Svētā krēsla īpašā sūtņa Henrika Hozera preses konference 
2017. gada 5. aprīlī plkst. 16.00 Sv. Jāņa Pāvila II zālē notika stundu ilga preses konference, kuru bija sasaucis Svētā krēsla īpašais sūtnis Medžugorjē Henriks Hozers. Tajā bija reģistrējušies piecdesmit žurnālisti, taču interese bija vēl lielāka. Minētā preses konference tika tulkota horvātu, angļu, itāļu, vācu un franču valodā – tās bija oficiālās valodas, kurās konferencē tika runāts, – taču sacītais tika tulkots arī poļu, spāņu un slovāku valodā. 
Tēvs Miļenko Šteko, Hercegovinas franciskāņu Vissvētākās Jaunavas Marijas Debesīs uzņemšanas provinces priekšnieks, preses konferences sākumā sacīja šādus vārdus:
– Cienījamie plašsaziņas līdzekļu pārstāvji! Kā jau jūs zināt, Svētā krēsla Preses dienests 2017. gada 11. februārī nāca klajā ar paziņojumu, ka pāvests Francisks ir iecēlis Svētā krēsla īpašo sūtni Medžugorjē, proti, Viņa Ekselenci Henriku Hozeru, Polijas Varšavas-Prāgas arhidiecēzes arhibīskapu. Viņa misijas mērķis ir “gūt dziļu izpratni par to, kāda šeit ir pastorālā situācija, un pirmām kārtām par to, kādas vajadzības ir ticīgajiem, kuri šeit ieradušies kā svētceļnieki, un, pamatojoties uz gūtajām atziņām, ieteikt iespējamās pastorālās iniciatīvas, kas būtu īstenojamas nākotnē. Tāpēc šai misijai ir pastorāla ievirze. Paredzēts, ka bīskaps Hozers, kas turpinās veikt arī Varšavas-Prāgas bīskapa kalpojumu, savu īpašā sūtņa misiju pildīs līdz šīs vasaras beigām”. Tāds bija Svētā krēsla paziņojums. Un tā nu arhibīskaps kā īpašais sūtnis ir ieradies Medžugorjē. Kā ziņoja apustuliskā nuncija Bosnijā-Hercegovinā dienests, arhibīskaps šodien vēlējās tikties ar jums, attiecīgo plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem. Tagad došu vārdu arhibīskapam, un pēc tam viņš atbildēs uz jūsu jautājumiem. 
Lūk, ko bīskaps Hozers sacīja par iespaidiem, kurus guvis Medžugorjē iepriekšējā nedēļā:
– Labdien, dāmas un kungi! Vispirms man tuvāk jāpaskaidro daži aspekti. Manas misijas jomu ir noteicis Svētais krēsls. Kā jau dzirdējāt, runa ir par svētceļnieku pastorālās situācijas izvērtējumu Medžugorjē. Medžugorjē esmu pirmo reizi, un es šeit ierados, nezinot, kāda situācija patiesībā ir Medžugorjē. Zināju vien to, ka Medžugorje ir starptautisks svētceļnieku galamērķis. Es runāšu franču valodā, jo tā ilgus gadus bijusi oficiālā diplomātijas valoda, un tāda tā ir arī šodien. Jūs visi droši vien vēlaties zināt, kādi ir mani iespaidi un secinājumi. Vispirms es gribētu uzsvērt kādu ļoti svarīgu faktu, proti, bija laiks, kad pasaulē neviens par Medžugorji neko nezināja. Tā bija neliela apdzīvota vieta starp kalniem, kā jau to norāda šīs vietas nosaukums. Bet šodien par Medžugorji zina visā pasaulē, un svarīgi paturēt prātā, ka šeit ieradušies svētceļnieki no astoņdesmit pasaules valstīm. Ja runa ir par Medžugorjes kā svētceļojumu galamērķa nozīmību, tad to var salīdzināt arī ar citām vietām, uz kurām dodas svētceļnieki. Piemēram, Medžugorjē katru gadu ierodas divarpus miljoni svētceļnieku, savukārt Lurdā – seši miljoni. Taču Lurda pastāv 150 gadus, savukārt uz Medžugorji svētceļnieki dodas tikai 36 gadus. Ir laiks veikt pirmo rezumējumu, izdarīt kopsavilkumu, kas ir ļoti nozīmīgi šīs vietas attīstībai nākotnē. 
