PĀRDOMAS LIELĀ GAVĒŅA LAIKĀ (Marinko Šakota OFM, 17.02.2021)

Lai top slavēts Jēzus Kristus!  Mīļie un dārgie draugi, no visas sirds jūs visus sveicinu!  Ir sācies Lielais Gavēnis – žēlastības laiks, kas dots, lai sagatavotos Lieldienām.  Viena no vissvarīgākajām garīgajām praksēm šajā laikā ir gavēnis. Gavēnis, lūgšana un labie darbi.

Gavēnis ir arī viens no svarīgākajiem Dievmātes vēstījumiem šeit Medžugorjē.

Aicinājums gavēt parādās jau pašā Bībeles sākumā, Radīšanas grāmatā: “Un Kungs Dievs pavēlēja cilvēkam, sacīdams: “Tu vari ēst no visiem dārza kokiem, bet tikai neēd no laba un ļauna pazīšanas koka…“ (Rad 2,16). Par gavēni tiek runāts arī citās Bībeles grāmatās. Pravieši gavēja, Jēzus gavēja, gavēja arī pirmās kristiešu kopienas. Gavēnis kā viena no garīgajām praksēm tika praktizēts visā kristietības pastāvēšanas laikā, līdz 20. gadsimtā tas gandrīz izzuda.

Kāds priesteris stāstīja tēvam Slavko Barbaričam: „Šeit, Medžugorjē, es sapratu, ka 30 gadu laikā kopš esmu priesteris, es nekad cilvēkiem neesmu stāstījis par gavēni, piemēram, neskaidroju kādēļ, kā un kad gavēt, nestāstīju par gavēņa priekšrocībām un kārdinājumiem. Protams, es atcerējos par gavēni, kaut vai Lielā Gavēņa laikā. Tagad, lasot Bībeli, es jautāju sev, kā varēja nepamanīt šo vēstījumu, ja tas ir minēts praktiski katrā Bībeles lappusē. Jēzus gavēja un runāja par gavēni. Viņš teica, ka arī Viņa sekotāji gavēs. Es visu laiku jautāju sev: kā tas ir iespējams? Un es baidos, ka ir vēl daudz tādu vēstījumu, kas gaida manu atgriešanos, lai es beidzot tos varētu atklāt.“

KAS IR GAVĒNIS?
Gavēnis nav diēta. Diēta ir balstīta tikai uz miesas vajadzībām, bet gavēnī galvenā uzmanība tiek vērsta uz iekšējo pasauli un sirds pārveidošanos.

Gavēnis ir „pazemības akts Dieva priekšā un nožēlas pilna nepieciešamība atteikties no grēka un sava egoisma, lai mīlētu Dievu pāri visam un savu tuvāko kā sevi pašu. Tā mērķis ir visas mūsu būtības – ķermeņa, dvēseles un gara – pārveidošana. Gavēnis vienmēr iet kopsolī ar lūgšanu un žēlsirdības darbiem.“

Ar gavēņa palīdzību es pārbaudu sevi, lai redzētu, KAS IR MANA BARĪBA, KĀ ES DZĪVOJU…

KĀ GAVĒT?
Arī Dievmātes vēstījumos parādās aicinājums gavēt. Reiz vizionāri jautāja Dievmātei: “Kāds gavēnis ir vislabākais?” Dievmāte atbildēja: “Vislabākais gavēnis ir gavēnis ar maizi un ūdeni.” (21.07.1981.)

Vēlāk Dievmāte aicināja ievērot stingru gavēni. (14.08.1984.)

“… es jūs visus, mīļie bērni, aicinu lūgties un gavēt vēl neatlaidīgāk.” (25. 08. 1991.)

Vēlāk Dievmāte aicināja mūs pieaugt gavēnī – izdzīvot gavēni iekšēji. Dievmāte vēlas, lai ticīgajiem gavēnis nebūtu kaut kas ārējs, bet gan iekšējs. Tādēļ Viņa aicina: gavējiet ar sirdi.

“Mīļie bērni! Šodien es jūs aicinu sākt no sirds gavēt. Daudz cilvēku gavē, taču dara to tikai tāpēc, ka visi gavē. Tas kļuvis par ieradumu, no kura neviens nevēlas atteikties. Es draudzi aicinu gavēt ar pateicību par to, ka Dievs man ļāvis tik ilgi palikt šajā draudzē. Mīļie bērni, gavējiet un lūdzieties no sirds! (20.09.1984.).

Tātad ir 2 veidu gavēnis:
a) gavēnis kā ieradums,
b) sirds gavēnis.

