IEMĪLĒŠANĀS, UN KAS PĒC TAM?

Augustā es svinēšu nelielu jubileju: 20 gadus kopš manas pirmās personīgās iepazīšanās ar Medžugorji. Tas svētceļojums vienatnē “ar autostopiem pa Eiropu” droši vien bija fiziski visgrūtākais, bet, tajā pašā laikā, svētīgs manai sirdij. Dzīve sadalījās uz “pirms” un “pēc”. Un tagad ir laiks sev pajautāt: “Vai es esmu kļuvusi citādāka? Vai es dzīvoju, turot Mariju aiz rokas?”

Atceros, nonākot Medžugorjē, es (droši vien kā daudzi citi) vēroju akmeņus, debesis, Marijas ikonas un statuetes, gaidot kādu īpašu zīmi, brīnumu, neapzināti — kādu balvu par manu varonīgo ceļojumu.

Bet Dievmāte rīkojās savādāk: Viņa pamodināja manā sirdī karstu vēlēšanos uzzināt un izpildīt visus Viņas Mātes aicinājumus. Bija nepieciešamas četras lūgšanu, asaru, klusas sajūsmas, atklājumu un satikšanos dienas, lai notiktu pārveidošanās.

Es atgriezos pasaulē bezgala laimīga un pārpildīta ar Marijas un Jēzus mīlestību. Kāds mani modināja rītausmā, cēla augšā no gultas un ar Rožukroni rokās veda mani uz parku, un 4. Rožukroņa daļas — Godības noslēpumu — beigās es jau biju baznīcā, gaidot rīta Svēto Misi. Tā sākās katra mana diena.

Es brīnījos pati par sevi: kā es agrāk varēju aizmigt ar Rožukroni rokās? Rožukronis taču ir apbrīnojami svētki! Izrādās, ka ir vienkārši jāuzlūko Marija un Viņas Dēls, nevis savas problēmas. Rožukronis ir elpa, dzīves spēks, maigums, mīlestība… Rutīna bija izgaisusi. Rožukronis — tā ir laime.

Es sapratu, ko nozīmē “aizlauztu niedri viņš nenolauzīs”. Dieva Māte nevienu nelauž un nepiespiež. Pat mūsu trūkumus Viņa izmanto labuma gūšanai. Manas ambīcijas un stūrgalvību Viņa izmantoja lai uzvarētu manu nevēlēšanos gavēt. Viena lieta ir ievērot gavēni Medžugorjē, kur tev blakus ir citi gavētāji. Tas nemaz nav sarežģīti. Pavisam cita lieta ir ievērot gavēni pasaulē. Strādājot un dzīvojot kādā katoļu organizācijā, es saskāros ar lieliem kārdinājumiem. Tikai piektdienās, kad katoļi neēd gaļu, galdā tika likti mani mīļākie ēdieni: pildītas olas un dažādas zivis. Ēdot maizi un dzerot ūdeni pie kopējā galda, man prātā iešāvās doma: “Kaut viens gabaliņš paliktu pāri rītdienai man!” Taču tas nekad nenotika. Un es sapratu, ka ļoti svarīgi ir neskatīties cita cilvēka šķīvī (būtu labi, ja neviens nelūkotos manā šķīvī).

Ar laiku es sapratu, ka ir notikuši daudz lielāki brīnumi nekā kaut kāds tēls mākoņos vai statujas asara. Medžugorje man ir dāvājusi lielus dārgumus: lūgšanas dāvanu, gavēņa dāvanu, Dieva Vārda iepazīšanas dāvanu un satikšanos ar Kungu Jēzu sakramentos.

Protams, bija arī garīgi un fiziski sātana uzbrukumi. Reiz, redzot manās rokās Rožukroni, kāds svešinieks man spļāva. Es šai rīcībai atbildēju ar lūgšanu, jo sapratu, ka viņš lamā un spļauj ne man, bet Vissvētākajai Mātei. Kādā citā reizē naktī divi pusaudži man izrāva somu. Nauda un dokumenti palika pie manis, bet es zaudēju Bībeli un fotogrāfiju, kurā esmu kopā ar tēvu Slavko Barbariču.