Kāpēc šeit ierodas tik daudz cilvēku? No vienas puses – viņi noteikti ir dzirdējuši par parādīšanos, kas Medžugorjē sākās 1981. gadā. No otras puses – tie, kas šeit ierodas, te atklāj kaut ko neparastu. Pirmais aspekts ir vide, miera un izlīguma gaisotne. Tā ir arī iekšējā miera, sirdsmiera gaisotne. Viņi atklāj arī dziļu garīgumu, kas izpaužas plašā spektrā. Viņi no jauna atklāj vai atklāj pirmo reizi mūžā sakrālā jēgu. Medžugorjē viņi var piedzīvot sakrālo laiku un sakrālo telpu. Sakrāls – tas ir kas tāds, kas īpašā veidā attiecas uz Dievu.
Parasti mēdz sacīt, ka Medžugorje ir mariāniskā kulta vieta, un tā ir patiesība, taču, ja iedziļināmies, tad redzam, ka Medžugorjē kults ir kristocentrisks, jo centrā ir Euharistijas svinēšana, Dieva Vārda tālāknodošana, Vissvētākā Sakramenta adorācija, kurā cilvēks atklāj, ka Vissvētākajā Sakramentā ir patiesi klātesošs Jēzus visā savā dievišķībā un cilvēciskumā. Daži šeit atklāj Rožukroņa lūgšanu, kas ir meditatīva lūgšana, kurā tiek apcerēti ticības noslēpumi. Visbeidzot, Krustaceļa lūgšanas laikā viņi ieiet Lieldienu noslēpumā, Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumā. Šo pārskatu es beigšu ar kādu ļoti spēcīgu akcentu – tas ir Gandarīšanas sakraments, personiska un personalizēta grēksūdze. 
Medžugorje, no Dievam veltītās dzīves skatpunkta raugoties, ir ļoti auglīga zeme. Saskaitīts, ka šajos gados Medžugorjē dzimuši 610 aicinājumi uz konsekrēto dzīvi un priesterību. Pārsvarā runa ir par cilvēkiem no Itālijas, Amerikas Savienotajām Valstīm un Vācijas. Ņemot vērā pašreizējo krīzi aicinājumu jomā, īpaši tajās valstīs, kurās kristietība tiek praktizēta jau sen, un tādas ir Rietumeiropas valstis, tad ir skaidrs, ka te ir kaut kas jauns, kaut kas ievērības cienīgs.
Ņemot vērā to, cik daudz konsekrēto hostiju izdalīts, – tā ir vienīgā iespēja, kā noteikt svētceļnieku skaitu, kaut arī, protams, šīs aplēses ir kļūdainas, – tad laikposmā no 1986. līdz 2016. gadam ir izdalīti 37 miljoni hostiju. Taču svētceļnieku skaits ir vēl lielāks, jo ne visi svētceļnieki pieņem Komūniju.
Izvērtējot situāciju Medžugorjē, ir jānošķir trīs jomas. 
Pirmā no tām ir draudze, kas pastāv jau sen un kalpo draudzes locekļiem – vietējiem ļaudīm, kuri šeit dzīvo un kuru skaits pēdējo desmit gadu laikā ir palielinājies par tūkstoti vai pat vēl vairāk. Šai draudzei ir sava vēsture, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados šīs draudzes locekļi Medžugorjē uz viena no kalniem uzcēla krustu, un viņi ir pieņēmuši to, kas Medžugorjē notiek šodien. Daļa šīs draudzes vēstures ir īpaša – tā ir to cilvēku vēsture, kurus mēs saucam par vizionāriem. 
