PĀRDOMAS LIELĀ GAVĒŅA LAIKĀ. TUKSNESIS (3.daļa, Stanko Mabičs OFM, 03.03.2021)

MIERS UN VISA LABA VĒLĒJUMI, DĀRGIE LASĪTĀJI!
Šobrīd mēs izdzīvojam Lielā Gavēņa laiku. Lasot liturģiskus tekstus, pārdomājot tos, saskaroties ar meditācijām, kas veltītas Lielajam Gavēnim, bieži sastopamies ar vārdu “TUKSNESIS”. Šovakar es ar jums vēlos dalīties pārdomās par šo tēmu.

Vārds “tuksnesis” man un iespējams arī jums skan diezgan eksotiski. Iespējams, mēs vēlētos doties uz tuksnesi tūrisma braucienā, ņemot līdzi atsvaidzinošus dzērienus un fotoaparātu, mašīnā ar kondicionieri un tur pavadīt dažas dienas vai pat nedēļu. Taču tikai nedaudzi uzdrīkstas doties tuksnesī, lai bez liekām ārišķībām nodzīvotu tur noteiktu gadu skaitu.
*****
Kad es lasu Bībeles fragmentus, piemēram, par Jāni Kristītāju, kurš tuksnesī pavadīja 15 gadus, vai par kādu citu, pirmā asociācija, kas man nāk prātā, ir klusums. Klusēšana. Cilvēks tur ir viens. Nav neviena cita. Naktī viņš neko nedzird – ne savu, ne citu cilvēku balsi. Taču šī klusēšana vēl nav pilnīgs klusums. Klusēšana var būt kā priekšnoteikums klusumam, bet klusums rodas sirdī. Klusums ir kaut kas pilnīgi cits. Tas klusums, pēc kura mēs ilgojamies, neatrodas tuksnesī. Tā nav pat klosteros. Mēs varam doties uz kartūziešu klosteri, kur cilvēki lielāko daļu laika pavada klusējot, vai uz kādu citu vietu… tuksnesis vai klusums atrodas mūsu pašu sirdī.

Mēs satiekamies ar Dievu mūsu sirds klusumā. Tuksnesis ved mūs klusumā, klusums mūs ved visdziļākajā tuvībā ar Dievu. Tuksnesim, klusumam un palikšanai vienatnē ne vienmēr ir jābūt saistītai ar tādām vietām kā, piemēram, Sahāra, Jūdejas vai Ēģiptes tuksnesi… Es neakcentētu kādu konkrētu vietu, bet gan KLUSUMA STĀVOKLI MŪSU PRĀTĀ UN SIRDĪ.
*****
SVĒTAIS ANTONIJS LIELAIS, mūku kustības dibinātājs, visu savu dzīvi pavadīja tuksnesī. Viņš teica: „Tas, kurš iet tuksnesī, lai saglabātu mieru ar Dievu, atbrīvojas no trīs cīņām: cīņas ar dzirdi, cīnas ar redzi un cīņas ar runu. Viņam ir tikai viena cīņa: cīņa par sirdi.” Šī cīņa noris mūsu sirdī. Tas nozīmē, ka nepietiek vien iet tuksnesī, kur apkārt mums ir klusums. Ir jācenšas sasniegt klusumu mūsu sirdī . Tā ir mūsu galvenā cīņa. Ārējais klusums, kā klusums tuksnesī, lai uzvarētu šajā cīņā un iegūtu klusumu mūsu sirdī.

Tātad, ar palikšanu vienatnē un ārēju klusešanu ir par maz. Mums ir jāļauj, lai mūs no iekšienes izgaismo Evaņģēlija gaisma, beznosacījumu mīlestības gaisma, klusas Dieva klātbūtnes gaisma. Dievs iemājo mūsu sirds klusumā. Dzīvot tuksnesī nenozīmē vienkārši dzīvot bez cilvēkiem. Tas nozīmē dzīvot kopā ar Dievu un dzīvot Dievam. TAS, KURŠ DZĪVO KOPĀ AR DIEVU, NEKAD NAV VIENTUĻŠ, arī tad, ja viņš ir viens.