Taču ne rūgtie piedzīvojumi, ne lielās pārmaiņas nespēja sagraut sirdsmieru, kad ar mani kopā bija Marijas nosauktie “5 akmeņi pret Goliātu”. Vēl vairāk, šis sirdsmiers ietekmēja apkārtējos. Tas izplatījās darba kolektīvā, kurā strādāju, palīdzēja rast pareizos risinājumus, iedvesmoja lūgties kopā ar tiem, kam klājas grūti, mainīja atmosfēru un nolīdzināja konfliktus. Es nelielos, jo tas nav mans nopelns. Man tika atklāts, ka pietiek piekrist būt par instrumentu Marijas rokās, un tālāk Viņa visu izdarīs pati. Man nav ar ko lielīties kā vien mana tieksme grēkot un manas vājības, kuru dēļ šīs bagātīgās Dieva dāvanas es vairākas reizes zaudēju savā ceļā.

Ar laiku es ievēroju, ka gadu no gada norisinās tāda kā lēna izdegšana. Neskatoties uz aktīvu līdzdalību Baznīcas dzīvē, nākamie braucieni uz Medžugorji manu apņēmību lūgties un gavēt atjaunoja uz arvien īsāku laiku. Kā tas varēja notikt, ka atkal iestājās nepārvarama lūgšanas rutīna, gavēnis pārtapa pildītu olu liekuļošanā, bet Bībeles lasīšana aprobežojās ar dienas lasījumu? Tevi pārņem apkārtējā pasaule, tiek apslāpēts sirdsmiers un parādās aizvainojumi, šaubas, bailes, neizlēmība, greizsirdība — viss tas, kas nepiemita Marijai?

Man liekas, ka ir svarīgi dalīties arī šajā “apdzišanas” pieredzē, lai atbalstītu citus svētceļniekus, kuri piedzīvo kaut ko līdzīgu. Zinu vienu: kad es neatsakos mēģināt, tad patiesībā dvēsele turpina gatavoties Debesīm. Arī mani kritieni un “sausums” ir svarīgas šī procesa sastāvdaļas. Ziedēšanas laiku ir nomainījis nemanāms klusas augšanas laiks, kad augļi piebriest un kļūst sulīgi. Kā divu jaunlaulāto mīlas dzirkstele pamazām apdziest, lai pārtaptu pastāvīgā, dziļā un pašaizliedzīgā mīlestībā, tā arī Marija mūs māca mīlēt Kungu nesavtīgi, negaidot kārtējos iespaidus un garīgus saldumus. Vienīgi tā mēs varam kļūt līdzīgāki Dievmātei un Dieva Dēlam, kuri mūs mīlēja un mīl ar nesavtīgu un upurgatavu mīlestību. Bet savas nabadzības apzināšanās ir īpaša Dieva dāvana, kas ir lielas pateicības vērta. Piekritīsiet, ka tā ir arī smaga dāvana. Lai to būtu vieglāk nest, minēšu kādu piemēru, ko es pati izmantoju.

Atgādināšu par īpašo Mātes svētību, ko Marija mums dāvā. Viņa nepateica, kā tieši tas jādara, bet aicināja nest Viņas svētību visai dzīvajai radībai. Kad es izeju no mājas un man nav īpaši labs garastāvoklis, es atceros Viņu un domās un ar skatienu sāku visus svētīt: sētnieku pagalmā, nejaušus garāmgājējus, veikala pārdevēju, sabiedriskā transporta pasažierus – katru atsevišķi. Bet, ja jūs atrodaties mājās, domās varat svētīt radiniekus, tuvos un mīļos cilvēkus, bet īpaši tos, kurus ir grūti mīlēt, tos, ar kuriem ir sarežģītas attiecības, tos, kuri jums dara ļaunu vai jūs ienīst… Apgalvoju, ka jau pēc piecām minūtēm jūsu seju rotās plats smaids.

Un arī šodien jūs gaida vēl viena brīnišķīga diena ar Dievu!

Ar smaidu, Nataļja Kandudina, Krievija

Read Previous

MĪLESTĪBA VIENMĒR UZVAR

Read Next

Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2020. gada 25. augustā