MANA DZĪVE KOPĀ AR TĒVU SLAVKO

Mani sauc Vikica Dodig, es esmu no Medžugorjes. Es uzaugu daļēji šeit, daļēji – Vācijā. 1986. gadā Medžugorjē vizionāres Vickas liecības laikā es piedzīvoju dziļu iekšēju mieru. Tas bija tāds miers, ko var dāvāt tikai Dievs. Līdz šim brīdim es sevi uzskatīju par labu kristieti: katru svētdienu es gāju uz baznīcu, ģimenē mēs gavējām un katru dienu lūdzāmies. Taču mana ticība bija balstīta tradīcijās, bez satikšanās pieredzes ar dzīvo Dievu. Līdz šai pieredzei mans priekšstats par Dievu balstījās uz Dieva tēlu, ko bija izveidojusi mana vecmāmiņa: sirms kungs, kurš biezā grāmatā pieraksta visus manus grēkus, un bēda man, ja reiz es stāšos viņa priekšā. Pēc satikšanās ar dzīvo Dievu, es sāku meklēt Dievu un satiku tēvu Slavko, kurš pierunāja mani kļūt par svētceļnieku pavadoni, vēlāk arī tulci. Tas notika pirms 34 gadiem. Vienlaicīgi es esmu arī vāciski runājošo svētceļnieku centra pārstāve. Man ir divi dēli: viens – debesīs, otrs – uz zemes. Es esmu vientuļā māte, mana laulība Baznīcā ir anulēta. Es cenšos dzīvot saskaņā ar Jaunavas Marijas vēstījumiem.

Es pazinu tēvu Slavko vēl pirms parādīšanos sākuma. Reiz viņš teica, ka, ja viņš nebūtu iepazinis franciskāņus, viņš kļūtu par profesionālu futbolistu. Viņš mīlēja sportu. Arī mans tēvs bija sportists. Viņš pazina tēvu Slavko kopš skolas laika, tādēļ arī man bija iespēja ar viņu iepazīties. Mūsu attiecības bija balstītas uz manu cieņu pret priesteriem un to, kā es tiku audzināta, tādēļ es viņu vienmēr sveicināju sakot: „Lai top slavēts Jēzus Kristus!“ Vēlāk, kad sākās parādīšanās un es ieinteresējos par Medžugorji, notika mana pirmā atgriešanās. Es vēlējos kļūt par svētceļnieku grupu gidi, un man bija iespēja tēvu Slavko iepazīt tuvāk.

Man atmiņā iespiedusies kāda frāze, ko viņš bieži teica, sarunājoties ar manu tēvu un sportistiem. Tā skan tā: „Veselā miesā vesels gars.“ Viņam tas bija ļoti svarīgi. Viņš vienmēr atbalstīja cilvēkus, kuriem piemita kādi īpaši talanti. Nodarboties ar sportu ir talants, ko dāvā Dievs. Šajā franciskānī, kurš bija izglītots, runāja 7 valodās un bija ieguvis maģistra grādu, mani pārsteidza tas, ka ārēji viņš bija „parasts“ cilvēks un interesējās par sportu. Uz mani, jaunu meiteni, tas atstāja lielu iespaidu. Es sāku viņu vērot un vēlējos labāk iepazīt.

Tas, ka es kļuvu par svētceļnieku gidi Medžugorjē, bija viņa iniciatīva. Kādēļ? Es bieži biju viņa redzeslokā: kaut ko izdarīju, kaut ko pārtulkoju, jo zināju vācu valodu. Reiz viņš atnāca uz mūsu māju un nolika uz galda apmēram pusmetru augstu dažādu grāmatu kaudzi, un teica: „Pasakiet Vikicai, lai viņa tās izstudē!“ Kad es atgriezos mājās, mamma man izstāstīja, ko tēvs Slavko lūdza man pateikt. Es paņēmu rokās pirmo grāmatu „Bībeles atslēga“ un teicu sev: „Labi.“ Otrā grāmata – Jaunavas Marijas vēstījumi, pēc tam – Katehisms… Kādēļ man tas viss būtu jāstudē?

