Curriculum Vitae
Dr. Fr. Slavko Barbaric OFM
IN MEMORIAM

Tēva Slavko šīszemes dzīve aprāvās 2000. gada 24. novembrī plkst. 15.30 Križevaca kalnā, kad viņš bija novadījis Krustaceļa lūgšanu draudzes locekļiem un svētceļniekiem, ko mēdza darīt katru piektdienu. Sākot kāpt lejā no kalna, pēkšņi viņš sajuta stipras sāpes. Tēvs apsēdās uz akmens, vēlāk apgūlās uz zemes, zaudēja samaņu un atdeva Dievam savu dvēseli.

Tēvs Slavko Barbaričs dzimis 1946. gada 11. martā Marko un Lūcijas (dzimušas Stoičas) ģimenē Dragičinā, Čerinas draudzē. Mācījies Čerinas pamatskolā un Dubrovnikas vidusskolā. 1965. gada 14. jūlijā Slavko iestājās franciskāņu ordenī Humakā un 1971. gada 17. septembrī viņš deva mūža solījumus. Tā paša gada 19. decembrī Slavko Barbaričs tika ordinēts par priesteri. Viņš studējis teoloģiju Visoko, Sarajevā, Grācā un Freiburgā. 1973. gadā Grācā (Austrijā) ieguva maģistra grādu pastorālteoloģijā. Pēc 5 gadu pastorālās kalpošanas Čapljinas draudzē, Hercegovinā, viņš turpināja studijas Freiburgā, kur ieguva doktora grādu reliģijas pedagoģijā un psihoterapeita diplomu.

No 1973. līdz 1978. gadam tēvs Slavko kalpoja kā franciskāņu priesteris Čapljinā. No 1982. gada pavasara līdz 1984. gada septembrim viņš pildīja Mostaras studentu katehēta pienākumus un vadīja rekolekcijas mūķenēm Bijelo Poljē pilsētā, kas atrodas netālu no Mostaras. Tā kā viņa darbs ar jauniešiem bija ļoti auglīgs un lūgšanu rekolekcijas izraisīja dzīvu atsaucību studentu vidū, viņu vajāja tolaik pie varas esošā komunistiskā valdība. Šajā grūtajā laikā viņu aizsargāja kardināls Franjo Kuharičs.

Neskatoties uz daudzajiem pienākumiem vairākās draudzēs, tēvs Slavko, atgriezies savā valstī pēc studiju pabeigšanas 1982. gadā, nemitīgi kalpoja svētceļniekiem, kas ieradās Medžugorjē. Saziņā ar tiem lieti noderēja viņa valodu zināšanas. Uz Medžugorji tēvs ar oficiālu rīkojumu tika nosūtīts 1983. gadā. 1985. gadā bīskaps Žaničs tēvu Slavko pārceļ uz Blagajas draudzi, bet 1988. gadā – uz Humacas draudzi, kur viņš bija draudzes vikārs un noviciāta meistara palīgs.

Kara, kas pārņēma visu Bosnijas un Hercegovinas teritoriju, sākumā, kad visi vecākā gadu gājuma ordeņa brāļi bija devušies trimdā uz Tučepi, pateicoties toreizējā garīgā vadītāja tēva Drago Toljo OFM mutiskai piekrišanai, tēvs Slavko palika Medžugorjē.