Otrā joma – svētceļnieki. Kā jau teicu – vairāk nekā 2 500 000 gadā. Šim skaitlim ir tendence augt, un tas ir milzīgs izaicinājums priesteriem, kuri te kalpo. Lielā svētceļnieku skaita dēļ radās nepieciešamība pilnveidot infrastruktūru, lai tā atbilstu viņu vajadzībām, tostarp tika uzcelta šī zāle, adorācijas kapela, radīta iespēja svinēt Euharistiju ārpus telpām. Tātad runa ir par vairākiem elementiem, kas bija nepieciešami, ņemot vērā svētceļnieku plūsmu. No otras puses – varam vērot arī to, kā šī vieta attīstās. Šeit rodas arvien vairāk viesnīcu, restorānu un veikalu, un tas jau man nedaudz sāk atgādināt Lurdu. Lurda Francijā ir nākamā aiz Parīzes viesnīcu skaita ziņā. Iespējams, ka tāda nākotnē būs Medžugorje, salīdzinot ar Sarajevu. Tātad iedzīvotāju skaits aug, un attiecīgi palielinās iespējas uzņemt svētceļniekus. 
Taču ir arī trešā joma. Tās ir kopienas, kas Medžugorji izvēlējušās par savām mājām, apvienības, sociālās un tuvākmīlestības aktivitātes, kuras šeit tiek veiktas. To skaits ir ap trīsdesmit. Vairākas no tām iedvesmojusi Medžugorje, un šeit meklējamas to saknes. Un ir arī tādas kopienas, kas dibinātas kaut kur citur, bet to pārstāvji ieradušies šeit, atvēruši mājas, jo vēlējušies dzīvot šajā gaisotnē, tajā visā, kas ir Medžugorje. 
Medžugorjē tiek īstenotas vairākas iniciatīvas, kuras radušās tieši šeit. Īpaši es gribētu pieminēt franciskāņu tēvu veikto darbu, viņu izveidoto “Mātes ciematu”. To ir vērts apmeklēt, ja jums ir interese, jo tas radīts, lai palīdzētu cilvēkiem dažādos dzīves posmos, it īpaši tiem, kas nonākuši grūtībās: bāreņiem, jauniešiem, ko piemeklējušas grūtības, cilvēkiem, kuri ir narkotiku, alkohola un citu atkarību varā, un cilvēkiem ar invaliditāti. Lūk, kā izpaužas aktīva mīlestība, kas cieši saistīta ar kristīgo ticību. Un tad ir vēl kāda iniciatīva – tā ir “Miera māja”, ko nodibinājuši franciskāņu tēvi un kas paredzēta rekolekcijām, kurās tiek ievērots klusums. Līdz šim šeit uzņemtas vairāk nekā 1200 grupas, kopā – vairāk nekā 42 tūkstoši dalībnieku. Šie garīgie vingrinājumi, šie semināri cilvēkus iekšēji pārveido. 
Vēl cita Medžugorjes draudzes iniciatīva ir semināri. Tie notiek reizi gadā. Ja pirms 23 gadiem notika pirmais seminārs, un tas bija paredzēts visiem, tad jau 21 gadu notiek semināri, kas domāti priesteriem un viņu formācijai, 17 gadus – semināri laulātajiem pāriem, četrus gadus – semināri ārstiem un medicīniskajam personālam. Pagājušajā gadā notika seminārs, kas bija veltīts cilvēka dzīvības aizsardzības jautājumiem. Šeit notiek arī semināri cilvēkiem ar invaliditāti. Tas viss liecina par to, cik intensīva ir kristīgā dzīve šeit, Medžugorjē; tā ir kā paraugs, kam būtu jāseko arī citviet. 
Sanktuāriji mūsdienu pasaulei piedāvā ko tādu, ka pāvests Francisks sanktuāriju problemātiku, kas bija Klēra kongregācijas ziņā, uzticējis Jaunās evaņģelizācijas kongregācijai. Sanktuārijos cilvēki saņem to, ko nav iespējams saņemt vietā, kur tie dzīvo. Daudzās valstīs, kurās kristietība pastāvējusi kopš dziļas senatnes, individuālā grēksūdze vairs nav sastopama. Daudzās valstīs vairs nenotiek Vissvētākā Sakramenta adorācija, daudzās valstīs neko nezina par Krustaceļa lūgšanu un nepraktizē Rožukroņa lūgšanu. Bretaņā, Francijā, man reiz teica, ka Krustaceļa lūgšana šeit pēdējoreiz notikusi pirms trīsdesmit gadiem. Skaidrs, ka šāds sausums garīgajā un sakrālajā jomā rada vispārēju ticības krīzi.