Es devos pie t. Slavko un jautāju: „Kādēļ tas viss?“ Viņš atbildēja: „Lai nokārtotu eksāmenus!“ Viņš bija pārsteigts, ka es vēl nezinu, ka kļūšu par svētceļnieku grupu gidi. Tas bija viņam raksturīgi – viņš nejautāja, vai jūs vēlaties kaut ko darīt. Viņš uzskatīja, ka tu pamanīsi problēmu vai vajadzību un rīkosies. No manis viņš sagaidīja sekojošo: „Tu runā divās svešvalodās, tev bija tāda iespēja tās apgūt. Lūdzu, atsaucies šai vajadzībai. Būtu labāk, ka par gidi kļūtu tu, nevis kāds cits. Tu esi šeit, mājās, tu pazīsti šo vietu, un tev ir ticība. Jaunava Marija ir izvēlējusies tieši šo draudzi, un tev vajadzētu uz to atbildēt.“

Sākumā es ar to cīnījos, bet, kad sāku studēt visas piedāvātās grāmatas, es īpašā veidā piedzīvoju t. Slavko tuvumu, jo viņš bija gatavs man palīdzēt, cik vien to spēja. Arī tas bija viņam raksturīgi. Viņš vienmēr visiem palīdzēja. Viņš vienmēr apstājās pie cilvēka, kuram bija kāda problēma, kaut arī jau tad, 1986./ 87. gados, viņam bija maz laika. Viņš atlika visus darbus un veltīja savu laiku cilvēkam, kuram tajā brīdī bija nepieciešama palīdzība.

Reiz, kad mēs sarunājāmies pie baznīcas, pie mums pienāca kāda svētceļnieku grupa. Viņš mani pastūma uz priekšu, sakot: „Man nav laika, viņa jums visu pastāstīs,“ un aizgāja. Viņi man sāka uzdot dažādus jautājumus, un es nespēju uz tiem neko atbildēt. Es biju gatava no kauna ielīst zemē. Nākamajā dienā es suvenīru veikalos nopirku visas grāmatas vācu valodā (tajā laikā tādas bija 2) un sāku tās lasīt. Radās problēma: katrā grāmatā bija rakstīts kaut kas cits. Kur tad ir patiesība? Es skrēju pie t. Slavko, lai viņš man izstāsta patiesību. Tā tas bija ikreiz, kas saskāros ar kaut ko tādu, ar ko netiku galā. Es skrēju viņam pakaļ, viņš ātri man atbildēja, jo vienmēr steidzās, bet viņš zināja, ka jāatbil, lai es varētu turpināt lasīt.

Šīs tikšanās ar t. Slavko veidoja mani kā personību. Manā dzīvē bija dažādi periodi, bija arī smagi kritieni, bet viņš man nekad neļāva palikt tādā stāvoklī. Būt ievainotam, krist, grēkot – tas ir raksturīgi katram cilvēkam. Reiz viņš man teica: „Vikica, neviens nevar kļūt svēts, ja viņš nav grēcinieks.“ Izņemot Jaunavu Mariju, mēs visi esam grēcinieki, kas ir ceļā uz svētumu. Pakrist – tas ir normāli, bet palikt guļot- tas nav normāli. Kad man bija grūti, viņš man bieži teica: „Tev nav tiesību palikt guļot, celies! Kliedz, strīdies ar Dievu, dari visu, ko tu vēlies, bet galvenais – celies!“

Reizēm dzīvē notiek tā, ka visi no tevis novēršas. Tādos brīžos es atceros t. Slavko, kurš vienmēr apskāva, kad citi novērsās. Viņš vienmēr spēja saskatīt cilvēkā viņa vērtību. Viņš teica: „Ja Dievs redz, ka tu esi vērtīgs, kas gan esmu es, lai par to šaubītos? Kas gan esmu es, lai tevi nosodītu, ja Dievs tevi nenosoda?“ Piecelies, nostājies uz ceļiem, lūdz piedošanu un ej uz priekšu. Tādas bija manas attiecības ar tēvu Slavko.

Arī viņam bija dažas cilvēciskas īpašības, kas darīja viņu par vienkāršu cilvēku un tuvināja mums.

Man patika, ka, neraugoties uz viņa izglītību un dziļo ticību, viņš palika vienkāršs, parasts un prata tuvoties cilvēkiem, neatšķiroties no citiem. Viņš nekad neļāva savai gudrībai viņu atdalīt no citiem cilvēkiem. Tas bija viņa tikums.

Read Previous

Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2020. gada 25. oktobrī

Read Next

PIESAUCIET VISUS SVĒTOS