Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2024. gada 25. jūlijā
“Mani mīļie bērni! Ar prieku es jūs esmu izraudzījusies un vadu, jo jūsos, bērniņi, saskatu ticības, cerības un lūgšanas cilvēkus. Bērniņi, lai jūs vada lepnums par to, ka esat mani, bet es jūs vadu pie Viņa, kas ir ceļš, patiesība un dzīvība, un esmu ar jums, lai miers uzvarētu jūsos un ap jums, jo ar šādu nolūku Dievs mani sūta pie jums. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”

“Mani mīļie bērni!”

Šajā vēstījumā Dievmāte ierastajai uzrunai, ko viņa izmanto vēstījuma sākumā, pievienoja vārdu “mani”. Kāpēc?

Vai tad no vārdiem “mīļie bērni” nav skaidrs, ka mēs esam viņas? Varbūt, lai mums kaut ko paskaidrotu? Varbūt mēs esam aizmirsuši? Vai arī lai vēl vairāk parādītu savu mīlestību pret mums?

“Ar prieku es jūs esmu izraudzījusies un vadu, jo jūsos, bērniņi, saskatu ticības, cerības un lūgšanas cilvēkus.”

Daži saka, ka Dievmāte vēstījumos atkārtojas. Tiešām, arī šajā viņa mums saka, ka izraudzījusies mūs, tiesa, šoreiz pievieno “ar prieku”. Bet kāpēc Dievmāte dažus vārdus atkārto? Varbūt tāpēc, ka mēs viegli aizmirstam viņu un viņas vārdus?

Jā, tā ir viena no mūsu pamatproblēmām – mēs aizmirstam, kas bija, ko Dievs mums ir devis, mums darījis, ko Dievmāte mums ir darījusi… Kad mēs aizmirstam to, kas mums ir vajadzīgs, tā ir zīme, ka mēs esam nepateicīgi un tāpēc netaisnīgi attiecībā pret patiesību.

Un ne tikai tas. Aizmirstot mēs attālināmies no Dievmātes un pārstājam būt par viņas palīgiem.

Kāpēc Dievmāte mūs ar prieku ir izraudzījusies, un kāpēc viņa mūs ved pa ceļu, kas ilgst jau 43 gadus?

Šeit mēs uzzinām par Dievmāti: viņa redz. Viņa redz, kas mūsos ir labs un pozitīvs, redz, ka mēs esam ticības, cerības un lūgšanas cilvēki.

Kā mēs redzam sevi? Kā mēs redzam citus sev apkārt? Ko mēs viņos saskatām? Vai mēs skatāmies tā, kā Dievmāte?

Varbūt es citos redzu tikai vājības un nevēlos ar viņiem neko kopīgu? Kas notiktu, ja es citos ieraudzītu to, ko mūsos redz Dievmāte?

“Bērniņi, lai jūs vada lepnums par to, ka esat mani.”

Kāpēc Dievmāte runā par lepnumu? Kāpēc viņa vēlas, lai mēs lepotos, ka esam viņas?

Vispirms nošķirsim lepnumu no augstprātības un iedomības. Atšķirībā no augstprātības un iedomības, kas ved nepareizā virzienā, lepnums ir pozitīva īpašība. Lepnums ir apziņa par to, ka mēs esam tie, kas esam. Pretēja lepnumam ir aizmiršana, savas vērtības apzināšanās zaudēšana un kauns par kaut kādām vājībām.

Iespējams, ir kaut kāds iemesls, lai Dievmāte gribētu, lai mēs šodien lepojamies? Varbūt kāds vēlas mūsos apslāpēt šo lepnumu?

Kā lepojās mūsu senči par to, ka ir kristieši! Viņiem nebija kauns par savu ticību. Viņi zināja, kas viņi ir, un bija gatavi par to liecināt visu priekšā. Izceļot dažu kristiešu, īpaši priesteru, vājības, dažas ideoloģijas it kā vēlas mūsdienu kristiešos sēt vainas sajūtu un mazvērtības kompleksus. Un patiešām, ir kristieši rietumos, kuriem ir kauns par savu piederību Baznīcai un atsakās no tās, jo viņi nevēlas piederēt Baznīcai, kurai ir savas vājības.

Kā Māte ar aicinājumu lepoties mūs uzmundrina! Kā tas ceļ mūsu garu! Kā mūs dziedina!

Ak, paldies, Māt, ka neatteicies no mums mūsu vājību dēļ! Paldies, ka neskatoties un visiem mūsu grēkiem un nepilnībām, tu vēl joprojām saki, ka izraudzījies tieši mūs, ka savos plānos izplatīt mieru visā pasaulē rēķinies tieši ar mums! Paldies, ka tu nekaunies par mums, bet atklāti saki un uzsver, ka mēs esam tavi bērni!

Vai tiešām mums būs kauns par Māti? Vai tiešām mums būs kauns būt par viņas bērniem? Vai tiešām mēs novērsīsimies no viņas? Kā priekšā kaunēties? Kura vai kā dēļ novērsties no viņas?