SIRDS, kas ir klusuma stāvoklī, ir mīlestības pilna sirds. Debesu Tēvs gaida savus bērnus viņu sirdīs, nevis kādās tālās vietās – tuksnesī, jūrā vai pilsētas laukumā.
*****
Lasot Bībeli, mēs pamanām, ka neviens pravietis nesatika Dievu, pirms nebija palicis vienatnē, klusumā vai pat aizgājis tuksnesī. DIEVA SATIKŠANAS PIEREDZE nav atdalāma no tuksneša pieredzes. Lielas lietas sākas tuksnesī, klusumā, vienatnē.

Aplūkosim PASAULES RADĪŠANU. Mēģināsim iztēloties, kā tas notika. Bībeles pirmajās lappusēs mēs lasām, kā Dieva Gars lidinājās pār ūdeņiem. (Rad 1, 2) Tumsa bija pār dziļumiem, un Dievs šķīra gaismu no tumsas (Rad 1, 4) Kad es to iedomājos, man šķiet, ka tas viss notiek pilnīgā klusumā. Dievs izsaka: “Lai top,” un tā tapa. Gaisma atdalījās no tumsas.

Kad mēs lasām par pasaules radīšanu citās reliģijās, piemēram, grieķu vai romiešu mitoloģijā, tur mēs sastopamies ar dažādiem dieviem, Titāniem, ar sīvu cīņu, troksni. Lasot Bībelē par pasaules radīšanu, mēs redzam, ka Dievs pasaka tikai vienu vārdu: “Lai top!” Un tā tapa. Man liekas, ka tas notika pilnīgā klusumā. Kad Dievs radīja cilvēku, bija vien tikko dzirdama vai nedzirdama dzīvības dvaša. Dievs, iepūšot tajā dzīvības dvašu, radīja dzīvu cilvēku.
*****
Arī tad, kad Dievs sūtīja savu Dēlu uz zemi, KAD PIEDZIMA DIEVA DĒLS, bija pilnīgs klusums. Viņš piedzima naktī, alā, ārpus Betlēmes pilsētas. Kad piedzima Dieva Dēls, visapkārt bija pilnīgs klusums. Viņš nāk šajā pasaulē pilnīgā klusumā. Vēlāk dziedās eņģeļu kori, atnāks ganiņi… Taču pat eņģeļu kori nedziedāja skaļi ar izteiktu ritmu… Pat šī mūzika sākās klusumā. Es vēlos jums pateikt, ka Dievs ir klusuma draugs. Māte Terēze reiz teica: „Koki, puķes, zāle, daba mūs aicina uz klusumu. Palūkojieties, kā daba – koki, puķes, zāle – aug klusumā, bet zvaigznes, mēness un saule pārvietojas klusumā…“ Nav nekāda trokšņa.
*****
Dievs pavēlēja Abrahāmam atstāt savu dzimto pilsētu Ūru Hāranā. Tā bija ļoti auglīga zeme ar ūdeni un auglīgām ganībām.

„Un Tas Kungs sacīja uz Ābrāmu: “Izej no savas zemes,…“ un ej uz apsolīto zemi, kur tek piens un medus. Piens un medus ir ideālas zemes simboli.

