Lekcija 30.05.2020.

Šodien, Vasarsvētku dienā, Baznīcas dzimšanas dienā, Svēto Rakstu lasījumos mēs dzirdam par diviem, šķietami, atšķirīgiem notikumiem no Apustuļu darbiem un Jāņa evaņģēlija. Apustuļu darbos Svētā Gara nosūtīšana aprakstīta kā īpaši pamanāms notikums: skaņa no debesīm, uguns mēles, tauta sapulcējusies un klausās, kā apustuļi runā mēlēs, visi ir izbrīnīti… Šis notikums mainījis visus, kas tur bija. Taču evaņģēlists Jānis raksta, ka mācekļi Svēto Garu saņēmuši jau Augšāmcelšanās dienā, kad bailēs no jūdiem bija ieslēgušies mājā. T.i. Apustuļu Darbos mēs redzam ārējas izpausmes notikumu, no kura sākas sludināšana visām tautām, bet Jāņa evaņģēlijā – ieslēgtie mācekļi Garu saņem slēpti un klusībā.

Šķiet, ka šie abi apraksti ir pretrunā viens otram, tomēr faktiski tie ir tikai dažādi viedokļi. Tie nav pretrunīgi, jo Svētā Gara iedarbība ietver sevī divus aspektus: gan misionārā liecība – ietekme, kas vērsta ārēji un kas, kā redzam, pastāv jau kopš paša Baznīcas sākuma; un iekšēji vērstā iedarbība, kas izpaužas lūgšanā, liturģiskajā slavēšanā – tajā, kas notiek aiz aizvērtām durvīm.

Evaņģēlists Jānis vēsta, ka Augšāmcelšanās dienas vakarā Jēzus atnāk pie mācekļiem, kas ieslēgušies mājā bailēs no jūdiem. Viņš nenosauc konkrētu mācekļu atrašanās vietu, bet norāda, ka tas notiek Augšāmcelšanās dienā. Tādējādi Eveņģēlijs apraksta pirmo liturģiju Augšāmcelšanās dienā, lai uzsvērtu, ka katra Sv.Mise it Augšāmcelšanās turpinājums

Jēzus ierodas tur, kur sapulcējušie mācekļi, un tiem saka: „Miers jums!“. Šo sveicienu Viņš atkārto divreiz. Viņa miers ir rūdīts sāpēs, ciešanās un krustā, tā dziļums nav salīdzināms, jo šī miera pamatā ir pilnīga paļāvība uz Tēvu. Tādēļ Kristus miers aizskar pašus cilvēka dvēseles dziļumus un to ieved Dievišķās Vienotības noslēpumā, palīdzot mums smelt dzīvības spēku sevī. Ne mazāk nozīmīgi ir tas, ka ka Jēzus ieradās pie mācekļiem un „nostājās to vidū“. Jau pirmajā reizē, kad mācekļi svinēja Kristus augšāmcelšanos, Viņš ir kopā ar tiem. Atcerēsimies, ka katrā Sv.Misē mūsu “vidū“ atrodas Pats Jēzus – ne kādai tikumiskai mācībai, koncepcijai vai cilvēciskam aicinājumam, bet Jēzus dzīvei un Derībai jābūt liturģijas centrā. Jēzus mums dāvā mieru ar Savu klātbūtni.

Lai pierādītu mācekļiem, ka šeit ieradies tieši Viņš, Jēzus tiem rāda savas brūces – rokas un caurdurto sānu, no kura iztecēja asinis un ūdens. Ūdens ir Svētā Gara evaņģēliskais simbols, taču tas nav atdalāms no Jēzus asinīm. Tādējādi Jēzus nostājas mācekļu vidū kā Svētā Gara dāvātājs, Kas krustā ir kļuvis par atvērtu dzīvā ūdens avotu. Kā mācekļi tiek pārveidoti caur Viņa brūcēm, tā arī mums nav jācenšas izvairīties no savām sāpēm, ļaujot tām kļūt par mūsu pestīšanas līdzekli. Ticība tam, ka Dievs spēj pašus dziļākos ievainojumus pārvērst svētībā, dāvā cerību, ka tā izpaužas arī pacietībā un neatlaidībā.

Tikšanās ar Augšāmcēlušos Pestītāju un Viņa dāvanas mācekļos rada prieku. Lūk, kādēļ prieks ir mūsu svētdienas svētku svarīga iezīme. Agrīnās kristietības autors Tertulians rakstīja: „Atstājam svētdienu priekam“. T.i. jau tajā laikā tika akcentēta prieka nozīme.

Sv.Mise nav jāizdzīvo depresīvā un negatīvā gaisotnē.

Pasveicinājis mācekļus, Jēzus tos sūta kalpojumā: „Kā Tēvs Mani ir sūtījis, tā Es jūs sūtu.“ Svarīgi saprast, ka mums nav jāizdomā kas jauns, jo Baznīcai itkā nav nekā jauna ko teikt. Mēs esam aicināti arvien no jauna iemiesot Kristus klātbūtni. Tādēļ kristiešiem Kristus tuvums ir sākums un beigas, būtība, Alfa un Omega. Tā sasniegšanai nepieciešama ilga lūgšana vienatnē.

Tikšanās noslēgumā Jēzus dveš mācekļos Svēto Garu. Ar Augšāmcelšanos sākas jauna realitāte. Radīšanas laikā Dievs pirmajā cilvēkā dvesa dzīvību, bat tagad ar Savu dvesmu Jēzus atdod mācekļiem Savu dzīvību, dāvā to no Savas Dievišķības un nesaraujami tos sasaista ar Sevi. Svētais Gars ir dziļa Mīlestība, kas mūs saista ar Mīļoto, Kas ir apsolījis: „Es Esmu par jums līdz pat pasaules galam.“

Stanko Čosičs OFM

Read Previous

Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2020. gada 25. maijā

Read Next

LŪGŠANA KOPĀ AR MARIJU PAR JAUNU DZĪVI