“…bet es jūs vadu pie Viņa, kas ir ceļš, patiesība un dzīvība.”

Dažiem kristiešiem nav nekādas vai arī ir ne visai laba attieksme pret Mariju. Iemesls: tāpēc, ka tikai Jēzum ir nozīme, jo Jēzus ir ceļš, patiesība un dzīvība. Tik žēl, ka viņi tā domā! Jo Marija arī šajā vēstījumā mums skaidri pasaka, ka viņas vienīgais uzdevums un loma ir vest mūs pie Jēzus, kas ir ceļš, patiesība un dzīvība!

Ja Dievam bija vajadzīga Māte un Jēzus uzticēja viņu mums (Jānim) no krusta kā mūsu māti, tātad arī mums ir vajadzīga Māte ceļā pie Dieva. Jēzus teiktu: “Kam ir ausis, lai dzird.” Svētīgi tie, kas to saprot!

“Es jūs vadu pie Viņa.” Marija dara to, ko vēlas Jēzus: “Nāciet pie manis!” Tas mums atgādina Jēzus skolu, kurā ir vairāki soļi.

Pirmais solis ir lūgšana: nākt pie Jēzus. Iet uz Euharistiju, lasīt Evaņģēliju, pielūgt Jēzu, lūgties pie krusta… Lūgšanai, “nākt pie Jēzus” šodien ir izšķiroša nozīme, daudzi kristieši nenāk pie Jēzus, nepiedalās Euharistijā… Ja viņi nenāk pie Jēzus, viņi attālinās no Viņa, aizmirst Viņu. Un vēl: viņi paliek vieni, tikai ar saviem spēkiem, tikai ar savu prātu, tikai ar cilvēcisko mīlestību, tikai ar savu skatījumu… Vai arī iet pie citiem, kalpo citiem dieviem…

Otrais solis ved mūs dziļāk: “Mācieties no manis!” Mācīties, iepazīt Jēzu, Viņa vārdus, Viņa Sirdi. Lasot Evaņģēliju, svinot Euharistiju, pielūdzot Jēzu, lūdzoties pie krusta, mēs iepazīstam Jēzu, Viņa Sirdi, Viņa mīlestību.

Trešais solis – pārveidošanās: ļaut Svētajam Garam pārveidot mūsu sirdis, lai tās kļūtu līdzīgas Jēzus Sirdij. Lūk, kādēļ ir tik svarīgi lūgt Svēto Garu: “Svētais Gars, pārveido manu sirdi… Dari manu sirdi līdzīgu Jēzus Sirdij…”

Atkārtosim savā sirdī: “Jēzu, dari manu sirdi līdzīgu Tavai Sirdij…”

“Un esmu ar jums, lai miers uzvarētu jūsos un ap jums, jo ar šādu nolūku Dievs mani sūta pie jums.”

Dievmāte atkal “atkārtojas”, viņa atkal mums saka, ka nāk pie mums ne tikai pēc savas brīvas gribas, bet viņa pilda Dieva norādījumus, Dieva misiju. Vēl vairāk, viņa mums stāsta, kāda ir viņas loma šajā misijā: palīdzēt mums iegūt mieru sevī un ap mums.

“Lai miers uzvarētu” – tas nozīmē, ka runa ir par cīņu. Dievmāte redz situāciju pasaulē: cīņa notiek starp labo un ļauno. Kurš un kas uzvarēs mūsos un ap mums: miers vai apjukums? Labai vai ļaunais?

Nošķirsim divas lietas: mieru mūsos un mieru ap mums. Mācot mūs savā skolā, Dievmāte vēlas mums palīdzēt, lai mūsos valdītu miers, un viņa aicina mūs palīdzēt viņai, lai miers valdītu ap mums, citos. Atcerēsimies vienu no viņas aicinājumiem: “Esiet manas izstieptās miera rokas pret cilvēkiem…”

Tādā veidā mēs nonākam pie ceturtā soļa Jēzus un Dievmātes skolā: ejiet pie citiem! Jēzus sūta mācekļus nest citiem to, ko viņi bija saņēmuši un mācījušies no Viņa, lai izplatītu Debesu Valstību visā pasaulē. To pašu no mums vēlas arī Dievmāte: lai mēs, uzzinājuši viņas skolā, kā miers uzvar mūsos, palīdzētu citiem (ap mums), lai miers uzvarētu viņu sirdīs un ģimenēs.

Vai mēs teiksim Marijai “jā”? Un ne tikai teiksim, bet arī sāksim rīkoties. Vai arī aizmirsīsim viņu, nodosim Mīlestību mūsu vājās mīlestības vai mīlestības trūkuma mūsos dēļ?

Lai nelaistu garām tādu izdevību, ko mums piedāvā Māte, sakot “mani mīļie bērni”, mums vajadzētu tieši tagad teikt: “Es vēlos to pašu, ko vēlies tu, mana mīļā Māte Marija!”

t. Marinko Šakota OFM