Kādā vasaras vakarā, kad jau satumsa, es sajutu vēlmi iet un lūgties pie Zilā krusta. Tāpēc es devos turp un sāku lūgties Rožukroni. Lūgšanas laikā man izveidojās iekšēja saruna ar Dievmāti, vai, precīzāk, es viņu kaitināju kā mazs bērns. Es nezinu, kas man tajā brīdī ienāca prātā, bet es sāku lūgt Dievmāti, lai viņa man kaut ko pasaka.

“Dievmāte, lūdzu, pasaki man kaut ko. Lūdzu, lūdzu. Tas var būt jebkas, tikai pasaki man kaut ko.”  Tā es lūdzos un no jauna vērsos pie Mātes ar lūgumu. Tas turpinājās, līdz beidzu lūgties pēdējo noslēpumu, bet es tā arī nesaņēmu to, ko lūdzu. Tad es nolēmu turpināt lūgties un lūdzos nākamo Rožukroņa daļu. Un no jauna noslēdzu: “Lūdzu, lūdzu pasaki man kaut ko, vari pat sabārt, bet tikai runā ar mani.” Es jutos nedaudz bērnišķīgi, bet tik viegli un jautri. Teicu sev, ka Dievmāte saka mums būt kā bērniem, un es arī esmu viņas bērns, tāpēc neapstāšos, kamēr viņa man atbildēs. Kad es beidzu lūgties otrā Rožukroņa pēdējo noslēpumu, es apklusu. Pārstāju lūgties un kaitināt, vienkārši klusēju un klausījos. Un pēc kāda laika es savā sirdī dzirdēju vienu vienkāršu teikumu: “Tava lūgšana man ir ļoti svarīga.”

Man ir grūti raksturot to brīdi. Viens vienkāršs teikums, daži vārdi, pateikti tik maigi, ar tādu mīlestību, ka tie mani aizskāra līdz sirds dziļumiem un caurdūra to. Pēkšņi es sapratu, kāpēc Dievmāte tik bieži aicina mūs lūgties: cik svarīgi, ka mēs lūgtos viņas nodomos, lūgtos par priesteriem, mūsu ģimenēs un kopienās, un arī viens par otru. Varu piebilst, ka līdz šim brīdim es vienmēr domāju, ka mūsu lūgšanas ir kā piliens jūrā, bet tas tā nav. Tas nav piliens, tā nav pat jūra, Dievmātei tas ir daudz, daudz vairāk, jo katra lāse ir pārejoša, jūra ir pārejoša, bet visas mūsu lūgšanas tiek vērstas uz mūžību. Un šos vārdus Dievmāte ar lielu mīlestību saka katram no mums: “Tava lūgšana man ir ļoti svarīga.”