Medžugorji pamatoti mēdz dēvēt par pasaules biktskrēslu. Miljoniem cilvēku šeit atraduši savu garīgo mieru. Tas noticis Gandarīšanas Sakramentā, kur mazais grēcīgais cilvēks satiek Žēlsirdīgo Dievu. Biktskrēsli Medžugorjē vienmēr ir pilni, izņemto šo, pandēmijas, laiku… Bieži esmu vaicājis svētceļniekiem, kas tos saista Medžugorjē? Kādēļ tie atgriežas šeit? Atbilde vienmēr bija viena un skanēja šādi: šeit es īpašā veidā sajūtu Dieva mīlestību un Dievmātes tuvumu.

Ikviens cilvēks alkst pēc miera savā sirdī un dvēselē. Šo tiekšanos pēc miera cilvēka sirdī ielicis Dievs, un sasniegt to iespējams tikai vienotībā ar Dievu. Tādēļ ceļš uz vienotību ar Dievu, tuvošanās Dievam iespējama tikai tad, ja esam atvērti pārveidošanai un gatavi atgriezties. Atgriešanās sevī ietver divus aspektus: pirmkārt, atteikšanos no grēka un, otrkārt, savu domu, vārdu un darbu virzīšanu uz Dievu. Novērsties no grēka — tas ir pirmais un “noliedzošais” veids. Ir radikāli jāpārgriež visas saites, kas mūs nomāc. Pat paši mazākie grēki, kas šobrīd līdzinās sīkiem akmentiņiem un kurus mēs varam, piemēram, iemest lielā upē, pēc divām dienām no upes gultnes vairs nebūs paceļami, jo tie būs kļuvuši smagi. Bet lielie grēki līdzinās akmeņiem, kas aizšķērso mūsu ceļu pie Dieva.

Otrais, pozitīvais, aspekts ir sava skatiena, savas sejas vēršana uz Dieva Vaigu. Bet vērst savu seju uz “Dieva Vaigu” nozīmē pieņemt Dieva gribu. Mēs katru dienu lūdzamies: “Tavs prāts lai notiek” (Lk. 11:2). Kāda ir Dieva griba attiecībā uz mums? Ko Kungs vēl ikvienam cilvēkam? Dievs vēlas ikkatra cilvēka pestīšanu. Tādēļ, lūdzoties “Tēvs mūsu” vai lūgšanās uzticot sevi Dievam, svarīgi ļaut, lai Svētais Gars ienāktu visās mūsu eksistences izpausmēs — gan domās, gan jūtās, gan plānos, gan iztēlē un visās mūsu darbībās.

Baznīcas vēsturē mēs zinām daudzus atgriešanās notikumus. Daudzi no tiem atspoguļoti Svētajos Rakstos. Daudzi aprakstīti Jēzus stāstītajās līdzībās. Viens no iespaidīgākajiem šādiem stāstiem, kas tūlīt nāk prātā, ir līdzība par pazudušo dēlu vai, precīzāk sakot, par Žēlsirdīgo Tēvu, kas ar prieku pieņem savu dēlu. Pazudušais dēls — tie esam visi mēs. Dēls reiz atnāk un saka: “Tēvs! dod man piekrītošo mantas daļu.” (Lk. 15:12), taču mēs zinām, ka mantojums tiek dalīts tikai pēc tēva nāves un šāda priekšlikuma zemtekstā varētu skanēt: vēlos, kaut tu jau būtu miris… Tēvs dod viņam pusi no mantojuma un Evaņģēlijs vēsta: “saņēmis visu, jaunākais dēls aizgāja uz tālu zemi…” (Lk. 15:13). Atrašanās tālā zemē bībeliskā izpratnē ir atrašanās tālu no Dieva. “un tur izšķieda savu mantu, palaidnīgi dzīvodams. Kad nu viņš visu bija izšķērdējis, tai zemē izcēlās liels bads, un viņam sāka pietrūkt… Un viņš būtu bijis priecīgs dabūt sēnalas, ko cūkas ēda, lai ar tām pildītu savu vēderu, bet neviens viņam tās nedeva.” (Lk. 15:14-16). Šeit mēs tuvojamies tam svarīgajam brīdim, kad viņš satiekas pats ar sevi. Pievīlies viņš apzinās, ka šādi vairs nevar turpināt dzīvot, un saka: “Es celšos un iešu pie sava tēva un sacīšu: tēvs, es esmu grēkojis pret debesīm un pret tevi.” (Lk. 15:18).

