2018. gada 25. martā
Mīļie bērni! Šajā žēlastības laikā, kad tumsa cīnās pret gaismu, es jūs aicinu būt kopā ar mani lūgšanā. Lūdzieties, bērniņi, izsūdziet grēkus un sāciet jaunu dzīvi žēlastībā. Izšķirieties par Dievu, un Viņš jūs vadīs uz svētumu un krusts jums kļūs par uzvaras un cerības zīmi. Lepojieties ar to, ka esat kristīti, un esiet pateicīgi savā sirdī par to, ka esat daļa no Dieva plāna. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu.

Mūsu priekšā ir Kristus krusts – uzvaras un cerības zīme. Laikā, kopš notiek Dievmātes parādīšanās, Viņa Savos vēstījumos daudzkārt runājusi par krustu: “Īpaši lūdzieties pie krusta, no kura nāk lielas žēlastības.. Šodien Es īpaši aicinu jūs paņemt rokās krustu un nesteidzīgi, iedziļinoties uzlūkot Jēzus brūces. Lūdziet Jēzum, lai Viņš dziedina jūsu brūces, ko jūs, dārgie bērni, esat ieguvuši savas dzīves laikā caur savu grēku vai jūsu vecāku grēkiem. Tikai tā, dārgie bērni, jūs sapratīsiet, ka šai pasaulei nepieciešama ticības Dievam-Radītājam dziedināšana… Tikai tad, kad upurējat paši, jūs varat izprast Jēzus Upura dāvanu uz krusta par katru no jums.”
Jēzus krusts nav tikai ārēja zīme, rituāla simbols, rotaslieta skaistā ķēdītē. Jēzus krusts ir asinīm slacīta realitāte un upuris līdz nāvei, Dieva pilnīgas Sevis un Savas Mīlestības upurēšanas akts visu cilvēku glābšanai, manis un tevis glābšanai. Jēzus saka: “Kas neņem savu krustu un neseko Man, nav manis cienīgs.” Bieži pats cilvēks kļūst sev par krustu. Un tieši tad, kad kļūstam par krustu paši sev, mēs atskārstam, ka Dievs mūs radījis nepilnīgus – ne tādēļ, lai apgrūtinātu mūsu dzīvi, bet lai dotu mums iespēju būt savas iekšējās dzīves līdzradītājiem. Kad Dievs mūs atlaiž no Savām rokām, mēs vēl neesam pilnībā, līdz galam pabeigti. Viņš dod mums iespēju uzcītīgi pastrādāt, pilnveidojot savu sirdi un dzīvi, lai mēs nekļūtu par krustu sev un neliktu to arī uz citu pleciem.
Jēzū Dievs kļuva par cilvēku, lai parādītu, kā Dievs dzīvo cilvēka dzīvi un kā cilvēkam iespējams dzīvot Dieva dzīvi. Dievs sūtīja Savu Dēlu uz zemi manis un tevis glābšanas dēļ. Sv. Apustulis Pāvils atklāj savas ticības pieredzes dziļumus: “Iemīlējis mani, upurēja Sevi manis dēļ”. Kā jēru Viņu aizveda uz nokaušanu manis un tevis dēļ… Kā jērs bezspēcīgs sava cirpēja priekšā. Jēzus kļuva par šo jēru un piepildīja pravietojumus, ļaudams sevi piekalt krustā bez jebkādas pretošanās. Šis krusta upuris ir visuma, pagātnes un nākotnes, visas cilvēces vēstures un ikviena cilvēka dzīves balsts. Jēzus Mīlestība, piesista krustā, nosaka mūsu dzīves likteni gan pašlaik, gan mūžībā.
Mēs slavējam nevis ciešanas, krustu vai nāvi, bet svētdarīto, paaugstināto krustu. Mēs slavējam augšāmcelto Kristu, kas uzvarējis sātanu, nāvi un visu, kas grauj manu un tavu dzīvi.
