparastas lietas, bet ņemiet Evaņģēliju, lasiet to, un viss jums būs skaidrs” (12.11.1982.). “Kāpēc jūs uzdodat tik daudz jautājumu? Visas atbildes ir Evaņģēlijā” (19.09.1981.). “Neticiet melīgām balsīm, kas jums runā par viltus lietām, par viltus gaismu. Jūs, mani bērni, atgriezieties pie Svētajiem Rakstiem!” (02.02.2018).

Evaņģēlija sintēze
Piezīmē kā problemātiski tiek norādīti tie vēstījumi, kuros Jaunavai tiek piedēvēti izteicieni “mans plāns”, “mans projekts”, izteicieni, kas “varētu radīt apjukumu. Patiesībā viss, ko Marija dara, vienmēr kalpo Kungam un Viņa dievišķajam pestīšanas plānam”. Tāpat arī mēs nedrīkstam kļūdaini “piedēvēt Marijai vietu, kas ir unikāla un rezervēta par Cilvēku tapušajam Dieva Dēlam”. No otras puses, Ticības mācības dikastērijs izceļ vēstījumu, ko var uzskatīt par Evaņģēlija aicinājuma sintēzi: “Es vēlos jūs arvien vairāk tuvināt Jēzum un Viņa ievainotajai sirdij” (25.11.1991.).

Publiskais kults ir atļauts
Vatikāna izdotajā dokumentā teiktais nav nekāds slēdziens par Medžugorjē notiekošā “pārdabisko raksturu” un tajā tiek atgādināts, ka nevienam nav pienākuma tam ticēt. Tomēr nihil obstat, ko izdevis Mostaras-Duvno bīskaps, vienojoties ar Svēto Krēslu, tiek norādīs, ka ticīgie “caur šo garīgo piedāvājumu var saņemt pozitīvu stimulu savai kristīgajai dzīvei, un tiek atļauts publiskais kults”. Piezīmē arī precizēts, ka “pozitīvais vērtējums par lielāko daļu Medžugorjes vēstījumu”, kuriem ir pamācoša nozīme, “vēl nenozīmē, ka tiem ir tieša pārdabiska izcelsme”.

Un, lai gan – kā zināms – pastāv dažādi viedokļi “par atsevišķu faktu vai šīs garīgās pieredzes aspektu autentiskumu”, tomēr ar notiekošo saistīto vietu ekleziālās autoritātes tiek aicinātas “novērtēt šī garīgā piedāvājuma pastorālo vērtību un veicināt tā izplatīšanu”. Katrs diecēzes bīskaps joprojām ir brīvs pieņemt piesardzīgus lēmumus gadījumos, kad parādās tādi cilvēki vai grupas, kas, “neadekvāti izmanto šo garīgo fenomenu un rīkojas nepareizi”. Visbeidzot, dikastērijs aicina tos, kas dodas uz Medžugorji, “pieņemt, ka svētceļojumi nav paredzēti, lai satiktu eventuālos vizionārus, bet gan lai satiktu Mariju, Miera Karalieni, un, esot uzticīgi viņas mīlestībai uz savu Dēlu, lai satiktu Kristu”.

Avots: https://www.vaticannews.va/lv/vatikans/news/2024-09/medzugorje-no-pavesta-puses-nihil-obstat.html