Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2020. gada 25. decembrī
“Mīļie bērni! Es jums atnesu mazo Jēzu, kas jums nes mieru. Viņš ir jūsu dzīves pagātne, tagadne un nākotne. Bērniņi, neļaujiet apdzēst savu ticību un cerību uz labāku nākotni, jo jūs esat izraudzīti būt par cerības lieciniekiem jebkurā situācijā. Tāpēc es esmu šeit kopā ar Jēzu, lai Viņš jūs svētītu ar savu mieru. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”
Novembra vēstījumā Dievmāte mums saka: “Dievs mani sūtīja, lai es šajā laikā būtu prieks un cerība, un es jums saku: bez mazā Jēzus jūsos nav ne maiguma, ne Jaundzimušajā apslēpto Debesu izjūtas.”
Lūkas evaņģēlijā (sal. Lk 2, 25-35) lasām, ka viedais, sirmais Simeons savas dzīves noslēgumā paņem rokās Bērniņu Jēzu, tiek apskaidrots un cerības piepildīts. Neraugoties uz ievērojamā vecuma grūtībām, viņš neļaujas izmisumam un bezcerībai. Viņu vada Gars, tādēļ atnācis uz templi, kur tam Jēzū jāiepazīst pestīšana – ne sava personīgā, bet visas Izraēļa tautas pestīšana.
Dievmāte, mūsu Debesu Māte, visus šos gadus ar savu atnākšanu un vēstījumiem vēlas mūsos modināt ne viltus cerību, bet ticību Dieva apsolījumiem, par kuru patiesīgumu Viņa ir pārliecinājusies savā dzīvē. Tādēļ daudzos vēstījumos viņa saka: „Esmu kopā ar jums, bērniņi, un pamācu jūs: Dievā ir miers un jūsu cerība.“ (25.01.2001); “Pielūdziet Jēzu un lai jūsu cerība kļūst par cerību tām sirdīm, kurās nav Jēzus.“ (25.08.2008); “Lai cerība ieplūst jūsu sirdīs kā žēlastības upe.“ (25.11.2008); „Lūdzieties, lai Dievs dotu jums tādu spēku, lai jūsu sirdīs un jūsu dzīvēs vienmēr valdītu cerība un cieņa, jo jūs esat Dieva bērni un Viņa cerības vēstneši visā pasaulē, kurā nav sirds prieka un nākotnes, jo tās sirds nav atvērta Dievam, kas ir jūsu glābšana.“ (25.07.2012).
Tagad daudzi, diemžēl, dzīvo viltus cerībā uz cilvēku solījumiem, paļāvībā uz cilvēku gudrību un spēku. Kā redzam – ne zinātne, ne tehnoloģijas nespēj apturēt šo neredzamo vīrusu, kas paralizējis visus mūsu plānus un projektus. Daudzu cilvēku sirdīs tas iesējis bailes, tiem trūkst atbalsta.
Kristīgā cerība ir stiprāka par sadzīves grūtībām. Tā nebalstās zemes labumos. Tās avots ir Dievs, kas vairo spēkus, sniedz cilvēkam garīgo atbalstu. Ja mēs vēlamies piederēt Dievam, ticēt Viņa apsolījumiem, mums jābūt gataviem uz pārbaudījumiem. Vienīgais nopietnais svēto pārbaudījums bija tieši cerības un ticības pārbaudījums. Cerība un ticība ir gandrīz viens un tas pats.
Biogrāfi liecina, ka Svētā Terēze no Lizjē uz savas nāves sliekšņa pārdzīvoja cerības pārbaudījumu: „Mana dārgā, tu tiešām nopietni domā, ka pēc nāves kaut kas pastāv?“
Arsas prāvests (sv. Jānis Marija Vianejs) vairākkārt salika savas mantas, lai bēgtu projām no turienes. Viņš to darīja ne tādēļ, ka būtu zaudējis ticību vai mīlestību, bet tādēļ, ka neredzēja jelkādu cerību. Visi svētie gājuši cauri šim pārbaudījumam.
Ir jūtams, ka pasaule zaudējusi cerību un sajūtama gandrīz fiziska bezpalīdzība, neraugoties uz cilvēces zinātnisko un tehnoloģisko jaudīgumu.
Mums jāmācās cerēt. Ir tikai viens līdzeklis, kā nostiprināt cerību, un šis līdzeklis ir lūgšana. Pāvests Benedikts XVI savā enciklikā Spe salvi (Cerībā izglābtie) – raksta, ka pirmo un galveno vietu cerības mācībā ieņem lūgšana.
Lūgšana ir rūpīgs, sāpīgu pārbaudījumu pilns, smags darbs, bet tikai tā mēs varēsim saņemt to, kas mums ir paredzēts no Dieva. Tikai ar lūgšanā mūsu sirds var attīrīties un atbrīvoties no egoistiskām, sīkām vēlmēm. Tad varēs notikt tas, ko Dievs mums vēlas dot. Dievs nekad nevienu nav piemānījis, tāpat kā nav pievīlušies tie, kas visas savas cerības ielikuši Viņa Sirdī un Viņa rokās.
Lūgšana: Vissvētākā Jaunava Marija! Tu esi svētīta, jo ticēji un cerēji. Arī šodien tu nes un dāvā mums Bērniņu Jēzu. Tikai Viņš var dot šai pasaulei un mūsu sirdīm tik nepieciešamo mieru. Lūdz par mums. Māci mums ticēt, lūgties un cerēt. Tu saglabāji cerību, kad visi to bija zaudējuši. Ak, Māte, tavu sirdi caurdūra sāpes Golgātas Krusta pakājē. Esi kopā ar visiem, kas cieš, ko salauzusi slimība vai tuvāko nāve. Mēs lūdzam tevi par visiem, kas ir izmisuši, kas zaudējuši cerību, ko nomāc domas par pašnāvību, kas neredz izeju no savas situācijas. Īpaši mēs lūdzam par tēviem un mātēm, kas piedzīvo savu bērnu ciešanas. Uzticam tev visus slimos bērnus. Pacel tos uz savām rokām un aiznes Jēzum. Lai Viņš pieskaras tiem Savā žēlastībā. Tikai Viņš spēj dziedināt to miesu un sirdis. Izlūdz žēlastību turpmākai cietušo vecāku dvēseļu attīrīšanai un pārveidošanai, lai tie pieaugtu svētuma ceļā, pa kuru ejot, mēs iegūstam dzīves jēgu un mērķi. Āmen.
Ļubo Kurtovičs OFM
