Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2024. gada 25. septembrī
“Mīļie bērni! Aiz mīlestības pret jums Dievs mani sūta jūsu vidū, lai es jūs mīlētu un mudinātu uz lūgšanu un atgriešanos par mieru jūsos un jūsu ģimenēs, un pasaulē. Bērniņi, neaizmirstiet, ka patiess miers nāk tikai ar lūgšanas starpniecību no Dieva, kas ir jūsu miers. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!” (Ar Baznīcas apstiprinājumu)

“Aiz mīlestības pret jums Dievs mani sūta jūsu vidū.”

Dievs darbojas un atklāj sevi dažādos veidos. Bieži ar eņģeļu un cilvēku starpniecību. Sākumā Viņš sūtīja pie Marija eņģeli Gabriēlu, lai pavēstītu savu plānu attiecībā uz viņu, bet mūsdienās Viņš sūta Mariju, lai atklātu mums savu gribu.

Dievs vienmēr rīkojas aiz mīlestības. Aiz mīlestības pret izraēla tautu Viņš sūta Mozu, lai izvestu savu tautu no verdzības. Tāpat Viņš sūta praviešus, lai atgriestu cilvēkus no nepareizā ceļa uz patiesības ceļa. Aiz mīlestības pret mums, cilvēkiem, Viņš sūta savu Dēlu Jēzu mūs glābt. “Aiz mīlestības pret mums” Viņš sūta pie mums Māti Mariju.

Dievs mīl cilvēku, bet ne tādēļ, ka cilvēks to ir pelnījis, bet tādēļ, ka tāda ir Dieva mīlestība. Jēzus saka, ka Dieva mīlestība līdzinās saulei, kas spīd pār labiem un ļauniem. Kas notiek mūsos, vai kaut kas mainās, kad mēs dzirdam un zinām, ka Dievs mūs mīl bez nosacījumiem?

“…lai es jūs mīlētu un mudinātu uz lūgšanu un atgriešanos par mieru jūsos un jūsu ģimenēs, un pasaulē.”

Dievs sūta mums Māti Mariju trīs iemeslu dēļ: a) lai viņa mūs mīlētu; b) lai mudinātu uz lūgšanu; c) lai mudinātu uz atgriešanos par mieru.

•Lai viņa mūs mīlētu:
Dievmāte mūs mīl vienmēr, bet šajā laikā viņa vēlas, lai mēs īpašā veidā izjustu, piedzīvotu viņas mīlestību pret mums. Dievmātes mīlestība ir liela, brīva, līdzīga Dieva mīlestībai, jo viņa mīl bez nosacījumiem, jo viņa mūs mīl pat tad, kad neesam labi.

•Lai mudinātu uz lūgšanu:
Mūs ir jāmudina lūgties tikai viena iemesla dēļ: mēs aizmirstam lūgties. Tādā veidā Dievmāte mūs nepiespiež lūgties, bet gan vada, jo vēlas, lai mēs dzīvotu pilnīgi: strādātu un lūgtos, rūpētos par mūsu miesu un dvēseli.

•Lai mudinātu uz atgriešanos par mieru:
Cilvēkam var būt miers, bet viņš dzīvo grēkā, atkarībās no alkohola un narkotikām, bet šis miers ir mānīgs. Bez atgriešanās patiess miers nav iespējams.

Dievmātes ceļš uz mieru vienmēr sākas ar cilvēku. Mieram vispirms jāsākas mūsu pašu sirdī, jāizplatās ģimenē, un pēc tam tas ir jānes tālāk, pasaulē, kurā dzīvojam.

“Bērniņi, neaizmirstiet, ka patiess miers nāk tikai ar lūgšanas starpniecību no Dieva, kas ir jūsu miers.”

“Bērniņi, neaizmirstiet!” mums atgādina Dievmāte, jo mēs aizmirstam Dievu un Viņa labestību pret mums. Mēs aizmirstam lūgšanu, Euharistiju, Dieva Vārdu… Mēs aizmirstam, ka patiesa miera avots ir Dievā, un ka tas nāk pie mums tikai ar lūgšanas starpniecību. To piedzīvoja psalmists: “Tikai Dievā atdusas mana dvēsele.” (Ps 61,2) Sv. Augustīns piedzīvoja tieši to pašu. Viņš visur meklēja mieru un atrada to Dievā: “…tādēļ, ka Tu radīji mūs sev, Dievs, un mūsu sirds ir nemierīga, kamēr neiegūs mieru Tevī.”

Jēzus mūs aicina: “Nāciet pie manis visi, kas pūlaties un esat apgrūtināti! Es jūs atspirdzināšu. Ņemiet manu jūgu uz sevis un mācieties no manis, jo es esmu lēnprātīgs un pazemīgu sirdi; un jūs atradīsiet mieru savām dvēselēm. Jo mans jūgs ir tīkams, un mana nasta viegla.” (Mt 11,28-30)

Mēs neiegūsim mieru, ja nodarbosimies tikai ar savām grūtībām, ja pastāvīgi domāsim par saviem ievainojumiem, grēkiem un satraukumu. Jēzus mums piedāvā izeju: vērst skatienu no sevis paša uz Viņu, ielūkoties Viņa Sirdī, mācīties no Viņa un pieņemt Viņa jūgu, Viņa mīlestību. Kad mēs iepazīsim Viņa mīlestību un ar prieku sekosim Viņam ceļā, dzīvosim Viņa “projektu” dēļ, tad mēs sajutīsim to, ka Viņa jūgs ir tīkams, un Viņa nasta ir viegla.

Viens no tādiem dzīves piemēriem ir Māte Terēze. Kad žurnālists no Ņujorkas redzēja, ar ko nodarbojas Māte Terēze, ko viņa dara slimajiem un nabagiem, viņš sacīja: “Es to nedarītu pat par miljons dolāriem!” Māte Terēze viņam atbildēja: “Es arī ne!”

Tādat, nevajag drudžaini meklēt mieru un laimi sev, bet, tāpat kā Māte Terēze, kalpot citu cilvēku – ievainotu, nabadzīgu, atkarīgu – mieram un laimei… Un tad mēs pat nepamanīsim, ka esam ieguvuši mieru un laimi.

t. Marinko Šakota OFM