Abrahāms paklausīja Dievam un atnāca uz apolīto zemi – Jūdeju. Jūdejas lielāko daļu klāj tuksnesis. Ir arī auglīgi zemes gabali, bet pārsvarā – tuksnesis. Abrahāms atstāja Hāranu, atstāja Ūru, auglīgu zemi. Domājot loģiski, šī bija daudz labāka zeme, īsta zeme, kur tek piens un medus, nevis Jūdeja, kuras lielākā daļa ir tuksnesis. Tādā veidā Dievs vēlējās pateikt, ka tieši tuksnesis ir tā vieta, kur tek piens un medus. Tā ir vieta, kur mums ir jāpieliek savas pūles, kur mēs nevaram paļauties vienīgi uz saviem spēkiem, bet tikai uz Dievu. Tā ir vieta, kur es neesmu pašpietiekams, bet varu vienatnē, klusumā klausīties Dieva balsi un pilnībā Viņam uzticēt savas pūles, lūgšanas, cerības…

Kad Dievs izveda savu tautu no ĒĢIPTIEŠU VERDZĪBAS, Viņš to veda cauri tuksnesim. Attālumu no Ēģiptes līdz Kanaānai varēja noiet dažu mēnešu laikā. Viņš vadīja viņus 40 gadus pa tuksnesi, jo cilvēki bija nepaklausīgi.

Ceļā Dievs varēja atrast kādu oāzi un teikt: „Mēs pavadīsim 40 gadus šeit.“ Bet nē, viņi visu šo laiku staigāja pa tuksnesi. Tā nav nejaušība, jo, staigājot pa tuksnesi, cilvēks attīrās. Ejot cauri tuksnesim, ir vieglāk sadzirdēt Dievu. Tuksneša klusumā Dievs mūs uzrunā. Viņam ir vieglāk atklāt mums Dieva Vārdu, bet mums – vieglāk to sadzirdēt.
*****
Klausoties stāstu par Jāni Kristītāju Lūkas evaņģēlija sākumā, man vienmēr šķiet interesanti tas, kā Dievs viņam dod īstos vārdus. Evaņģēlists Lūkas min tā laika varenāko vārdus. Viņš runā par to, ka tas notika Romas imperatora, ķeizera Tibērija laikā, kad Poncijs Pilāts bija zemes valdītājs Jūdejā un Hērods valdnieks Galilejā, un Filips, viņa brālis, valdnieks Iturejā… Lūkas nosauc visus, kam tajā laikā piederēja vara, un divus augstos priesteru – Annu un Kaifu. (Lk 3, 1-2) Lūkas nosauc visu “sabiedrības krējumu”, dižciltīgos un ietekmīgos cilvēkus tā laika sabiedrībā un reliģijā.

Nosaucot visus šos vārdus, viņš saka: “…Dieva vārds nāca pār Jāni…” Pār kuru nāca Dieva Vārds? Pār Jāni Kristītāju, kurš 15 gadus pavadīja tuksnesī. Bez šaubām, Dievs uzrunāja arī visus šos ietekmīgos cilvēkus. Dievs mīl visus cilvēkus un uzrunā katru, bet šie cilvēki dzīvoja tik lielā troksnī – kā ārējā, tā iekšējā –, ka nespēja Viņu sadzirdēt.

Jānis devās tuksnesī, lai spētu sadzirdēt Dieva Vārdu, jo viņš zināja, ka Dievs viņu uzrunās. Tuksnesī, veidojot attiecības ar savu Kungu, lasot Dieva Vārdu, īpaši pravieti Jesaju, viņš 15 gadus gatavoja savu sirdi, attīstīja savas sirds dzirdi.

