KOPĀ AR VIŅU MAINĀS MANA SIRDS

Liecības, ko sniedz 7. starptautiskās tikšanās dalībnieki ar īpašām vajadzībām.

„Jau izdzidot vien par iespēju aizbraukt uz Medžugorji, sāku par šo vietu meklēt informāciju internetā. Pēc izlasītā sirdī dzima doma lūgt Dievmātei par mana dēla dziedināšanu, tomēr katra jauna diena šo nodomu mainīja pret citu… Rezultātā – dziedināšnu saņēmu es pats. Pamazām mana lūgšana sāka mainīties, es lūdzu Dievmāti, lai palīdz man pieņemt dēla slimību, iemīlēt un pieņemt to. Kad raudzījos uz citiem bērniem, kuri arī šeit bija atbraukuši, tad sapratu, ka mans dēls patiesībā ir vesels! Tieši tā es teikšu sievai, kad atgriezīšos mājās. Ļoti ceru, ka vēlreiz šeit atbraukšu – kopā ar ģimeni, lai vienkārši būtu kopā ar Dievmāti un pateiktos Viņai par to, ka mūsu dēls ir tieši tāds, kāds ir. Tāpēc ka, kopā ar viņu mainās mana sirds!“
Igors

„Medžugorje – tā ir īpaša vieta! Atbraucot šurp, var aizmirst par visām grūtībām un problēmām, ieraudzīt citus cilvēkus, viņu aizrautību, dzīvesprieku, un tas stiprina. Sirds kļūst prieka pilna, kad redzi brīvprātīgo un viesu namu saimnieku rūpes. Tad patiesi saproti, ka neesi viens ar savu problēmu, ka pārējie dala tavu sāpi, un nav vienaldzīgo. Pateicos Dievam par iespēju piedzīvot atvērtību šajā kopībā, šajā svētajā vietā!“
Irina

„Atbraucu šurp kopā ar mammu un brālīti, un, kad ieraudzīju, ka cilvēki Krusta kalnā kāpj basām kājām, tad arī man gribējās tā izdarīt, lai Dievmātei dāvātu šo mazo upuri nodomā par mana jaunākā brāļa dziedināšanu. Es gribu, lai viņš staigātu patstāvīgi.“
Volodja (11 gadi)

„Man invaliditāte ratiņos – tā ir iespēja dzīvot, jo tieši tādā veidā Kungs saudzē manu dzīvi. Tikai pateicoties invalīdu ratiņiem, es iepazinu Dzīvo Dievu, Viņa mīlestību un nemitīgās rūpes. Un vēl – es iemācījos dzīvot priekš citiem un kalpot viņiem tādā veidā, kā ļauj manas fiziskās iespējas. Es pateicos Dievam par invaliditāti, jo tikai pateicoties tai, es esmu šeit – Medžugorjē.“
Taņa

„Liela daļa cilvēku, ar kuriem man izdevās parunāt, stāstīja nevis par fizisko dziedināšnau, bet par to, ka tagad viņi pieņem savu slimību tādu, kāda tā ir. Viņi runāja par to, cik ļoti Dievmāte viņus mīl un apskauj, dalījās mīlestībā un vēlmē dzīvot. Stāstīja par to, ka vēlas pārliecinoši iet tālāk, zinot, ka dzīve šeit uz zemes ir svētceļojums, un ka ir kaut kas vēl daudz vairāk.“
Oleksandrs, brīvprātīgais

„Līdz atbraukšanai uz Medžugorji, es ticēju Dievam, tomēr daudz ko nesapratu. Bet tagad mana dvēsele ir kā pamodusies, īpaši Dievmātes parādīšanās brīdī. Kad, atbraukusi mājās, es iesēdos mašīnā, mammai teicu: „Pārcelsimies uz Medžugorji“, bet saņēmu atbildi: „Mēs esam šeit, lai palīdzētu cilvēkiem, kuriem tāpat vajadzīga palīdzība, kā tobrīd tā bija vajadzīga mums“.
Svetlana

„Man šis svētceļojums izvērtās par sarunu par to, kas ir mīlestība. Pēc tam, kad nopirku Slavko Barbariča grāmatiņu „Mīlestības skolā“ – tās mīlestības, kuru mums māca Kungs un Jaunava Marija, jau pašā sākumā redzēju ar kādu mīlestību pret saviem aprūpējamajiem izturas tie, kuri pastāvīgi ir kopā ar sviem invalīdiem, kopā ar kādu invalīdu ratiņos: māsa ar māsu, draudzene ar draugu, dēls ar māti. Bez mīlestības, tikai ar pienākuma apziņu, tāda attieksme nav iespējama. Es redzēju to mīlestību, kuri dzīvo Medžugorjē pret tiem, kuri šeit atbrauc: mūsu saimnieki, kopienas māsas, vienkārši ļaudis uz ielas – visi izpauda ļoti īpašu mīlestību, viss ciemats bija šīs mīlestības caurausts. Man tas viss bija ļoti svarīgi, jo biju atbraukusi uz Medžugorji ļoti nogurusi, iztukšota un apbēdināta. Kungs un Jaunava Marija ļāva man sajust, ka pasaulē ir Mīlestība, un tas nozīmē, ka pasaule tomēr nav tik slikta, ir cerība!“.
Olga

Read Previous

GAVĒNIS UN RELIĢIJAS

Read Next

DODU JUMS SAVU DĒLU