Kādēļ jaunākais dēls vēlas atgriezties? Tādēļ, ka ir pieredzējis tēva laipnību. Šie divi darbības vārdi “celties” un “iet” ir atslēgas vārdi, jo jau šajā brīdī sākas viņa iekšējās atgriešanās ceļš. Stāsta otra puse ir tēvs, kas nekad no savas dzīves nav izsvītrojis dēlu, bet katru dienu gājis uz savas mājas vārtiem, domādams, kur ir mans dēls, vai viņam ir kas ēdams, vai viņš ir izbadējies, vai viņš atgriezīsies pie manis…un reiz pēc daudziem gadiem, pēkšņi kalpi viņam saka: “Atgriežas tavs pazudušais dēls.” Tēva priekam nav robežu. Nav ne mazākā nosodījuma. Viņš saka saviem kalpiem: “Atnesiet ātri vislabākās drēbes un apģērbiet to, mauciet viņam pirkstā gredzenu un kurpes kājās…” (Lk. 15:22). Viss liecina par to, ka viņš vēlas atkal atgriezt savu dēlu mājās. Tomēr dēls jūtas necienīgs un saka: “es vairs neesmu cienīgs, ka mani sauc par tavu dēlu; pieņem mani par vienu no saviem algādžiem!” (Lk. 15:19), jo apzinos savas kļūdas un nožēloju. Uz to tēvs atbild: tu neesi kalps, tu esi dēls. Šis tēvs ir Žēlsirdīgā Tēva attēls, jo Viņš piedod ikreiz, kad atgriežamies pie Viņa Grēksūdzes Sakramentā un vēlamies spert soli atgriešanās ceļā. Stāsts vēsta arī par vecāko dēlu, kurš apskauž, nepieņem savu brāli un saka tēvam — lūk, tavs dēls ir atgriezies. Viņš nesaka – mans brālis ir atgriezies. Šis moments līdzībā netiek atklāts. Mēs nezinām, kas notika ar vecāko brāli — vai viņš iegāja mājā vai palika ārpusē.

Mēs varam atklāt sevi jaunākajā dēlā, kad bēgam no Tēva, no Baznīcas, kad darām smagus grēkus. Tomēr brīžos, kad nevēlamies piedot otram, mēs varam ieraudzīt sevī vecāko brāli. Īpaši tas attiecas uz tiem, kas bieži apmeklē baznīcu un domā, ka tiem garantēta pestīšana, jo viņi ir Baznīcas locekļi. Tad var rasties bīstamība nosodīt tos, kas atgriežas. Tādēļ savā dzīvē un katrā solī jābūt ļoti uzmanīgam, jo pestīšana nav garantēta nevienam. Mēs visi esam nepilnīgi un tādēļ dzīves ceļš ir cīņa līdz pat ieiešanai Debesu Valstībā, kur mūs gaida Tēvs.

Ne tikai līdzība par Žēlsirdīgo Tēvu un pazudušo dēlu, bet arī Jēzus tikšanās ar Zaheju parāda mums, cik ļoti žēlsirdīgs ir Dievs pret grēcīgo cilvēku — pieņem katru, kas vēlas mainīties, arī Zaheju. Viņš bija dzirdējis, ka Jēzus iet caur viņa pilsētu. Zahejs bija nodokļu vācēju priekšnieks – viņi ar pārmēru prasībām mocīja savu tautu. Bībele vēsta: “viņš bija mazs no auguma” (Lk. 19:3), un tas attiecas ne vien uz viņa ķermeni, bet arī uz viņa iekšējās personības būtību. Tomēr Zahejs Jēzū saskata cerību. Viņš nezina, kā satikt Jēzu, tādēļ uzkāpj vīģes kokā. Šajā brīdī Jēzus pārņem iniciatīvu. Dievs vienmēr pauž savu iniciatīvu — jau, sākot no pirmā cilvēka Ādama līdz pat mūsdienām. Jēzus redz Zaheju un tam saka: ”Zahej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā.” (Lk. 19:5). Zahejs burtiski nolido no šī vīģes koka, pieņem Jēzu savā namā un saka: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.” (Lk. 19:8). Un šis Izraēļa izpirktais dēls atkal kļūst par dzīvu zaru, Jēzus mīlestības liecinieku.