Šeit cilvēki smeļas no avota; šeit viņi remdē slāpes pēc sakrālā, slāpes pēc Dieva, slāpes pēc lūgšanas – viņi atklāj, ka lūgties nozīmē būt tiešā kontaktā ar Dievu. Es sacītu, ka cilvēki šeit jūt dievišķā klātbūtni, pateicoties Jaunavas Marijas starpniecībai.
Medžugorjē tiek uzsvērts Dievmātes tituls “Miera Karaliene”. Var sacīt, ka tas nav nekas jauns, jo visā pasaulē ir baznīcas, kas veltītas Miera Karalienei, bet, ja iedziļināmies tajā, kāda ir mūsdienu pasaules situācija, tad varam pamanīt ko tādu, ko pāvests Francisks minējis kā trešo pasaules karu, kas norisinās atsevišķās tās daļās. Pilsoņu karš ir nežēlīgākais veids, tas iznīcina un ievaino visvairāk. Jūs, kas dzīvojat Balkānos, nesen piedzīvojāt šādu karu. Es dzīvoju Ruandā laikā, kad tur tika īstenots genocīds. Tas, ko jūs tagad redzat notiekam Sīrijā, Tuvajos Austrumos, ir valsts ar senāko kristīgo identitāti iznīcināšana. Tajā tiek likti lietā pat ķīmiskie ieroči. Lūk, kāda aina šodien paveras. Visās valstīs ir tik daudz politisko konfliktu! Tāpēc, manuprāt, ir tik svarīgi vērsties pie mūsu Miera Karalienes. Šajā sakarībā Medžugorjes īpašā loma ir ārkārtīgi svarīga. 
Jums, mani dārgie draugi, vajadzētu būt priecīgu ziņu nesējiem. Sakiet visai pasaulei, ka Medžugorjē mēs varam rast gaismu. Mums pasaulē, kas grimst tumsā, nepieciešamas šīs īpašās vietas, kur ir gaisma. Es gribētu jums arī sacīt, ka jūs varat pieteikties šeit uz kādu no semināriem, vienalga par kādu tēmu, jūs varat atklāt to, ko neesat varējuši pat iedomāties. Paldies jums!
Otrajā konferences daļā preses pārstāvjiem bija iespēja uzdot arhibīskapam jautājumus. Lūk, daži no tiem.
Danuta Liese (Polija): Vai pastāv tāda iespēja, ka šajā draudzē svētceļniekiem pastāvīgi varētu kalpot priesteris no Polijas? Ne tikai reizi pa reizei, kā viesis, bet visu laiku?
– Domāju, ka tas ir provinces priekšnieka ziņā, proti, runāt ar Polijas provincēm, lai tās atsūta kādu priesteri, kas šeit varētu būt pastāvīgi, kā jau tas ir bijis gadījumos ar citiem priesteriem. 
Sanja Pehar (“Radio MIR Medjugorje”): Ekselence, kā Jūs, pamatojoties uz pieredzi, ko šajās dienās esat guvis, vērtējat situāciju Medžugorjē saistībā ar jauno evaņģelizāciju, ko Baznīca tik ļoti uzsver? 
– Domāju, ka Medžugorje jau ir iesaistījusies jaunajā evaņģelizācijā. Skaitļi, kurus minēju, to apliecina. Pieaug svētceļnieku klātbūtnes dinamika, un tas nozīmē, ka palielinās arī viņu vajadzības. 
Ivica Đuzel (“Croatian Radio TV”): Internetā lasīju, ka Jūs pagājušnedēļ esat runājis ar vizionāriem. Kādu iespaidu viņi uz Jums atstāja?
