Slavēts Jēzus Kristus! Mani sauc Gaļina. Es vēlos dalīties savā pieredzē, kas ir saistīta ar Medžugorji. Medžugorjē esmu bijusi piecas reizes, un katrs brauciens bija neatkārtojams.
Pirms pirmā brauciena es izlasīju daudz liecību, iedomājos kaut ko neticamu un gaidīju “specefektus”… Bet to nebija. Es nesapratu, kādēļ šurp atbraucu – nebiju klāt parādīšanās brīdī, Rožukroni es lūdzos arī līdz šim katru dienu kopā ar vīru, gāju uz grēksūdzi… Bet šeit – jāstaigā pa akmeņiem, jālūdzas Rožukronis, adorācija arī ne ar ko neatšķiras, nekā īpaša… Taču kādā rītā es paņēmu Svētos Rakstus un devos uz Podbrdo kalnu. Sajaucot dienas lasījumu, es atvēru citu Rakstu vietu. No izlasītā man atmiņā palika vārdi: “…tad tu būtu Viņu lūgusi, un Viņš būtu tev devis…” (Jņ 4,10). Es sapratu, ka tas, ko es Viņam lūdzu, bija māja mūsu ģimenei, un ka Dievs mums to dos. Tajā brīdī mums bija trīs meitas un mēs jau vairāk nekā 12 gadus īrējām dzīvokli. Nebija perspektīvas, ka kāds no radiniekiem mums varētu palīdzēt. Dievs mums bija devis darbu, un mums bija izdevies sakrāt zināmu naudas summu. Taču tajā brīdī šī summa bija par mazu. Mēs vēlējāmies iegādāties atsevišķu māju Žitomiras pilsētā, kur dzīvojām.
Pēc atgriešanās mājās es nolēmu doties uz Medžugorji vēlreiz. Šoreiz braucienam bija divi lūgšanu nodomi – lūgties par ģimenes māju un savu mammu, kurai bija onkoloģiska saslimšana. Tajā laikā man bija grūti kontaktēties ar saviem vecākiem. Kaklā bija iesprūdis nepiedošanas kamols.
Kad mēs atbraucām, mums teica, ka šodien varam būt klāt Dievmātes parādīšanās brīdī. Tas bija 2017. gada 23. jūnijs – mana dzimšanas diena. Tajā dienā tika svinēti Vissvētākās Jēzus Sirds svētki. Parādīšanās brīdī es sajutu, ka kalnā KĀDS bija. Es sāku elpot ar pilnu krūti.
Es dziļi izdzīvoju adorāciju, kuras laikā nepārtraukti lūdzu piedošanu un nožēloju savu uzvedību. Tajā laikā mans bērns, kuram bija gandrīz septiņi gadi, rotaļājās ar akmentiņiem. Un tā veselu stundu!
Kādā naktī mani smacēja nepiedošanas kamols. Sāpes, ko radīja nepiedošana, mani bija nogurdinājušas. Man bija grūti saprast vecāku uzvedību. Es nespēju viņiem piedot. Tas bija tik smagi. Es sajutu bērnības ievainojumus. Bija smagi tādēļ, ka brīdī, kad mana māte bija tuvu nāvei, radinieki gaidīja no manis atbilstošu uzvedību, bet es vienkārši pārstāju ar viņiem komunicēt. Katru dienu es jutu sāpes un smagumu krūtīs. Man nebija spēka pacelt telefona klausuli… Sarunas ar vecākiem ietekmēja manas attiecības ar vīru un bērniem. Es pastāvīgi izgāzu uz viņiem visas savas sāpes.
Kad mūsu grupa atgriezās mājās, priesteris, kurš brauca kopā ar mums, autobusā sāka lūgties piedošanas lūgšanu. Viņš nosauca visus tos cilvēkus, kam man ir jāpiedod: mammai, vecmāmiņai, klasesbiedriem, studiju biedriem… Es iedziļinājos šajā lūgšanā. Es atkārtoju priestera izteiktos lūgšanas vārdus, jo man tas bija svarīgi!
Kad atgriezāmies Žitomirā, pēc 3 nedēļām mēs nopirkām māju un es uzreiz devos svētceļojumā uz Berdičivu, lai pateiktos Dievmātei. Smieklīgi bija tas, ka šo māju jau pirms vairākiem gadiem bija noskatījis mans vīrs Andrejs. Māju ilgi nevarēja pārdod, lai gan bija daudz pircēju. Noslēgumā mājai tika samazināta cena un mēs varējām to iegādāties. Mēs zinām, ka šo māju mums dāvāja Kungs.
Dienu pirms mājas iegādes, es braucu pie vecākiem. Es gāju un baidījos… Saikne ar vecākiem bija zaudēta. Uzlūkojot viņus, es NEKO nejutu. Es nejutu neko! Ne žēlumu, ne sāpes, ne dusmas, NEKO! Tas bija apbrīnojami! Es biju brīva!
Kungs dāvāja man iespēju būt kopā ar mammu, kura bija bezsamaņā, viņas pēdējā dzīves brīdī, lūgties Rožukroni un Dieva žēlsirdības kronīti, apzīmēt viņas pieri ar krusta zīmi un palūgt piedošanu.
Bēru dienā es lūdzu cilvēkiem piedot manai mammai. Šis lūgums nāca no manas sirds. Cilvēki bija dažādi, bet es sacīju, ja jums ir grūti piedod, tad sakiet: “Jēzus Kristus vārdā es piedodu Olgai…” un vēl pievienoju vārdus, ko teica priesteris piedošanas lūgšanas laikā: “Citi mūs ievainoja, jo paši bija ievainoti.”
Manu ceturto braucienu uz Medžugorji var raksturot ar vienu vārdu – grēksūdze. Es trīs reizes gāju uz grēksūdzi, jo sapratu, ka iepriekšējā grēksūdzē mēģināju sevi attaisnot un nevēlējos atzīt savu vainu. Domāju, ka Dievmātei ir svarīgs mūsu attīrīšanās process. Tad mēs kļūstam brīvi, gatavi mīlēt un mainīt savu dzīvi!
Rudenī mēs kopā ar vīru apmeklējām Garīgās atjaunotnes dienas laulātiem pāriem. Tas bija kā medusmēnesis – bērni un visas problēmas palika mājās! Mēs bijām parādīšanās kalnā vēlu vakarā vieni – tikai mēs un Dievmāte (vasarā tā nemēdz būt). Šis brauciens mūs satuvināja. Vērojot citu sieviešu piemēru, es ieraudzīju, kā mans individuālais kalpojums bez vīra (it kā labos nolūkos) var sagraut laulāto attiecības.
Slava Dievam par Medžugorji!
Slava Dievam par Mariju!
Mīlu un apskauju.
Gaļina, Ukraina
