Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2024. gada 25. oktobrī
“Mīļie bērni! Šajā laikā, kad jūs svinat Visu svēto dienu, lūdziet viņu aizbildniecību un aizlūgumus, lai tādējādi vienotībā ar viņiem jūs rastu mieru. Lai svētie ir jūsu aizbildņi un piemērs, tā ka jūs līdzinātos viņiem un dzīvotu svēti. Es esmu ar jums un Dieva priekšā aizlūdzu par ikvienu no jums. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!” (Ar Baznīcas apstiprinājumu)

“Šajā laikā, kad jūs svinat Visu svēto dienu, lūdziet viņu aizbildniecību un aizlūgumus.”

Dievmāte vēlas, lai 1. novembrī, kad mēs svinam Visu svēto dienu, mēs lūgtu visu svēto aizbilniecību par mums Dieva priekšā un viņu aizlūgumus. Viens no iemesliem lūgt visu svēto aizbildniecību un lūgšanas ir savstarpēja saikne starp zemes un debesu Baznīcu. Dievs vēlas, lai mēs lūgtos viens par otru, jo tieši tā, lūgšanā, rodas mīlestība.

Šeit mums ir nepieciešami paskaidrojumi. Kad mēs runājam par mīlestību, mēs parasti domājam par labiem darbiem citiem cilvēkiem, tāpēc mums ir grūti iedomāties, ka mīlestība izpaužas lūgšanā par citiem. Bet, ja mēs iedziļināsimies mīlestības noslēpumā, tad sapratīsim, tā ir klātesoša lūgšanā par citiem. Proti, lūdzot par citiem, mēs mīlam, jo ​​šādā lūgšanā domājam nevis par sevi, bet par citiem, vēlam citiem labu, aizlūdzam par citiem, rūpējamies par viņiem un viņu labklājību. Tieši tā ir mīlestība.

Turklāt, kad mēs lūdzam visu svēto aizbildniecību un lūgšanas, mēs parādam, ka nespējam visu izdarīt paši, bet esam atkarīgi no citiem. Mūsdienīgs cilvēks domā, ka viņam nav vajadzīgi citi, ka viņš visu var izdarīt pats. Bet tas tā nav, jo mēs visi esam atkarīgi no citiem: no vecākiem, skolotājiem, pasniedzējiem, ārstiem, lopkopjiem, tirgotājiem, vilcienu un autobusu vadītājiem…

Kad mēs lūdzam svēto aizbildniecību, tā ir zīme, ka mēs paļaujamies uz viņu palīdzību. Svētie ar prieku cenšas mums palīdzēt, jo viņi dzīvo mīlestībā. Vienojoties ar viņiem lūgšanā, mēs veidojam mīlestības tīklu un iekšēji kļūstam stiprāki.

“…lai tādējādi vienotībā ar viņiem jūs rastu mieru.“

Pieredze rāda, ka mums ir miers, ja esam vienotībā ar mums apkārtējiem cilvēkiem, ar ģimenes locekļiem, radiem, draugiem un darba kolēģiem. Ja valda satraukums vai sākas konflikti un strīdi, vienotība sairst, un mēs zaudējam mieru.

Īpaša miera iespēja ir tad, kad esam saistīti un vienoti ar Dievu, kad uzticamies Viņam, kad mīlam Viņu un nesam Viņa mīlestību sevī. Vienotība, saikne ar svētajiem palīdzēs mums iegūt patiesu mieru Dievā, jo viņu personīgā pieredze vienotībā ar Dievu un mieru Viņā ir liela, dziļa un daudzveidīga.

Turklāt, kad mēs zinām, ka dzīves ceļā neesam vieni, ka svētie ir kopā ar mums, ka viņi ir mūsu uzticami draugi un palīgi, tad mēs varam sasniegt un saglabāt mieru, kas kļūs par iekšēju spēku dažādos satricinājumos, kas mūs ieskauj no visām pusēm.

“Lai svētie ir jūsu aizbildņi un piemērs, tā ka jūs līdzinātos viņiem un dzīvotu svēti.”

Šeit Marija sevi atklāj kā patiesa skolotāja. Viņa mūs māca, ka svētajiem jābūt vienlaicīgi gan aizbildņiem, gan piemēram. Kāpēc ne tikai aizbildņi?

Gadās, ka kristieši svētos redz tikai kā aizbildņus, pie kuriem vēršas pēc palīdzības smagās un sarežģītās dzīves situācijās. Tā nav kļūda, bet tas var būt nepietiekami.

Proti, lai gan svētajiem jābūt kā aizbildņiem mūsu dzīves ceļā, tomēr vajadzētu iet soli tālāk un saskatīt tajos piemērus, kā dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju. Bez mācīšanās no svētajiem mēs nepilnveidosimies un neaugsim ticībā. Mēs būsim tikai tie, kas meklē palīdzību, un parasti tikai līdz tam brīdim, kamēr mūsu vēlēšanās nepiepildīsies, bet garīgās dzīves mērķis ir tajā, lai arī mēs augtu ticībā, cerībā un mīlestībā, kļūtu par piemēru un palīdzētu citiem.

Tādēļ lasīsim svēto biogrāfijas, izpētīsim viņu dzīves noslēpumu un mācīsimies no viņiem, lai saņemtu iedvesmu dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju šeit un tagad. Mācīsim bērnus un jauniešus pētīt svēto dzīves. Aicināsim viņus svētajos saskatīt īstus varoņus un paraugus, kam sekot, jo citādi viņi nespēs atšķirt Visu svēto dienu no Helovīna.

t. Marinko Šakota OFM