– Tā ir taisnība, ka kontaktēšanās ar vizionāriem atbilst manai misijai, bet ne dziļākas izpētes nozīmē – to pienākas veikt kardināla Ruīni vadītajai Doktrinālajai komisijai. Vizionāri bija Vatikānā, kur stāstīja par pieredzēto. Man bija izdevība dažus no viņiem šeit sastapt parastos apstākļos, būt ļoti tiešā saskarē ar šiem cilvēkiem. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka viņi vairs nav “zēni un meitenes”, viņi vairs nav bērni. Daži no viņiem jau ir vecvecāki. Lai patiesi novērtētu viņu nozīmi, mums jāpatur prātā, ka šie cilvēki dzīvo normālu ģimenes dzīvi, veic savus profesionālos pienākumus, viņiem jārūpējas par saviem bērniem un mazbērniem, un viņu rūpes ir līdzīgas mūsējām. Daži no vizionāriem slimo, citi cenšas nodrošināt savu dzīvi utt. Es sacītu – tā ir normāla dzīve. Saskaņā ar vizionāru sacīto viņiem bijusi privilēģija piedzīvot iekšējas parādīšanās. Mans uzdevums nav izteikt viedokli par to, vai šīs parādīšanās ir vai nav patiesas. Baznīca šajā sakarībā vēl nav sniegusi paziņojumu.
Ivan Ugrin (“Slobodna Dalmacija”): Dievmāte šeit kādā vēstījumā sacīja, ka ir nākusi, lai turpinātu darbu, ko viņa aizsāka Fatimā …
– Jūs varat izlasīt Baznīcas atzīto parādīšanos vēsturi. Te es varu minēt, piemēram, Dievmātes parādīšanos Lasaletā 17. gs. otrajā pusē, Baka ielā, Lurdā, Fatimā, Banē Beļģijā – tā notika gadā, kad pie varas nāca Hitlers. Vai arī Dienvidamerikā, Gvadalupē, saistībā ar Amerikas indiāņu kolonizāciju … Visās šajās parādīšanās ir kāds kopīgs elements – Vissvētākā Jaunava Marija aicina atgriezties, atteikties no grēka –, un ikviena no tām atklāj attiecīgā laikmeta problēmas. Kā pēdējo es gribētu minēt Dievmātes parādīšanos Kibeho. Ruandā es nodzīvoju divdesmit vienu gadu un biju iesaistījies darbā, ko veica ārstu komisija, kas pētīja parādīšanās, kuras notika gadu pēc tam, kad tās sākās Medžugorjē. Vissvētākā Jaunava Marija jau bija atklājusi to, kā izpaudīsies genocīds, kas sākās pēc divpadsmit gadiem. Tas bija brīdinājums. Vēstījums, kas izskanēja Ruandā, bija līdzīgs tam, kas tika saņemts šeit, Medžugorjē. Tas bija aicinājums uz atgriešanos, mieru, un Baznīca parādīšanās Kibeho ir atzinusi. Abas šīs vietas, es sacītu, ir kā “māsas” gan vēsturiskā konteksta, dēļ, gan saistībā ar laikposmu, kad minētās parādīšanās notika. Arī Kibeho bija šaubas, vai vizionāri ir patiesi, vai viņu sacītais ir vai nav izdomājums utt. Daži no viņiem netika uzskatīti par īstiem vizionāriem. Tāpēc gribu jūs aicināt būt pacietīgiem – jo sarežģītāks jautājums, jo vairāk laika nepieciešams, lai izdarītu pamatotus secinājumus. 
Paolo Brosio (“Mediaset Mondadori”): Kad redzēju fotogrāfiju, kurā Jūs esat redzams Podbrdo kalnā pie Dievmātes statujas, biju dziļi aizkustināts. Itālijā runā – kardināla Ruīni vadītā komisija ir pabeigusi trīsarpus gadu ilgo darbu un apstiprinājusi, ka parādīšanās pirmajās dienās un mēnešos ir patiesas. Kāds ir Jūsu viedoklis par šiem secinājumiem? Un, ja esat lasījis komisijas noslēguma ziņojumu, tad ko par to domājat? 
– Diemžēl es neesmu lasījis šīs komisijas materiālus, jo tie nav publiskoti. Iespējams, ka pēc tam, kad būšu atgriezies Vatikānā, man tie būs pieejami vai arī vismaz radīsies iespēja parunāt ar kardinālu Ruīni, bet tagad jums par to neko nevaru sacīt. Mans uzdevums ir ne tikai aprunāties ar cilvēkiem, kuri te strādā, kuri ir vai nav atbildīgi par situāciju, kāda te ir, bet arī apmeklēt vietas, kur dodas svētceļnieki. Tāpēc es mēroju nebūt ne vieglo ceļu, kas ved uz Dievmātes statuju, – pa šo ceļu dodas visi, lai tur nokļūtu. Šajā vietā es satiku poļu svētceļnieku grupu, un pasacīju viņiem dažus vārdus par Dievmātes kultu. Prese, protams, tūlīt paziņoja, ka esmu atvedis svētceļnieku grupu. Tā nav taisnība. 
