“Tajā laikā Jēzus no Samarijas aizgāja uz Galileju. Jēzus pats bija liecinājis, ka pravietis savā dzimtenē netiek cienīts. Bet, kad Viņš nonāca Galilejā, galilejieši Viņu uzņēma, jo bija redzējuši visu, ko Viņš svētku dienā darīja Jeruzalemē, tā kā arī viņi paši bija ieradušies uz svētkiem.
Tad Jēzus atkal nonāca Galilejas Kānā, kur Viņš ūdeni bija pārvērtis par vīnu. Un tur bija kāds ķēniņa ierēdnis, kura dēls slimoja Kafarnaumā. Viņš, dzirdot, ka Jēzus no Jūdejas ir ieradies Galilejā, aizgāja pie Viņa un lūdza, lai Viņš aizietu un izdziedinātu viņa dēlu, jo tas bija tuvu nāvei. Jēzus viņam sacīja: “Ja jūs neredzēsiet zīmes un brīnumus, jūs neticēsiet.” Ķēniņa ierēdnis Viņam atbildēja: “Kungs, atnāc, kamēr mans dēls vēl nav nomiris.” Jēzus viņam teica: “Ej! Tavs dēls dzīvo.” Cilvēks ieticēja vārdiem, ko Jēzus viņam teica, un aizgāja. Bet, kamēr ķēniņa ierēdnis vēl bija ceļā, viņa kalpi izsteidzās tam pretī, sacīdami, ka viņa dēls dzīvo. Tad viņš tiem pajautāja par stundu, kurā dēlam bija kļuvis labāk. Tie atbildēja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.” Tad tēvs saprata, ka tā bija stunda, kad Jēzus viņam pateica: “Tavs dēls dzīvo.” Un viņš un viss viņa nams ieticēja. Šis bija jau otrais brīnums, ko Jēzus izdarīja, no Jūdejas atnācis uz Galileju.”
(Jņ 4, 43-54)
Jēzus vārdos, ko Viņš saka ierēdnim, dzirdam piezīmi: “Ja jūs neredzēsiet zīmes un brīnumus, jūs neticēsiet.” Ar šo piezīmi Jēzus mūs aicina strādāt pie savas ticības. Lai mēs netiektos kaut ko ieraudzīt, nemeklētu zīmes un brīnumus, vieglas dziedināšanas, bet patiesi ticētu! Ticētu Jēzum! Nemeklētu Jēzu tikai tad, kad mums kaut kas vajadzīgs – pat ja tā būtu dēla dziedināšana, kā gadījumā ar ierēdni, – ne tikai, lai kaut ko saņemtu no Jēzus, lai Viņš mums kaut ko izdarītu, izpildītu mūsu lūgumu, sadzirdētu lūgšanu, izdziedinātu mūs vai kādu citu, bet, lai mēs ticētu Jēzum. Lai mums ar Viņu būtu personiskas attiecības, lai mums Viņš būtu svarīgs arī tad, kad mums ir viegli, un tad, kad mums ir grūti, un arī tad, kad ir koronovīruss, un tad, kad tā nav.
Šis epidēmijas, izolācijas laiks, ir laiks ticībai! Šis nav laiks skriešanai no baznīcas uz baznīcu, no viena priestera pie cita, no vieniem garīgajiem vingrinājumiem uz citiem.
Šis ir laiks ticībai! Ticībai Dievam – tam, ka Dievs ir ar mums, ka esam Viņa mīļotie bērni; laiks “dzīvošanai Viņā”, kā sacījis sv. Pāvils. Šis ir laiks, lai uzticētu Jēzum sevi, savu dzīvi, savas ģimenes, citus cilvēkus.
Jēzus to māca Saviem mācekļiem un māca mums. Māca mūs brīvībai un mīlestībai. Māca mūs gavēt. Māca mūs klusēt. Šis Lielais Gavēnis ir gavēņa un klusēšanas laiks, bet vienlaikus arī tīras ticības un pilnīgas paļāvības, sevis atdošanas Jēzum, laiks.
Pēc Savas pārvēršanās Tabora kalnā Jēzus aizliedz mācekļiem par to stāstīt: “Nevienam nestāstiet par redzējumu, iekams Cilvēka Dēls nebūs piecēlies no miroņiem.” (Мt. 17:9).
Kādēļ Jēzus neļāva mācekļiem stāstīt par tik spēcīgu pieredzi, un aicināja klusēt? Vai aicinājums klusēt nav pretrunā dabiskai nepieciešamībai dalīties pēc tāda pārdzīvojuma kā pārvēršanās?
Pārdomājot Jēzus aicinājumu mācekļiem klusēt, es atcerējos Dievmātes vēstījumu šā gada 25.februārī.
