Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2019. gada 25. maijā
Mīļie bērni! Dievs, būdams žēlsirdīgs, man ir ļāvis būt kopā ar jums, jūs mācīt un vest pa atgriešanās ceļu. Bērniņi, jūs visi esat aicināti lūgties no visas sirds, lai attiecībā uz jums un ar jūsu starpniecību īstenotos pestīšanas plāns. Apzinieties, bērniņi, to, ka dzīve ir īsa un jūs gaida mūžīgā dzīve – katru pēc nopelniem. Tāpēc lūdzieties, lūdzieties, lūdzieties, lai jūs būtu cienīgi instrumenti Dieva rokās. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!
Pagājušā mēneša vēstījumā Dievmāte mums teica, ka šis ir žēlastības laiks un aicināja mūs nepieļaut, lai mūsu sirdi vadītu ienaids un strīdi. Mūsu sirdī ienākt var tikai tas, kam mēs ļaujam tur ienākt. Pat Dievs ir bezspēcīgs mūsu izvēles brīvības priekšā, jo vēlas, lai mēs pie Viņa nāktu nepiespiesti un brīvi un paši meklētu pestīšanu, ko tikai Viņš var mums dot.
Šajā vēstījumā Dievmāte aicina mūs pilnīgi aptvert, ka šī dzīve ir pārejoša un īsa. Mēs esam radīti mūžībai. Taču mūžību izvēlas šeit, uz zemes – pēc nāves ir jau par vēlu. Par to atgādina psalmista lūgšana: “Māci mūs tā savas dienas skaitīt, lai mēs iemantotu gudru sirdi” (Ps 90, 12). Šeit uz zemes cilvēks savu dzīvi var palaist arī garām. Var nodzīvot sev uzdāvināto dzīvi virspusēji un neapzināti. Mēs zinām, ka visiem šajā pasaulē dzīvojošajiem agrāk vai vēlāk jānomirst. Neviena stāvoklis tā pašreizējās izpausmēs nav pilnīgs, pabeigts. Cilvēks ir radīts dzīvei un tam, lai šo dzīvi mīlētu. Tomēr, neraugoties uz to, tas zaudējis skaidru izpratni par to, ka nāve ir dzīves, patiesās un mūžīgās dzīves daļa. Nereti nāvi mēs uztveram kā kaut ko skumju un tumšu, kā dzīves pilnības zaudējumu un sodu par grēkiem. Tā saka arī Vecā Drība. Jaunā derība mums dod citu perspektīvu. “Un ikviens, kas dzīvo un tic man, nenomirs mūžīgi mūžam”, saka Jēzus (Jn 11, 26). Fiziskais process nemainās, bet tā sūtība un jēga mainās pilnīgi. “Ja jūs mani mīlētu, tad jūs priecātos, kad Es saku: “eju pie Tēva”; jo Mans Tēvs ir lielāks nekā Es”. (Jn 14, 28).
Cilvēks jūt dzīvības elementu, kas apliecina mūžīgo dzīvi, dzīvi ārpus kapa, eksistenci sevī. Laiks, kas mums tiek dots – ir ierobežots laiks, kuru mēs varam piepildīt ar mūžību. Laiks ir piedāvājums, laiks ir spēks, kuru mēs varam apmainīt pret dzīvi. Laiku var piepildīt ar darbiem, kas kalpo labajam vai ļaunajam. Ja tu piepildi laiku ar ļaunā darbiem, pats zaudē sajēgu, tavas dienas nes nelaimes un vilšanās. Ja Tu katru savu dzīves brīdi piepildi ar labām lietām, šis lietas kļūst par saknēm, no kurām Tavs dzīvības koks aug un tiecas debesīs. Ja laiku piepildi ar Dievu, Viņa klātbūtni un lūgšanu, tavs koks kļūs visuvarens un stiprs kā Dievs. Laiks ir dārgums, ko tu glabā sevī. Laiks ir telpa, kurā jāiekārto sava dzīve. Ja savu laiku piepildi ar Dieva visvareno klātbūtni, tad pat pašas necilākās lietas kļūs lielas. Ja savā dzīvē citiem dari labu, mīli tos un piedod – iemantosi dzīvi, kas būs piepildīta ar viscienīgākajām lietām. Pat vismazākā mīlestība ir lielāka par visizcilākajiem vārdiem. Lai mūsu Debesu Māte ir mums paraugs, kā labāk piepildīt to laiku, kas mums dāvāts. Lai Viņa aizved mūs pie dzīves avota un būtības, ko mēs atrodam Jēzū.
Lūgšana: Vissvētākā Jaunava Marija, ar savu “Jā” debesu Tēvam Tu sagatavoji Jēzus atnākšanu. Tu dzīvoji Viņa ēnā, sekoji Viņam, biji nomodā par Viņu, un dāvināji Viņu, Savu Dēlu, mums. Tu esi svētlaimīgā Māte. Neskaitāmi ir tie cilvēki, kas iepazinuši Tavu tēlu, uzticējuši savu dvēseli Dievam, izsakot vai pieminot mīļoto Marijas vārdu. Neskaitāmas balsis Tevi slavē visā pasaulē. Tas ir visas zemes nemitīgi cildinošais koris, kas katru dienu aicina Dieva žēlsirdību šajā pasaulē pēc Tēva gribas un nodoma. Neskaitāmi ir tie, kas caur Tevi, Marija, nonākuši pie Dieva. Tu esi ceļš , kas ved pie Jēzus. Savā lūgšanā Tu esi klātesoša Baznīcā no tās sākuma līdz pat šodienai, godājama vairāk par visiem eņģeliem un svētajiem. Aizstāvi mūs, Savus bērnus, kas vēl ir tikai ceļā uz debesīm, lai mēs mācētu būt un palikt Dievā tāpat, kā Tu biji un paliki iegremdēta Dievā. Āmen.
Ļubo Kurtovičs, OFM
