2009. gadā Ursula Herberga no Vācijas, Medžugorjē tika dziedināta no aizkuņģa dziedzera onkoloģiskas slimības. “Man ir piecdemit divi gadi, esmu precējusies, esmu astoņu bērnu māte, no kuriem divi ir debesīs. Trīs meitas jau izgājušas pie vīra, un esmu lepna septiņu mazbērnu vecmāmiņa. Vēlos pastāstīt ko Dievs paveica manā labā.”

Viss sākās 2009. gadā. Man pastāvīgi bija paaugstināta temperatūra, bija tāds nespēks, ka spēju pārvietoties tikai no istabas uz virtuvi, pēc tam ilgu laiku bija jāatpūšas, lai atgūtos. Sešpadsmit dienas pavadīju slimnīcā, kurā veica daudz dažādu izmaklējumu, tomēr nekādu diagnozi nenoteica. Uz brīdi palika nedaudz labāk, tomēr 2009.gadā viss sākās no jauna: paaugstināta temperatūra, nespēks un neskaitāmi jauni izmeklējumi. Viena no kompjūtera tomogrāfijām norādīja uz aizkuņģa dziedzera audzēju.

Man bija ļoti bail, ņemot vērā, ka deviņdesmit procenti pacientu ar šādu diagnozi nomirst gada laikā, bet daudzi pat trīs mēnešu laikā. Nedēļu biju pilnīgi nomākta un satraukta, kā to uzņems mana ģimene. Tad – samierinājos un pat atguvu zaudēto prieku. Es lūdzu Dieva palīdzību un aizdsardzību manai mīļajai ģimenei. No tā, kas mani gaida, es nepavisam vairs nebaidījos. Biju pilnīgi pārliecināta, ka Jēzus būs ar mani un man palīdzēs, ja būs nepieciešama starošana, vai būs stipras sāpes. Daudzi tuvie cilvēki, mana ģimene, draugi un daudzi citi, kuri lūdzās, bija man blakus. Visiem no sirds pateicos, bet pati lielākā pateicība – Dievmātei. Ja man jāmirst, es domāju, tad varu teikt Dievam, ka arī tam esmu pilnīgi gatava. Es gribēju tikai piepildīt Viņa gribu. Mani gaida Viņa miers un Viņa vārdi, un tam es gatavojos ar lielu pateicību. Bet – Dievam bija cits nodoms.

Atlikts izmeklējums

2009.gada 7.maijā es atkal devos uz slimnīcu, lai veiktu izmeklējumus. Bija tāds izmeklējums, kurā jānorij trubiņa audzēja punkcijas veikšanai, bet līdz tam nenonācu, jo pirms tam bija trīs citas procedūras, kurās tika traumēts kakls. Ārsts nozīmēja jaunu izmeklējumu pēc nedēļas, kad kakla trauma pāries. Tam bija jānotiek 14.maijā, tomēr mans vīrs jau sen bija iecerējis braucienu uz Medžugorji, uz kuru jāizbrauc 19.maijā. Palūdzu ārstu pārcelt vizīti, līdz būsim atgriezušies no atvaļinājuma. Teicu, ka braucam atvaļinājumā, jo nasaņēmos pateikt, ka lidojam uz Medžugorji.

Ārsts sāka skaidrot, cik nopietna ir slimība, kādas ir manas izredzes, un nekādā gadījumā neļāva braukt. Tomēr man par katru cenu bija jānokļūst Medžugorjē. Tas bija mans otrais brauciens uz Medžugorji. Teicu ārstam, ka šis atvaļinājums man ir ļoti svarīgs, jo, ja man būtu ilgi jāguļ slimnīcā, atmiņas par atvaļinājumu mani stiprinātu. Bet, ja es nomirtu, tad līdz tam vismaz gribu piedzīvot ko labu kopā ar savu vīru. Ārsts centās mani pārliecināt, ka tāpat es nebūšot mierīga, jo visu laiku domāšu par audzēju… Visbeidzot pajautāju viņam, ko viņš darītu manā vietā, ja būtu slimnieks, nevis ārsts. Viņš, nedaudz padomājis, atbildēja, lai mēs nosvinot Vasarsvētkus un es atgriežos slimnīcā 3.jūnijā.

Spēcīgi sajutu Jēzus klātbūtni

Un tā mēs kopā ar grupu devāmies svētceļojumā uz Medžugorji. Iebraucām 20.maija naktī, un man bija ļoti slikti, pirmo reizi parādījās stipras sāpes. Sāku šaubīties, vai pieņēmu pareizu lēmumu. Brauciens bija visai saspringts. Katru rītu gāju uz Svēto Misi, bet vakarā uz vakara programmu. To es spēju. Uz Križevac un Parādīšanās kalnu man nepietika spēka aiziet, un man tā ļoti pietrūka. Bet es biju ļoti pateicīga, ka vispār varu šeit atrasties. Es spēcīgi izjutu Jēzus klātbūtni, īpaši kad saņēmu Komūniju, Adorācijas laikā un lūgšanā par dziedināšanu. Ik vakaru lūdzu Dievam mani dziedināt, vispirms domājot par savu dvēseli: lūdzu par žēlastību, lai spētu pildīt Viņa gribu un pieņemt savu slimību. Es jau biju to pieņēmusi, bet tagad lūdzu spēku pārciest. Papildus lūdzu arī par miesas dziedināšanu, bet tieši tā – papildus. Fiziskā dziedināšana man nebija pati svarīgākā.

Audzējs pazuda

Pēc sešām dienām man bija ļoti slikti, tomēr 26.maijā kopā ar vīru lēnām izdevās uzkāpt Parādīšanās kalnā.
No svētceļojuma mājās atgriezos jauniem spēkiem, un Dievu es “atvedu” sev līdzi. Mājās ar ģimeni nosvinējām Vasarsvētkus. 2.jūnijā draudzes prāvests man deva Slimnieku sakramentu, kas bija ļoti svarīgi, bet 3.jūnijā mani ielika slimnīcā. Biju visai uztraukta, jo tas nav nekāds nieks. Kad ārsts veica endoskopisko ultraskaņas izmeklējumu ar audzēja punkciju – tad to vairs neatrada.

Ticiet vai nē, mana audzēja vairs nebija! Kad pamodos no narkozes un ārsts pateica, ka audzēja nav – nekā nav, es nespēju to aptvert. Nodomāju, ka viņš laikam nepietiekami labi ir skatījies, ka palaidis to garām. Mans tēvs nomira ar aizkuņģa dziedzera audzēju, tādēļ uztraucos, ka ārsts, kaut ko nav saskatījis. Ārsts veica vēl vienu izmaklējumu ar konntrasta ultraskaņu, un – nekā nebija. Audzēja vairs nebija.

Es biju atkal vesela, tomēr nepieciešams vēl daudz laika, lai to visu apzinātos. Es pateicos mūsu Dievmātei un mūsu žēlsirdīgajam Jēzum.