Savas darbības laikā Medžugorjē tēvs Slavko ir uzrakstījis vairākas garīga satura grāmatas: “Lūdzieties no sirds”, “Dod man savu ievainoto sirdi”, “Sviniet Misi no visas sirds”, “Mīlestības skolā”, “Pielūdziet manu Dēlu no sirds”, “Ar Jēzu un Mariju caur Golgātu pretī augšāmcelšanai”, “Lūdzieties kopā priecīgu sirdi”, “Intervijas ar svētceļniekiem”, kā arī “Gavējiet ar sirdi”, kas nāks klajā tuvākajā laikā. Slavko Barbariča grāmatas ir tulkotas divdesmit valodās, tās ir izdotas visā pasaulē vairāk nekā 20 miljonos eksemplāru. Bez tam tēvs Slavko ir publicējis arī virkni rakstu dažādos žurnālos. Viņš ir bijis Čapljinas Svētā Franciska draudzes biļetena redaktors, sadarbojies ar žurnāliem “Kršni zavičaj” un “Glas Mira”, kā arī ar radiostaciju “Mir Međugorje”. Tēvs Slavko nepagurstoši kalpoja, sarunājās ar svētceļniekiem, vadīja Vissvētākā Sakramenta adorācijas, Kunga Krusta godināšanas, Rožukroņa lūgšanu Parādīšanās kalnā (Podbrdo), Krusta ceļa lūgšanu Krusta kalnā (Križevac), kur arī beidzās viņa šīszemes gaitas. Tēvs Slavko organizēja ikgadējās priesteru un jauniešu tikšanās. Franciskāņu provinces lūgšanu namā “Domus Pacis” viņš vadīja gavēņa un lūgšanu rekolekcijas. Kara postošās sekas viņu iedvesmoja dibināt un vadīt izglītības un aprūpes iestādi “Majčino selo” (“Mātes ciemats”) – mājvietu vairāk nekā 60 cilvēkiem (kara laika bāreņiem, bērniem no šķirtām ģimenēm, vientuļajām mātēm, veciem un vientuļiem cilvēkiem, kā arī bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem).

Ne visi zina, kā mīlēt bērnus, bet tēvs Slavko to zināja. Un mazie viņu mīlēja: viņi vienmēr bija viņa tuvumā, jo viņš prata tos kaut kādā veidā pulcināt ap sevi – gluži kā Jēzus! Psihoterapeitiskā izglītība un audzināšana ļāva viņam strādāt ar narkomāniem m. Elvīras dibinātajā kopienā “Cenacolo” (“Pēdējo vakariņu telpa”), īpaši viņu mājā Medžugorjē “Campo della Vita” (“Dzīves lauks”). Viņš arī centās visas pasaules labvēļu sūtītos naudas līdzekļus piesaistīt divu fondu atbalstam: “Fonds Tēvzemes karā kritušo veterānu bērniem” un “Talantu draugu fonds”, kas bija dibināts, lai palīdzētu studentiem.

Ir grūti īpaši izcelt kādu posmu šī izcilā un neparastā cilvēka dzīvē. Taču, ja mēs mēģinātu to darīt, tas noteikti būtu viņa dzīves posms Medžugorjē. Tēvs Slavko Barbaričs ir ceļojis pa visu pasauli, izplatot Dievmātes vēstījumus par mieru un izlīgšanu. Viņš bija pirms 40 gadiem Medžugorjē dzimušās miera kustības dvēsele un sirds. Viņam piemita brīnišķīgas dotības: valodu zināšanas, spēja nodibināt kontaktu ar cilvēkiem, izglītība, vienkāršība, rūpes par grūtībās nonākušiem cilvēkiem, neizsīkstoša enerģija – ir tik grūti noticēt, ka viens cilvēks spēj tik daudz izdarīt, centība, bet, galvenokārt, dievbijība, pazemība, mīlestība. Viņš daudz lūdzās un gavēja, mīlēja Dievmāti ar bērna mīlestību. Tas patiesībā bija viņa dzīves piepildījums: ar lūgšanu un gavēni, ar Marijas – Miera Karalienes – starpniecību, vest cilvēku dvēseles pie Dieva.

Dzīve viņam līdzās dažkārt šķita pārdabiska – viņš bija šeit, pasaulē, bet vienlaikus – ārpus tās. Viņa klātbūtnē Jēzus, Augstā Priestera, lūgšanas vārdi kļuva par realitāti: “Viņi nav no pasaules, tāpat kā es neesmu no pasaules. Svētī viņus patiesībā! Tavi vārdi ir patiesība. Kā Tu mani sūtīji pasaulē, tā arī es viņus sūtīju pasaulē. Viņu dēļ es uzupurēju sevi, lai arī viņi patiesībā būtu svētīti.” (Jņ 17,16-19).
Tēva Slavko bēres notika svētdienā, 2000. gada 26. novembrī, Medžugorjes kapsētā “Kovačica”, pēc Svētās Mises Sv. Jēkaba baznīcā plkst.14.00

No Dievmātes vēstījuma (25.11.2000):

“Es priecājos kopā ar jums un vēlos jums sacīt, ka jūsu brālis Slavko ir piedzimis Debesīm un aizlūdz par jums.”