DZĪVE KOPĀ AR MARIJU

Lai top slavēts Jēzus Kristus! Vēlos liecināt par savu dzīvi kopā ar mūsu Debesu Māmiņu Mariju. Manā garīgajā dzīvē attiecības ar Mariju bija vēsas. Jā, es lūdzos Rožukroni, taču tā vairāk bija kā formula, ārēja čaula, nevis lūgšana (neskatoties uz to, ka es vairākus gadus dzīvoju kopienā).

Viss mainījās pēc maniem pēdējiem diviem braucieniem uz Medžugorji. Mani priecē tas, ka katru dienu es ievēroju to, ka pārmaiņas turpinās.

Medžugorje ir pārsteidzoša un īpaša vieta. Katru reizi es par to pārliecinos arvien vairāk. Kad atrados Medžugorjē, nebija sajūsmas vai kādu pārsteidzošu pārdzīvojumu. Viss klusi, mierīgi, reizēm mokoši, jo Marija un Svētais Gars norādīja uz manas garīgās dzīves iekšējām problēmām. Ārēji viss bija kā ierasts: es gleznoju Dievmātes attēlu kopienai “Marijas Gaisma”, lūdzos, apmeklēju Svēto Misi un adorāciju. Bet tajā pašā laikā viss bija piepildīts ar Marijas klātbūtnes siltumu un gaismu. Patiesībā es biju Viņas mīlestības skolā. Un viss, kas man ar savām vājībām, bailēm un niecīgumu (kā sacīja Māte Terēze) bija jādara – plaši jāatver sirds “acis” un jāklausās. Visu pārējo paveiks Viņa.

Šajā grūtajā dzīves posmā, kad man šķita, ka Dievs slēpjas, atnāca Marija. Brauciens uz Medžugorji bija negaidīts. Tā bija dāvana no Debesīm. Marija nāk kā mēness gaisma tad, kad saule ir apslēpta. Viņa ir klusuma un miera Māte. Viņa vienmēr palīdz, kad kārdinājumi vēlas paslēpt Dievu aiz saviem mākoņiem. Viņa to dara nemanāmi, apslēpjot sevi un atklājot Jēzu. Viņas mierinājums līdzinās maigam rokas pieskārienam. Viņa viegli pieskaras sirdij un visi aizvainojumi izzūd; tie vairs neiesprūst tur, kā tas bija agrāk. Katru reizi tas mani pārsteidz… Viņa dāvā pārsteidzošu netveramu iekšējo gaismu, kas palīdz atšķirt tumsu. Atdodot sevi katru dienu Viņai, pat, ja tas ir grūti, sirdī ir pārliecība un cerība, ka mans ticības pavediens ir Viņas mātišķajās rokās. Tad, turoties pie šī pavediena, var nolaisties bezdibenī, lai pieņemtu un mīlētu citus, nestu Marijas gaismu.

Tagad es vairs nevaru teikt kā agrāk, ka “es lūdzos”, bet gan: “Jēzus lūdzas manī, Jēzus lūdzas kopā ar mani, Marija lūdzas manī, Marija lūdzas kopā ar mani.” Svarīgākais ir vairāk ticēt Jēzus un Marijas mīlestībai, nevis savām vājībām.

Es ļoti mīlu kādu notikumu Mātes Terēzes dzīvē. Reiz kāds žurnālists teica:
— Māte Terēze, jūs jau esat sirmā vecumā, jūs visu savu dzīvi veltījāt nabagiem un spitālīgajiem, bet pasaule nav mainījusies.
Viņš vēlējās sacīt, ka viņas dzīve ir bijusi veltīga. Māte Terēze viņam atbildēja:
— Es nekad nevēlējos mainīt pasauli. Es vēlējos būt tikai tīra ūdens lāse, kurā atspoguļojas Dieva mīlestība.
Es bieži atceros šo Mātes Terēzes atbildi. Arī es vēlos būt tīra ūdens piliens un katru dienu, turoties Māmiņai Marijai pie rokas, būt kopībā un vienotībā ar Vissvētāko Trīsvienību.

Kristīne, Krievija

Read Previous

Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2020. gada 25. novembrī

Read Next

PRIEKS UN CERĪBA ŠAJĀ LAIKĀ