“Mīļie bērni! Šajā žēlastības laikā es vēlos jūsu sejas redzēt lūgšanā pārveidotas. Jūs esat tik ļoti pārņemti ar laicīgajām rūpēm, ka nejūtat – pavasaris jau ir pie sliekšņa. Bērniņi, jūs esat aicināti gandarīt un lūgties. Kā daba klusumā cīnās par jaunu dzīvi, tā arī jūs esat aicināti lūgšanā atvērties Dievam, kurā jūsu sirds iemantos mieru un pavasara saules siltumu. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”
Dievmāte vērš mūsu skatienu uz norisēm dabā, lai palīdzētu mums saprast garīgās dzīves likumsakarības. No radības Viņa ved mūs pie Radītāja. No pārvērtībām dabā uz pārvērtībām mūsos.
Ziema atkāpjas, pavasaris tuvojas. Pāriet sals, pienāk atkusnis. Augiem lēnām veras pumpuri. Tā ir jaunas dzīvības pazīme. To nevar pamanīt troksnī, tikai klusumā un vienatnē. Mums šķiet, ka tas notiek klusu, bet auga dzinumā notiek cīņa: „daba klusumā cīnās par jaunu dzīvi“. Šī cīņa ir pārveidošanās process.
Reiz kāds atnāca pie tuksneša vientuļnieka, par kura neparasto gudrību bija dzirdējis. „Kas ir klusums?“ viņš jautāja vientuļniekam. Tas neko neatbildēja. Abi ilgi klusēja. Sāka līt lietus. Tad vientuļnieks norādīja uz lauku, kur nesen bija iesējis kviešus. „Vai dzirdi lietu?“ viņš vaicāja. Un tūlīt piebilda: „Lietus sniedz valgmi zemei un palīdz kviešu graudiem uzdīgt un izaugt. To es saucu par klusumu.“
Pilsētnieks šūpoja galvu un klusēja. Pēkšņi uzspīdēja saule, un vientuļnieks norādīja uz stiebru, uz kura bija redzami sīki pumpuriņi. “Katru dienu saules stari apspīd šos pumpurus, un tie palēnām atveras un tādējādi kļūst par ziediem. To es saucu par klusumu.”
Saules apspīdēti abi klusām gāja tālāk.
Pēc kāda laika pilsētnieks sāka runāt. “Izrādās, klusums ir kas vairāk par stāvokli bez skaņas un trokšņa. Klusums, tātad, nav pauze, bet tajā kaut kas notiek – patiesi, un kaut kas ļoti svarīgs,” klusi teica pilsētnieks. Viņš nolēma palikt pie vientuļnieka, lai iepazītu klusumu.
Lūgšana līdzinās tam, kas notiek dabā. Tajā satiekas Dievs un cilvēks, Dievišķā mīlestība un cilvēka sirds. Ja cilvēks atveras Dievišķajai mīlestībai, ar viņu notiks kas līdzīgs tam, kas notiek ar stiebru saules staros. Dieva mīlestība pieskaras, glāsta un cilvēka sirdi piepilda ar siltumu un mieru. No šī Dievišķās mīlestības pieskāriena cilvēciskajai būtībai rodas pārveidota sirds.
Tā ir iekšēja pārveidošanās, kas līdzinās plaukstošiem pumpuriem pavasarī, taču tā atspoguļojas arī ārēji. Smaidoša, mierīga un priecīga seja izstaro maiga Dievišķas mīlestības pieskāriena pieredzi. Tomēr tas nenotiek vienkārši. Pirms tam jāizcīna cīņa.
Vēstot par to, cik svarīgi lūgties, gavēt un dot žēlastības dāvanas nemanāmi, Jēzus no ārējām izpausmēm mūs ieved dziļuma pieredzē. Šeit, sirdī, mēs satiekamies ar Dievu, kas “redz noslēpumus”. Tikai sirds klusumā mēs varam sajust un pārdzīvot Dieva skatienu, to, kā mūs sasilda Viņa mīlestības stari. Karlo Karetto ir teicis: “Dievs nav aptverams, un tikai Viņš var man atklāt Sevi Savā veidā, ar neatkārtojamiem vārdiem, jēdzieniem, kas ir ārpus jebkādas sapratnes. Tādēļ īstā lūgšanā no manis, pirmām kārtām, tiek prasīta bezdarbība, nevis darbība. Klusums, nevis vārdi. Pielūgsme, nevis pamācība. Gatavība, nevis kustība. Ticība, nevis saprāts.”
Jēzus aizliedz mācekļiem runāt par Viņa pārveidošanos, jo mācekļu sirdis vēl nebija pārveidotas. Tās būs pārveidotas tikai pēc cīņas, “kad Cilvēka Dēls būs piecēlies no miroņiem”. Tikai pēc Ciešanu Piektdienas, Klusās Sestdienas, Augšāmcelšanās rīta un Svētā Gara nonākšanas pār viņiem.