Gavēnis – tas ir process: no ieraduma uz sirds gavēni, no ārējā un iekšējo. Svarīgi ir neapstāties tikai pie ārējā, bet iet dziļumā, sirdī.

Uz to aicināja arī pravieši. Pravietis Joēls aicināja: “Arī vēl tagad,” saka Kungs, “atgriezieties pie manis no visas savas sirds ar gavēšanu, asarām un raudām! Plosiet savu sirdi, nevis savas drēbes un atgriezieties pie Kunga, sava Dieva, jo Viņš ir laipns un žēlsirdīgs, lēnprātīgs un ļoti žēlīgs, un labvēlīgs, redzot postu” (Jl 2, 12-13).

Gavēnis nav nopelns Dieva priekšā. Atcerēsimies farizeju: viņš lūdzas templī un gavē divas reizes nedēļā. Jēzus saka, ka viņa lūgšana nebija patīkama Tam Kungam. Gavēnis nav mūsu nopelns Dieva priekšā. Ja ievērojam gavēni, mēs Dieva acīs nekļūstam labāki vai lielāki. Dievam ir svarīgs tikai tas, kas ar mums notiek gavēņa laikā.

Reizēm mēs lielāmies citu cilvēku priekšā, ka ievērojam gavēni. Mēs to akcentējam, lai pārējie dzirdētu. Kādēļ Jēzus ir pret to, lai citi cilvēki zinātu, ka mēs gavējam?

Tādēļ, ka mēs gavējam ne tādēļ, lai izpatiktu/patiktu cilvēkiem.
Mēs varam izmantot gavēni, lai barotu un stiprinātu savu “es”. Taču mums ir nepieciešams tieši pretējais: novājināt savu “es” un atbrīvoties no tā.

KAD GAVĒT?
Miera Karaliene aicina ievērot gavēni divas dienas nedēļā: trešdien un piektdien. Medžugorjē mēs esam pieraduši gavēni saukt par dzīvi ar maizi un ūdeni.

Gavēnis – tā nav tikai atteikšanās no kaut kā. Gavēnis – tā ir dzīve ar maizi un ūdeni. Tas nozīmē, ka gavēņa dienas es izdzīvoju ar maizi un ūdeni. Es izvēlos šo ēdienu. Tas ir ēdiens, no kā es dzīvoju.

Eksistē sekojošs likums: maizi dzert, ūdeni ēst.

Vienmēr lauzt maizi, neēst visu uzreiz. Maizi ēst lēnām: kārtīgi sakošļāt līdz tā pārvēršas par šķidrumu. Bet ūdeni dzert vienu malku pēc otra.
Akcents tiek likts uz maizes un ūdens baudīšanu. Šo maizes un ūdens baudīšanu mēs varam pārvērst lūgšanā. Piemēram, Jēzu, paldies Tev… Jēzu, Tu esi dzīvības maize… Jēzu, Tu esi dzīvības avots…

Gavēnim ir arī fiziskais (miesiskais) aspekts.

No kristiešu viedokļa gavēnis skar visu cilvēku – ķermeni, dvēseli un garu. Tas ir process, kas sākas no ārienes, bet neapstājas tikai pie tā. Tā mērķis ir izmainīt sirdi un padziļināt attiecības ar Dievu.

Gavēnis labo nepareizus ēšanas ieradumus. Lielākā daļa cilvēku ēd par trešdaļu vairāk, nekā viņiem patiesībā ir nepieciešams. Gavēnis atklāj lieko svaru, kas apgrūtina ķermeni. Liekais svars nelabvēlīgi ietekmē sirdi un citus orgānus un samazina organisma spēju cīnīties ar slimībām. Tēvs Slavko Barbaričs teica: “Ja cilvēks ēd ātri, viņš nespēj sajust, cik daudz ēdiena organismam ir nepieciešams. Tādā veidā tiek traucēta savstarpējā saikne starp organismu, kurš signalizē, cik daudz ēdiena un dzēriena viņam ir nepieciešams, un smadzenēm, kas šo signālu saņem. Tas negatīvi ietekmē jebkuru organismu.”

Ar ātru ēdiena uzņemšanu un dažādos citos veidos daudzi cilvēki terorizē savu ķermeni tādēļ, ka nedzird viņa teikto: “Pietiek!” Tādēļ tēvs Slavko secina: “Ja mēs nedzirdam savu ķermeni, kad pārēdamies, kā gan mēs varam dzirdēt citu cilvēku?”

Tas nenozīmē, ka dūšīgi cilvēki ir slikti, bet tievi – labi, vai arī to, ka liekais svars ir šķērslis ceļā uz svētumu. Gluži pretēji! Svēto starpā nereti sastopami arī dūšīgi cilvēki.

