Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2020. gada 25. februārī
Mīļie bērni! Šajā žēlastības laikā es vēlos jūsu sejas redzēt lūgšanā pārveidotas. Jūs esat tik ļoti pārņemti ar laicīgajām rūpēm, ka nejūtat – pavasaris jau ir pie sliekšņa. Bērniņi, jūs esat aicināti gandarīt un lūgties. Kā daba klusumā cīnās par jaunu dzīvi, tā arī jūs esat aicināti lūgšanā atvērties Dievam, kurā jūsu sirds iemantos mieru un pavasara saules siltumu. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!

Esam uzsākuši Lielo gavēni. Šis laiks mums dots kā iespēja sevis iepazīšanai, izaugsmei ticībā, iekšējai atjaunotnei, grēku nožēlai un žēlsirdības darbiem. Dievmāte kā māte šo gadu laikā un šobrīd, Lielā gavēņa laikā, mūs aicina kļūt par pārveidotiem cilvēkiem.

No Evaņģēlija mēs zinām, ka Jēzus nereti devās lūgties vienatnē, vientulīgās klusās vietās. Kādā no šādām reizēm Viņš paaicināja līdzi Pēteri, Jāni un Jēkabu, un viņi kopā uzkāpa kalnā. Kamēr Jēzus lūdzās, Viņa seja izmainījās, apģērbs kļuva balts un mirdzošs, un no mākoņa atskanēja balss: “Šis ir Mans mīļais Dēls, Viņu klausiet!” Jēzus uzkāpa kalnā, lai lūgtos, un lūgšanas laikā mirdzumā izgaismojās un pārveidojās. Taču Viņš to nedarīja tādēļ, lai tiktu pārveidots – tā bija negaidīta Debesu Tēva rīcība, — Viņš gribēja vienkārši lūgties. Mācekļi sāka lūgt Jēzu: “Kungs, iemāci mums lūgties!” Šī vēlme viņu sirdīs radās, ieraugot Jēzu un to, kā Viņš lūdzas. Redzot, kāds Viņš kļūst lūgšanas laikā, mācekļi saprata, ka nekad savas dzīves laikā nav lūgušies. Viņus pārņēma skumjas, ilgas pēc lūgšanas, pēc tā, lai iemācītos lūgties, un Jēzus tiem teica: “Jums būs tā lūgt…” Pie lūgšanas nonāk, ar visu dzīvi izvēloties Jēzu Kristu un draudzību ar Viņu. Izaugsme notiek, lasot Svētos Rakstus. Lūgšana dzimst, kad mūs pārņem ciešanas, sāpes un vientulība. Lūgšana ir cīņa, kauja ar savu likteni un savu tuvāko likteņiem. Tā ir nepārtraukta šīs pasaules pārvarēšana un pieskaršanās Dieva Valstībai. Tā liek aizdomāties par savu dzīvi un tās jēgu. Lūgšana ir nemitīga meklēšana un tāpēc arī atrašana. Lūgšana ir dzīvība, bez tās mēs virzāmies uz nāvi. Bez lūgšanas mūsu spēkos nav pārvarēt visus kārdinājumus un pārbaudījumus, kuru priekšā nonākam. Arī Jēzus Ģetzemanē saviem apustuļiem saka: “Lūdzieties, lai nekristu kārdināšanā”.

Lūgšana un ticība – nav atdalāmas viena no otras, tās daudzējādā ziņā ir viena no otras atkarīgas. Lūgšana ir cieši saistīta ar ticības matēriju. Kā kristieši mēs ceļamies vai krītam lūgšanā. Lūgšana un ticība ir savstarpēji atkarīgas, un ticības zaudējums vai atslābums sākas ar lūgšanas atstāšanu novārtā. Kurš vairs nelūdzas, vairs netic – ne tādā nozīmē, ka noliedz Dievu, — bet tas vairs neatrodas tajā līmenī, kurā notiek savienošanās ar Dievu.

Sv. Avilas Terēze ir teikusi: “Ja kāds jums apgalvo, ka pie Dieva var nokļūt citādi, ne ar lūgšanu, neticiet!” Dievs, kuram mūsu dzīvē ar lūgšanas starpniecību netiek dota vieta, kļūst svešs un nepazīstams. Atļausim Jaunavai Marijai vest mūs uz gaismu un mūžīgās dzīvības avotu – pie Viņas Dēla Jēzus Kristus, kas ir mūsu brālis un Kungs.

Lūgšana: Kungs Jēzu, Tu Savus mācekļus vedi Tabora kalnā, lūdzam — ved arī mūs augstā kalnā. Ved pēc iespējas augstāk un tālāk no zemes rūpēm. Pacel mūs pāri visam, kas mūs nomāc un nomoka. Ved mūs Savās pēdās, Jēzu, kā vedi Pēteri, Jāni un Jēkabu, lai mēs lūgšanā piedzīvotu Tavas Pārveidošanās gaismu un spēku savā dzīvē.  Kungs, dzīvē ir tik daudz vilšanos. Mēs lūdzam Tavu palīdzību un vadību. Ieved mūs Tavas klātbūtnes gaismā, iekļauj Sevī, jo mēs esam vāji un mūsos, tāpat kā arī apkārt mums nereti ir tumsa. Pārveido un nostiprini mūsu sirdis, lai mēs spētu sekot Tev atkal un atkal ar visu savu dvēseli. Par to mēs lūdzam Tevi caur mūsu Debesu Mātes Marijas, līdz galam uzticīgās Kunga kalpones un mūsu aizstāves, aizbildniecību. Āmen.

Ļubo Kurtovičs OFM