Brīdī, kad viņam atklājas Dieva Vārds un aicina viņu sākt savu misiju, viņš atbild. Jānis bija priestera dēls. Viņš varētu palikt Templī, lūgties un pienest Dievam upurus katru dienu, bet Templī bija tik liels troksnis, tik daudz cilvēku…, un viņš baidījās nesadzirdēt Dieva Vārdu. Tādēļ viņš devās tuksnesī, paņemot līdzi Jesajas grāmatu. Tur viņš lasīja Dieva Vārdu, un, kad Dievs uzrunāja viņu, viņš to sadzirdēja.
*****
Jānis 15 gadus pavadīja tuksnesī, 1 gadu darbojās publiski un viņa ceļš noslēdzās ķēniņa Hēroda cietumā. Aplūkosim šo likumakarību – 15 gadus viņš klusē tuksnesī, dzīvo klusumā, pēc tam 1 gadu runā, sludina. „Kā rakstīts pravieša Isaja sludinājumu grāmatā: Saucēja balss tuksnesī…” (Lk 3, 4) Daudz cilvēku – visa Jeruzāleme, visa Jūdeja un tai piederošie apgabali – nāca klausīties viņa balsi. Tā līdzinājās spēcīgam kliedzienam tuksnesī tikai tāpēc, ka 15 gadus tā pieņēmās spēkā – Dieva spēkā, Svētā Gara spēkā, Svētā Gara ugunī. Un, kad viņš sāka runāt, viņa vārdos bija Svētais Gars, Dieva Gars.

Ja mēs sekotu viņa piemēram: 15 minūtes klusēt, 1 minūti runāt, 15 stundas klusēt, 1 stundu runāt, mūsu vārdiem būtu daudz lielāks spēks, jo tie nāktu no klusuma, no mūsu satikšanās ar Dievu, no laika, kad mēs klausījāmies, lai dzirdētu Dieva Vārdu.
*****
Nekur Bībelē nav minēts, ka Marija redzēja EŅĢELI GABRIĒLU, kad tas viņai parādījās. Viņa tikai dzirdēja eņģeļa balsi. Lai Marija sadzirdētu eņģeļa balsi, ap Viņu, Viņas sirdī un Viņas domās vajadzēja būt pilnīgam klusumam. Viņa spēja sadzirdēt eņģeļa balsi, jo domāja vienīgi par Dievu un ilgojās pēc Viņa. Viņas sirds bija tīra no grēka – gan pirmdzimtā, gan personīgā. Marijas sirdī bija tikai mīlestība, pazemība un kalpošana. Mīlestība, pazemība un kalpošana mīt klusumā, nevis troksnī.

TAS PATS EŅĢELIS parādījās arī ZAHARIJAM, lai pateiktu, ka viņa sieva dzemdēs bērnu. Zaharija dzirdēja eņģeļa balsi, bet ne tikai to. Zaharija dzirdēja arī neskaitāmas balsis savā sirdī, kas viņā viesa šaubas. Viņam nebija ticības. Tādēļ eņģelis viņam teica: „Lūk, tu kļūsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kamēr tas notiks, …” (Lk 1, 20) Var šķist, ka eņģelis sodīja Zahariju, bet tas tā nav. Patiesībā eņģelis viņu apbalvoja. Dāvāja viņam žēlastību. Deviņus mēnešus tuksnesī, deviņus mēnešus klusēšanas. Es esmu pārliecināts, ka, nespēdams runāt un atrazdamies šajā klusumā, Zaharija katru dienu pārdomāja vārdus, ko Dievs viņam bija sūtījis caur eņģeli Gabriēlu.

Šo deviņu klusēšanas mēnešu laikā viņš auga ticībā un tā viņu izmainīja tik ļoti, ka vēlāk viņš pildīja katru Dieva gribu, sākot ar vārdu, kādā nosauca savu dēlu.

Jā, Zaharija bija priesteris, viņš kalpoja Templī, taču viņa sirdi pildīja troksnis. Arī es esmu priesteris. Mēs priesteri protam daudzas lietas, protam daudz runāt, bet, iespējams, mēs neprotam pietiekami labi klausīties, īpaši grēksūdzes laikā. Esot klusumā, mēs iegūsim spēku, lai atrastu īstos vārdus un pateiktu tos īstajā laikā.
*****
Aplūkosim SVĒTO JĀZEPU, Marijas līgavaini. Bībelē netiek minēts neviens viņa izteikts vārds. Viņš klusēja, dzīvoja klusumā, dzīvoja savādāk. Šajā klusumā Dievs izvēlējās Jāzepu, viņam vēl mātes miesās esot, kļūt par sava Dēla patēvu un aizbildni.