Stāsta, ka kādā dominikāņu klosterī brāļi izgatavoja speciālu galdu, lai viens no brāļiem, kurš bija ļoti dūšīgs, varētu apsēsties un paēst. Tas bija neviens cits kā izcilais svētais – Akvīnas Toms.

Neskatoties uz dūšīgu cilvēku labsirdību, mums ir jārūpējas par savu ķermeni, ko mums ir devis Radītājs. Gavēnis ir viens no veidiem, kā mēs to varam darīt. Gavēnis ir ne tikai atbrīvošanās no visa liekā, bet arī ķermeņa higiēna, jo tas attīra organismu no visa sliktā, kas uzkrājas mūsu organismā ēdot.

Kāda ķīniešu paruna skan tā: „Viena ceturtdaļa ēdiena jūsu ķermenim, trīs ceturtdaļas – ārstam!” Kāda tautas paruna saka: „Lai ēdiens ir jūsu zāles, nevis zāles – jūsu ēdiens.”

Protams, ķermenis un dvēsele ir cieši saistīti savā starpā un ietekmē viens otru. Tādēļ ir svarīgi rūpēties ne tikai par ēdienu, ko mēs uzņemam ar savu ķermeni, bet arī par dvēseles stāvokli. Kad kāds mūsu franciskāņu mūks svinēja savu 106. dzimšanas dienu, kāds viņam jautāja, ko viņš ēda, lai nodzīvotu tik ilgu mūžu. Viņš atbildēja: „Svarīgi ir nevis tas, ko tu ēd, bet gan tas, kas apēd tevi.”

Gavēņa jēga nav tikai atteikšanās no ēdiena un dzēriena. Atteikšanās ir sākums, kam seko iekšējas pārmaiņas. Par to runā sv. Jānis Zeltamute: „Lai mūsu mēle gavē no ļauniem un neglītiem vārdiem, jo kāds labums, ja atsakāmies ēst vistu vai zivi, bet „graužam“ savus brāļus.”

Jozefs Racingers (velāk pāvests Benedikts XVI) rakstīja par to, ka reizēm gavēnis var būt arī egoistisku motīvu vadīts: „Tā ir patiesība, ka mūsdienās gavēnis tiek praktizēts dažādu iemeslu dēļ: medicīnisku, estētisku u.c. Un tas ir labi. Taču tikai ar tādu gavēni nepietiek. Tādēļ, ka tāda gavēņa mērķis vienmēr ir mans personīgais „es”. Tāds gavēnis neatbrīvo cilvēku no sevis, bet tieši otrādi – tas pastāv tikai paša cilvēka dēļ.”

Gavēņa laikā ir jābūt uzmanīgam, lai nekoncentrētos tikai uz ārējo un nenovirzītos no pareizā ceļa. Jēzus kā piemēru min farizeju, kuram gavēnis kļuva par pašmērķi.

Lūkas evaņģēlijā ir teikts: „Farizejs nostājies sevī tā lūdza: Es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds, kā citi cilvēki: laupītāji, netaisnīgi, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks! Es gavēju divreiz nedēļā un dodu desmito tiesu no visa, kas man ir” (Lk 18, 11-12).

Ja kāds gavējot paliek tikai fiziskajā līmenī ar mērķi notievēt vai iegūt labu fizisko formu, tas viegli var krist narcisismā un pašapmierinātībā, pastāvīgi skatoties spogulī un mērot savu svaru. Gavēņa mērķis ir pilnīgi pretējs – atbrīvoties no sevis.

„Mūsdienās gavēnis ir zaudējis daļu no savas garīgās nozīmes un kultūrā, kas tendēta uz materiālo labumu, ieguvis terapeitisku nozīmi rūpēs par savu ķermeni. Gavēnis, viennozīmīgi, nāk par labu ķermenim, bet ticīgajiem tā galvenokārt ir ‘terapija’, ar kuras palīdzību viņi tiek dziedināti no visa, kas viņiem traucē dzīvot saskaņā ar Dieva gribu,” saka pāvests Benedikts XVI.

Lielais Gavēnis ir iespēja izdzīvot gavēni kā „terapiju”, ar kuras palīdzību mēs tuvojamies Augšāmceltajam Kungam, tuvojamies un pieskaramies Viņa mīlestībai.

Marinko Šakota OFM

Read Previous

PĀRDOMAS LIELĀ GAVĒŅA LAIKĀ

Read Next

OTRĀ DIENA: Ienāksim Svētās Ģimenes mājā