Darko Pavičić (“Večernji list”): Kad Jūs runājat par parādīšanos Medžugorjē, Jūs sakāt “parādīšanās”, nevis “iespējamās parādīšanās”. Vai uzskatāt, ka parādīšanās patiešām bijušas, un vai par to runājāt, tiekoties ar Mostaras bīskapu Ratko Periču, kas netic, ka Dievmāte šeit parādījusies un parādīšanās noliedz? 
– Es, kā redzams, atturos izteikt savu spriedumu šajā jautājumā, jo man nav informācijas par visiem aspektiem un neesmu iepazinies ar gigantisko darbu, ko paveikusi kardināla Ruīni vadītā komisija. Ja es runāju par parādīšanos, tad tāpēc, ka tieši šāds apzīmējums šeit tiek lietots. Jā, tas būtu liekams pēdiņās, bet, kad runāju, pēdiņas nav redzamas. Es tieši tāpat kā jūs gaidu minētās komisijas spriedumu, it īpaši to, ko teiks Svētais tēvs, kam šis galavārds sakāms.
Ivan Pavković (“Al Jazeera”): Ko par Medžugorji, parādīšanos un Jūsu minētajiem augļiem domā pāvests? 
– Šis ir ļoti labs jautājums, bet, atklāti sakot, es nezinu, ko pāvests šajā sakarībā domā. Viņš man to nav teicis. Tātad mums jāgaida, kamēr pāvests iedziļinās izpētes materiālos un darbā, kas veikts izpētes procesa laikā, bet es domāju, ka viņa spriedumu ietekmēs arī tas, ka Medžugorje ir nozīmīga vieta jaunās evaņģelizācijas perspektīvā. Manuprāt, tam var būt liela nozīme, pieņemot galīgo lēmumu. Es nerunāju par Pēdējo tiesu, bet galīgo lēmumu. 
Ines Grbić (“LaudatoTV”): Paziņojumā, ko sniedzāt pirms ierašanās Medžugorjē, Jūs teicāt, ka savu misiju Jums nāksies pildīt pavisam atšķirīgos apstākļos un veidā. Es gribētu zināt, kas tie par apstākļiem un veidu un ar ko tie atšķiras no Jūsu iepriekšējās darba pieredzes. Jūs sacījāt, ka šīs Marijas parādīšanās ievērojami atšķiras no iepriekšējām. Kas tajās ir tik specifisks un atšķirīgs? 
– Jūs, kundze, noteikti esat ievērojusi, ka šo parādīšanos specifiskais elements ir tas, ka tās notiek jaunā veidā, kas atšķiras no tā, kas bija pazīstams agrāk. Pirmkārt, šo tā saukto “Medžugorjes parādīšanos” ilgums. Tās ilgst nu jau 36 gadus. Medžugorjes vizionāri ir, kā mēs dziedam antifona Svētās Mises ievadā, „sine fine dicentes“, kaut arī mēs no svēto dzīvēm zinām, ka dažiem no tiem bija parādīšanās visu mūžu. Otrs specifiskais elements ir šo parādīšanos skaits. Daži aprēķinājuši, ka individuālo parādīšanos skaits ir 47 tūkstoši. Sešiem vizionāriem trīsdesmit sešu gadu laikā bieži bijušas individuālas parādīšanās – varbūt tā šāds skaitlis iegūts, nezinu. Turklāt šīs parādīšanās nav saistītas ar konkrētu vietu. Lurdā Vissvētākā Jaunava Marija vienmēr parādījās grotā, Fatimā viņa parādījās virs ozoliņa, kas tur auga. Šeit saskaņā ar vizionāru sacīto parādīšanās notiek tur, kur cilvēks ir, piemēram, mājās, atrodoties ceļojumā, baznīcā utt. Tie ir specifiski elementi, kas rada grūtības attiecībā uz galīgā sprieduma izdarīšanu.

Latviešu tulkojums: Astra Feldmane