Mums kopā ar apustuli jālūdz Jēzum: Mācītāj, iemāci mūs lūgties, iemāci mūs dzīvot. Mācītāj, iemāci mums zaudēt, nomirt sev, lai mēs dzīvotu ar Tevi ne tikai pēc nāves, bet jau šodien savā ikdienišķībā – pēc Tavas dzīves likumiem, ne pēc likumiem, ko nosaka šī pasaule, kas māna, vilina, iztukšo un nogalina.
Mēs zinām, kādi ir šīs pasaules likumi: iegūt, iegūt arvien vairāk, raust sev, iegūt īpašumā, līdz sākam smakt no mantas un īpašuma pārlieka daudzuma. Dzīvības likums ir cits: dāvināt, dot – ne tikai lietas, bet sevi pašu, savu dzīvi. Ja cilvēkam nav kaut kā vai kāda, kā dēļ ir vērts atdot savu dzīvi, viņa dzīve nav tā vērta, lai to dzīvotu. Jēzus mūs mācīja – ja kviešu grauds, iekritis zemē, nenomirst, tas paliks viens, bet nomirstot tas nes bagātīgus augļus. Šis likums attiecināms ne vien uz miesīgo nāvi, bet arī uz ikdienas dzīvi, uz ikdienišķajām attiecībām starp cilvēkiem. Lai dzīvotu, jānomirst katru dienu- vēl pirms savas pilnīgās nāves. Var teikt, ka pat mūsu piedzimšana bijusi pirmā nomiršana, ko esam piedzīvojuši, kad bijām spiesti pamest mātes klēpja sargājošo patvērumu un pielāgoties zemes dzīves raupjajai realitātei. To māca arī Svētie raksti. Stāstot par Abrahamu, kas saņēma aicinājumu pamest tēva māju, tā patvērumu un doties nezināmajā, uz ko viņu aicināja Dievs. Arī izraēļa tautai bija jāpārvar tuksnesis un neizbēgami pārbaudījumi. Tāpat arī tu un es – ja neesam gatavi riskēt un doties ar Dievu nezināmajā, mēs nevaram ne attīstīties, ne augt, tikai mirt. “Kas savu dzīvi grib saglabāt, tas to pazaudēs, bet kas to pazaudēs Manis dēļ, tas to iegūs un dzīvos pilnībā” – tā māca mūs mūsu Mācītājs. Tieši šo gara likumu mums māca Vissvētākā Jaunava Marija un vada mūs Dieva dzīves ceļos. Iemesls, kā dēļ Dievmāte kļuva tik liela un godājama un ar savu dižumu joprojām pārsteidz šo pasauli, ir tajā, ka Viņa atdeva visu. Kā Abrahams bija gatavs upurēt Dievam savu vienīgo dēlu, tā Viņa upurēja Savu vienīgo Dēlu. Kas atdod visu – iegūst visu.

Lūgšana: Vissvētākā Jaunava Marija, grēcinieku Patvērums un noskumušo Iepriecinātāja! Sava Dēla ciešanas un moceklību, caur kuru mēs esam atpirkti, Tu izcieti un pārdzīvoji tā, kā to spēji tikai Tu – esi kopā ar mums, īpaši brīžos, kad zaudējam ticības garu un šķiet, ka nav izejas no dzīves grūtībām. Tu nezaudēji ticību Sava Dēla krusta pakājē un kļuvi par cerības Māti – izlūdz mums ticību un cerību dzīves ciešanās un pārbaudījumos. Īpaši Tev uzticam visus tos, kas šobrīd izdzīvo smagus pārbaudījumus un nes šīs dzīves krustus, – esi kopā ar viņiem tāpat kā biji līdzās Savam Dēlam Viņa krusta ceļā. Tu, kas nerimstoši pavadi savus bērnus līdz pat pasaules galam, nepamet mūs šajā asaru ielejā, bet izlūdz mums uzcītības dāvanu, lai mēs ar savu dzīvi liecinātu par Jēzus uzvaru pār grēku, sātanu un nāvi. Āmen.

tēvs Ljubo Kurtovičs, OFM