Apustuliskais vizitors Medžugorjes draudzē, arhibīskaps Henriks Hosers celebrēja Misi Medžugorjē Jauniešu festivāla trešajā dienā. Konsekrācijā piedalījās 689 priesteri. Vakara Sv. Misi tiešraidē noskatījās rekordliels cilvēku skaits no visas pasaules – 2 258 400!
Pēc Sv. Mises desmitiem tūkstošu jauniešu piedalījās procesijā ar Dievmātes statujas nešanu un Jēzus pielūgšanā Vissvētākajā Altāra Sakramentā.
Sava sprediķa sākumā mons. Henriks Hosers runāja par to, kā “vēl viena Jauniešu festivāla diena liecina par to, kas ir Medžugorje”. “Tā ir tikšanās un iepazīšanās vieta. Ne tikai citu dalībnieku iepazīšana, kuri atbrauca no daudzām pasaules valstīm, bet arī šīs neparastās vietas iepazīšana. It kā nekas īpašs – parasta, zaļu pakalnu un vīnogulāju ieskauta, horvātu lauku draudze.
Taču Medžugorje ir arī kaut kas tāds, kas ir jāsatiek un jāiepazīst. Medžugorje ir vieta un laiks, kas izgaismo un ļauj mums labāk saskatīt mūsu ikdienas pieredzi tur, kur mēs dzīvojam, strādājam un atpūšamies. Tā dzīvo jaunieši, kuri ir šeit dzimuši, mācās un iepazīst pasauli. Jūs viņus redzat īpašos t-kreklos, tie ir mūsu brīvprātīgie. Mums visiem ir Medžugorjes noslēpuma pieredze.
Medžugorjes noslēpums ir neredzama, bet ļoti skaidri klātesoša realitāte. Tā ir gara pasaule, pasaule, kur cilvēks satiek Dievu. Šī satikšanās notiek dziļi katrā no mums. Tā notiek cilvēka sirdī. Šī nelaimīgā cilvēka sirds, kas “lec priekā un ir sāpju salauzta”. Šī nelaimīgā cilvēka sirds sāp un ir sarežģīta kā saka pravietis Jeremijs: “Sirds ir ļaunprātīgi lokana pret visu, tā ir viltīga. Kas to var izdibināt?” (Jer 17,9) , šo jautājumu uzdeva arhibīskaps, pēc tam izskaidrojot, ka “cilvēka, īpaši jaunieša, sirds ir vienlīdz jūtīga kā pret labu, tā pret ļaunu. Īpaši, kad runa ir par netaisnību.” Viņš runāja par to, ka “visi cilvēki, bet īpaši jaunieši, ir īpaši jūtīgi pret netaisnību un ļoti cieš no tiem nodarītā ļaunuma.” “Tas ir netaisnīgi! Tas ir nepieļaujami! Tas ir sāpīgi! Tas ir slikti!” jaunieši uz visām pusēm izrāda sašutumu. Starp tiem cilvēkiem, kam adresēti šie vārdi, bieži vien ir viņu vecāki un aizbildņi! Jaunietis cīnās par savu brīvību, tā ir jauniešiem raksturīga iezīme. Neskatoties uz to, jaunieši ne vienmēr zina personīgās brīvības robežas, taču tādas robežas ir un tām ir jābūt. Viena no šīm robežām ir otra cilvēka brīvība, ticības brīvība, vecāku brīvība audzināt savus bērnus. Un šī brīvība ir jāciena. Tāpat kā uz ceļiem eksistē kustības ierobežojumi, kas aizsargā katra satiksmes dalībnieka drošību: rīkojuma un aizlieguma zīmes,” paskaidroja arhibīskaps, piebilsto, ka “visnozīmīgākās robežas taisnīguma garā un mīlestībā novelk Tas, Kurš mūs radījis pēc Sava tēla un līdzības…” Kungs “mums deva desmit dzīvības vārdus”, desmit baušļus. Tie mums māca, kas ir labs, kas –slikts, tādēļ tiem ir rīkojuma un aizlieguma raksturs: dari to, kas ir labs, un nedari to, kas ir slikts.”
Viņš uzsvēra, ka realitātē mēs esam “grēka ķēžu” ieskauti, un reizēm mēs paši “veicinām to pagarināšanos”, bet Dievs ir Tas, Kurš nomet šīs ķēdes un mūs atbrīvo.
“Cīņa starp labo un ļauno norisinās mūsu sirdī. Bet cilvēka sirdi pilnībā pazīst Dievs: “…cilvēks redz, kas parādās viņa acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi.” (1Sam 16,7) Jēzus pazīst mūsu sirdis un zina mūsu vājības, bet vispirms Viņš zina mūsu spēju darīt labu. Viņš vēlas mums palīdzēt, mūs atbalstīt un būt ar mums kopā, pat visa Svētā Trīsvienība vēlas iemājot cilvēka sirdī! Uz to mūs ved Dieva māte un mūsu Māte: Čenstohovas, Viļņas, Lurdas, Kibeho un Medžugorjes Miera Karaliene. Ļausim Viņai mūs vadīt!” ar šiem vārdiem Позволим Ей нас вести!», ar šiem vārdiem apustuliskais vizitors Medžugorjes draudzē noslēdza savu sprediķi. Sprediķi, kuru par prieku visiem saviem tautiešiem, kuri atradās Medžugorjē, viņš teica poļu valodā.
Avots: medjugorje.hr