Trešā Rakstos aprakstītā atgriešanās, kas ļoti iespaido, ir Svētā apustuļa Pāvila, kas tik nežēlīgi vajāja kristiešus, atgriešanās. (Ap.d. 9:1-18). Viņš ir ļoti stiprs un inteliģents cilvēks. Ceļā uz Damasku viņš satiek Augšāmcēlušos Kungu un kļūst akls. Tā ir zīme, ka viņš kļūs par citu cilvēku. Pēc trīs dienām viņš atgūst redzi. Tā skaudīgais kristiešu vajātājs kļūst par to, kas izplatīs kristietību pagāniskajā pasaulē.

Katra atgriešanās sastāv no diviem soļiem: pirmais un svarīgais ir dzimšana, teoloģijā to sauc Opcia fundementalis — fundamentāla definīcija — “Par Dievu”. Ikvienam no mums agrāk vai vēlāk jāstājas Kunga krusta priekšā un jāsaka: Kungs, esmu pieņēmis lēmumu pārtraukt savu iepriekšējo dzīvesveidu un vēlos kopā ar Tevi uzsākt jaunu dzīvi.

Otrs solis ir kustība — Metanoia — nožēla vai atgriešanās. Katru vakaru pirms gulētiešanas vajadzētu veikt sirdsapziņas izmeklēšanu un Dieva priekšā ieraudzīt savus grēkus, nožēlot tos un mierā aizmigt, gulēt mierā un rīt, ja būs tāda iespēja, sākt jaunu dienu.

Tie ir divi soļi, ar kuriem mēs ejam mūsu garīgajā dzīvē. Pirmais ir daudz svarīgāks, jo tā ir jauna piedzimšana, bet svarīgs ir arī otrais — atgriešanās ik dienas. Mēs esam aicināti cīnīties tik daudz ne par citu cilvēku atgriešanos kā par savu. Daudz vieglāk ir labot savu vīru, sievu, priekšnieku, priesteri, profesoru, vienalga kuru, nekā cīnīties ar sevi. Ir jāsaprot, ka, izvēloties cīnīties par personīgo atgriešanos, process būs sāpīgs. Sāpīgi ir aptvert, ka kļūdos, daru mazus, bet dažkārt — lielus grēkus. Sāpīgi atzīt, ka neesmu atbilstošs ticības liecinieks. Tas viss ir sāpīgi, katra operācija ir sāpīga, bet pēc operācijas cilvēks ir vesels. Katra grēksūdze līdzinās garīgai operācijai, kurā Jēzus mūs attālina no grēka, mūs attīra un dāvā mums jaunu dzīvi Svētajā garā.

Medžugorjē to ir sajutuši miljoni cilvēku, un viņi brauc šurp pastāvīgi, protams, izņemot šo pandēmijas laiku, kas ilgst nu jau divus, trīs mēnešus. Te viņi sajūt mieru, par ko saņemtas daudzas liecības: šeit es jūtu absolūtu garīgu mieru. Tomēr mieru un līdzsvaru var iemantot tikai garīgi pretmnākošs cilvēks, kas sevi kā atvērtu grāmatu noliek Dieva priekšā. Mēs visi esam līdzīgi šai atvērtajai grāmatai, kurā var veikt ierakstus. Kuram mēs ļausim vairāk rakstīt mūsu grāmatā, tam mēs piederēsim. Tādēļ ļausim Kungam, lai Viņš raksta Savus Vārdus šajā grāmatā, lai arī mēs tiktu atpazīti Debesu Valstībā, kad reiz nostāsimies Dieva priekšā. Āmen.

Danko Petruna OFM