Jāzeps tiek saukts par „taisnu”. (Mt 1, 19) Viņš nekad nebūtu tā nosaukts, ja savu laiku pavadītu sabiedrībā, izklaidēs… Viņš klusēja un uzcītīgi pildīja savu darbu. Viņa darbnīca bija viņa tuksnesis, kur viņš pagodināja savu Kungu ar savu darbu. Šajā klusumā viņš arī sadzirdēja eņģeļa balsi. Eņģelis viņam parādās sapnī. „Celies un ņem Bērnu un Viņa Māti, …” (Mt 2, 13) Dievs viņu uzrunāja, jo viņa sirds klausījās klusumā un spēja atbildēt. Ja viņa sirdī valdītu troksnis un dažādas domas, viņš uzsāktu asu strīdu un uzreiz nepaklausītu.
*****
JĒZUS, tiesas laikā, atrodoties Pilāta priekšā, un savā krusta ceļā lielākoties klusēja. Kāpēc Viņš klusēja? Klusēšana nav atdalāma no Dieva Valstības sludināšanas. Tur bija viss ebreju un romiešu „sabiedrības krējums“, visi vadoņi un priesteri, Poncijs Pilāts… Tieši šajā brīdī Jēzus varētu runāt, bet Jēzus klusēja. Viņa klusēšana bija ne tikai ārēja, bet arī iekšēja. Tas nebija klusums, kas sevī slēpj naidu, atriebību, kurnēšana, bet gan klusums, kurā mīl. Tāds klusums var izteikt vairāk nekā vārdi.

Aplūkosim SVĒTO PĀVILU. Kad Jēzus viņu uzrunāja pie Damaskas, Viņš kļuva akls. Vēlāk, kad Jēzus viņu aicināja sludināt Dieva Vārdu, Pāvils devās tuksnesī. Viņš trīs gadus pavadīja Arābijas tuksnesī. Pēc tam viņš atgriezās Damaskā, Tarsā. Tas notika pēc vairāk nekā 10 gadu klusēšanas, klusuma un klausīšanās:ko no manis vēlas Dievs? Ko Tu vēlies no manis, Kungs?

Pēc šī klusuma un tuksneša Pāvils sāka runāt. Neviens nekad nebija runājis ar tādu spēku. Baznīcā nekad nebija bijis tāda misionāra kā Pāvils, kurš dibināja daudz kristīgu kopienu sākot no Mazāzijas līdz pat Romai.
*****
SVĒTAIS ASĪZES FRANCISKS. Svētā Damiāna baznīcā viņš dzirdēja, kā Jēzus viņu uzrunāja no Krusta: „Francisk, ej un atjauno manu sagrūstošo Baznīcu!“ Kā Francisks to dzirdēja? Kad Jēzus viņu uzrunāja? Es esmu pārliecināts, ka Jēzus uzrunāja Francisku, kad viņš vēl bija mātes miesās.

Viņš nepārtraukti atkārtoja: „Francisk, ej un atjauno manu Baznīcu, tā ir tava misija, tādēļ es tevi esmu radījis un aicinājis.” Jēzus turpināja viņu uzrunāt mātes miesās, bērnībā, jaunībā, bet Francisks viņu nedzirdēja? Kāpēc? Viņa sirdī bija pārāk daudz trokšņa, pārāk daudz jautrības, tirgošanās… tajā nebija tuksneša.

Vēlāk, pēc ievainojuma kaujā, viņš atgriezās mājās, lai atlabtu, un pavadīja daudz laika savas istabas, meža un dabas klusumā. Nomierinot savu sirdi, apklusinot savas domas un dzīvojot vienatnē, viņš spēja sadzirdēt Jēzus vārdus no krusta un spēja tiem atbildēt.