Mācekļu pārveidošanās notika klusumā, bet iekšējā cīņā. Atmest sevi, savus plānus un savus priekšstatus par Jēzu. Nomirstot savam ego un ļaujot Svētajam Garam ielauzties viņu sirds tumsā. Tikai pēc tam viņi varēs liecināt citiem par to, ko būs piedzīvojuši paši. Ja viņi runātu par piedzīvoto pirms sirds pārveidošanās, viņu vārdi nebūtu nobrieduši tam, lai tiktu uzklausīti.
Marija ir klusuma skolotāja, jo Viņa runā, pamatojoties uz Savu pieredzi. Pēc Erceņģeļa Gabriēla vārdiem, kurus Viņa nesaprata, Viņa paliek klusumā, pārdomās, ieiet šo vārdu dziļumā. Evaņģēlists Lūkass saka: “Bet viņa iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis: kas tas par sveicienu?“ (Lk 1:29). Katru jauno situāciju Marija nepieņem vieglprātīgi, bet iet tās dziļumā, klusumā. Sv.Lūkass saka: „Bet Marija visus vārdus paturēja prātā, tos pārdomādama savā sirdī.“ (Lk 2:19). Marija nestaigā apkārt un nestāsta visiem, bet glabā šos vārdus Savā sirdī. „Bet Viņa māte visus šos vārdus paturēja savā sirdī.“ (Lk 2:51).
Balstoties uz savu pieredzi, Māte māca mūs, Savus bērnus: „Tādēļ, bērniņi, palieciet ar Jēzu savas sirds klusumā, lai Viņš ar Savu mīlestību varētu jūs mainīt un pārveidot.“ (25.07.1998). Ārējais klusums ir tikai sirds lūgšanas sākums. Ir nepieciešams turpināt iedziļināties un ieiet klusumā.
Reiz cilvēki bija atnākuši pie mūka, kas dzīvoja vientulībā un klusumā. Viņi tam vaicāja: “Kāda jēga ir jūsu dzīvei klusumā?“ Mūks tobrīd smēla no dziļas akas ūdeni un atbildēja saviem viesiem: „Paskatieties akā. Ko jūs tur redzat?“ Cilvēki paskatījās akā un atbildēja, ka neko neredz.
Pēc kāda laika vientuļnieks atkal sauc savus viesus: „Paskatieties akā! Ko jūs redzat?“ Ļaudis vēlreiz paraudzījās lejup: “Tagad mēs redzam sevi!”
Mūks teica: „Redziet, kad es pirms kāda laika smēlu ūdeni, tas bija saviļņots. Tagad ūdens ir norimis. Tas ir klusuma un klusēšanas rezultāts – tu redzi pats sevi!“
Bez klusēšanas un vienatnes mēs nespējam redzēt ne sevi, ne Jēzu, ne citus cilvēkus. Tieši tāpat bez klusēšanas mēs nespējam pamanīt to, kas atrodas mūsu acu priekšā, kas mums ir dots. Bet dots tiek tik daudz! Katra diena! Katrs mirklis! Vienkārši mēs, iespējams, atklājam to tikai tagad. Pateicoties kaut kam, kas apturējis mūsu steigu.
Kas tās ir par dāvanām? Tavas ģimenes locekļi, gaiss, ko elpojam, ārā dziedošie putni, pavasaris, kas jau tuvojas, gaiši zilās debesis, ziedi, kas atveras pļavās…
Ja mēs pastāvīgi atrodamies troksnī un sarunu kņadā, mēs nespējam sadzirdēt nedz savu balsi, nedz citus, bet vēl jo vairāk – Dievu. Tikai tad, kad sirds nomierinās un kļūst uzmanīga, mēs spējam dzirdēt, uztvert, ievērot, saprast. Taču tas nav viegli. Tā ir cīņa. Cīņa par to, lai paliktu mierā, klausītos, skatītos, nevis runātu un reaģētu.
“Nevienam nestāstiet par redzējumu, iekams Cilvēka Dēls nebūs piecēlies no miroņiem.” (Мt 17:9).
Lielais Gavēnis. Mūsu priekšā Lieldienas. Esam apstājušies. Tā ir iespēja ieiet klusumā…uzticēties Jēzum…ticēt Viņam… Tieši tagad, kad tas nav viegli, kad mums nav tik pierastās drošības…Tieši tagad, kad neredzam risinājumus, beigas apkārt notiekošajam – tieši tagad ieticēt Viņam! Mācīsimies klusumā, savā sirdī teikt: “Jēzu, es uzticos Tev!”