Vēlāk, savas kalpošanas laikā, katru gadu viņš 40 dienas pavadīja tuksnesī. Tas nebija smilšu tuksnesis, bet gan La Vernas meži un kalni. Viņš izvēlējās pavadīt laiku vienatnē, lai satiktu Dievu, jo bija iepazinis klusuma un tuksneša spēku. Ikreiz, kad Francisks pēc 40 dienām atgriezās un sāka runāt, viņu klausījās ne tikai cilvēki, bet arī putni, koki… Viņu klausījās visi, jo no viņa izstaroja Svētā Gara spēks, ko Francisks smēlās klusumā tuksnesī esot kopā ar Dievu.
*****
Tātad, mums ir vajadzīgs TUKSNESIS, VIENATNE un KLUSUMS, lai ielūkotos sevī un satiktu To, kas ir mūsos. Svarīgais satikšanās brīdis ar Dievu ir mūsos, Tas ir mūsu gara iekšējais stāvoklis. Patiesa lūgšana ir satikšanās ar Dievu. Mēs vēlamies satikties ar Dievu mūsu sirds klusumā. Tur ir vairākas istabas. Jēzus saka: „… ieej savā kambarī …” (Mt 6, 6), klusumā, paliec vienatnē. Mūsu sirdī ir dažādi kambari. Kambaris diskotēkai, kambaris, lai iepirktos, kambaris aktīvām nodarbēm, kambaris pārdzīvojumiem un satraukumam… Ir arī kambaris klusumam. Tieši šajā kambarī mājo Dievs. Mums ir jāiziet cauri vairākiem kambariem, lai nonāktu visdziļākajā sirds daļā, kur arī atrodas šis kambaris klusumam. Ir vērts iet līdz šim kambarim, jo tieši tajā, klusumā, mūs gaida Kungs. Šeit, vienatnē un klusumā, cilvēks nostājas Dieva priekšā, lai veidotu ar Viņu vēl ciešākas mīlestības attiecības.
*****
Mēs nevaram atklāt Dieva noslēpuma visdziļākos dziļumus ar vārdiem, bet gan ar klusēšanu un klusumu. Ir jāatver Dievam mūsu iekšējā telpa, jo Dievs patiešām klausās mūsu SIRDI, nevis mūsu vārdus.

Ir cilvēki, kam nepiemīt oratora talants, bet Dievam tas nemaz nav svarīgi. Viņš klausās cilvēka sirdi. „Tad Mozus sacīja uz To Kungu: “Ak, Kungs, es neesmu runātājs, tāds neesmu bijis vakar, tāds neesmu arī šodien, kopš Tu runāji ar Savu kalpu, bet man ir grūta valoda un neveikla mēle.”” (Izc 4, 10) Tas Dievam nepavisam nav svarīgi. Pat, ja mēs stostoties sāksim runāt to, ko klusumā dzirdējām no Dieva, visi mūs klausīsies.

Ja mums ir brīnišķīgas oratora dotības, bet mūsu sirdī nav Dieva, mūsu vārdi nevienu neuzrunās. Svētā Terēze no Avilas sacīja: „Iekšējā lūgšanā, kas notiek klusumā, sirds tuksnesī, ir svarīgi nevis daudz domāt, bet gan daudz mīlēt.”

Es vēlētos noslēgt savas pārdomas ar ķēniņa Salamona lūgšanu: „Dod savam kalpam, Kungs, sirdi, kas spēj dzirdēt, sirdi, kas spēj klusēt un dzirdēt Tavu Vārdu.” (sal. 1 Ķēn 3, 9).

Read Previous

PĀRDOMAS LIELĀ GAVĒŅA LAIKĀ (2.daļa, Marinko Šakota OFM, 24.02.2021)

Read Next

DIEVMĀTES AICINĀJUMS UZ LŪGŠANU UN GAVĒNI