Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2021. gada 25. februārī
“Mīļie bērni! Dievs man ir ļāvis arī šodien būt kopā ar jums, jūs aicināt uz lūgšanu un gavēni. Izdzīvojiet šo žēlastības laiku un esiet cerības liecinieki, jo – es jums atgādināšu, bērniņi, – ar lūgšanu un gavēni var apslāpēt pat karus. Bērniņi, ticiet un izdzīvojiet šo žēlastības laiku ticībā un ar ticību, un mana Bezvainīgā Sirds nevienu no jums neatstās bez miera, ja jūs vērsīsieties pie manis. Es aizbilstu par jums Visaugstā priekšā un lūdzu par mieru jūsu sirdī un cerību uz nākotni. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”
Janvārī Dievmāte aicināja mūs lūgties, gavēt un atteikties. Šajā vēstījumā viņa Savu Mātes aicinājumu atkārto. Tā saturs ir gandrīz identisks iepriekšējam vēstījumam. Acīmredzot, ja Dievmāte kaut ko atkārto jau otro mēnesi, tas ir ļoti svarīgi un nepieciešami. Atcerēsimies, kad bērnībā māte atkārtoja vienu un to pašu. Ja mēs būtu to ņēmuši vērā, nebūtu nepieciešamības teikto atkārtot. Mūsu Debesu Māte mums vēl vislabāko un runā par vienkāršām, bet vienlaikus ļoti sarežģītām lietām.
Lūgties un gavēt nekad nav bijis viegli, īpaši tagad, vispārējas labklājības un pārticības laikā. Svētajos Rakstos lūgšana un gavēnis tiek minēti kā pārbaudīti līdzekļi, kurus Dievmāte ik gadu mums iesaka, ieliek mūsu sirdīs, lai mēs tos sāktu īstenot savās dzīvēs. Gavēnis ir ļoti svarīga prakse, kas attiecas ne tikai uz miesu un pārtiku. Tā svarīga mūsu dvēselei un garīgumam.
Atcerēsimies Marka Evaņģēlijā aprakstīto notikumu, kad mācekļi nespēja izdzīt no jaunekļa ļauno garu. Viņi vaicāja Jēzum: ”Kāpēc mēs nespējām to izdarīt?” Jēzus tiem atbildēja: “Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu.” (Mk 9,27-28).
Jēzus Vārdi apstiprina to, kāds garīgais spēks piemīt lūgšanai, kas apvienota ar gavēni. Tas ir pamats uzsākt gavēni tad, kad savā dzīvē saskaramies ar kādām grūtībām. Ja mēs gadu no gada nespējam tikt galā ar savstarpējām problēmām, kas traucē mums dzīvot, iespējams, pienācis laiks uzsākt gavēni.
Kad sastopamies ar nepārvaramas varas radītiem apstākļiem, grūtībām, ar kurām nespējam tikt galā, mums nepieciešams savā dzīvē atbrīvot vietu Dievam. Gavēnis atbrīvo mani no sevis paša. Gavēnī ir maz manis, bet daudz Dieva. Gavēnis nav nekas cits, kā darbs ar sevi. Tas dziļi skar mūsu vajadzības, vēlmes un instinktus. Mums nepieciešams savaldīt savu raksturu, ierobežot sevi tāpat, kā mēs apgriežam augus, lai tie nestu vairāk augļu. Ja mēs vēlamies sakārtot savu dzīvi, tad mums jāstrādā ar sevi, jāsavalda sevi.
Daudziem no mums nekā netrūkst, toties ir pārpilnība: mēs pārāk daudz domājam par sevi, pārāk daudz patērējam, sevi nostādām pārāk augstu. Likumsakarīgi — mēs nostādām sevi pasaules centrā un domājam, ka mums pienākas vairāk atzinības, vairāk pārtikas, ka mums pienākas labākais kumosiņš un vairāk uzmanības nekā pārējiem. Pārpilnība mūsu dzīvē rada vairāk problēmu nekā trūkums un nabadzība.
Gavēni nav izdomājusi Dievmāte Medžugorjē. Tas pastāv no kristietības pirmsākumiem un sastopams gandrīz visās reliģijās. Gavēnis mums palīdz labāk saskatīt mūsu attiecības ar Dievu, saprast, kam esmu piesaistījies un ka šīs saistības nav no Dieva. Mēs varam iepazīt gavēni tikai gavējot. Sākumā mums varētu būt bailes izjust badu. Mēs varam sastapties ar grūtībām, ar nespēka sajūtu, ko ar mīlestību varam pienest Dievam. Uzsākot gavēni, mēs saskarsimies ar visu to, kas mūs gribēs atturēt no gavēšanas. Ceļā var stāties kārdinājumi, kuru mērķis ir novērst mani no Dieva. Svarīgi ir izturēt un palikt uzticīgam savam lēmumam, kā to darīja Jēzus tuksnesī.
Mēs neesam atstāti vieni. To pierāda Dievmātes vārdi: “Mana Bezvainīgā Sirds nevienu no jums neatstās bez miera, ja jūs vērsīsieties pie manis.”
Lūgšana: Vissvētākā Jaunava Marija, Dieva Māte un mūsu Māte, vēršamies pie tavas Bezvainīgās Sirds, kas nekad mūs neatstāj vienus, kas ir mūsu patvērums un cieš kopā ar mums un mūsu dēļ. Nekad nav bijis tā, ka tu atstātu kādu, kas tevi ir uzrunājis. Savā aizbildniecībā, kam ir milzīgs spēks Dieva priekšā, jo tu esi žēlastības pilnā, izlūdz mums gara un sirds atmodu. Lai mūsos pamostas slāpes pēc Dieva, lai ik dienu mēs pieaugtu un virzītos uz priekšu ceļā uz žēlastību un brīvību, kam Dievs mūs ir radījis. Mēs vēlamies iet kopā ar tevi ticības ceļā, upurēt sevi Dievam un atteikties no visa, kas liek šķēršļus mūsu ceļā uz mieru un brīvību. Izlūdz mums žēlastību – dziļu un patiesu apņēmību gavēt un lūgties, lai mēs varētu sajust to, ko tikai Dievs mums spēj un vēlas dāvāt.
Uzticam tev, Māte Marija, visus, kas garīgi cieš, kam ir grūti, kurus pārņēmis izmisums un bezcerība. Lūdzam tevi par visiem, kas neredz jēgu savai dzīvei, kam šķiet, ka vairs nav izejas. Lai viņus apņem tavas Bezvainīgās Sirds tuvums, un viņu sirdīs dzimst cerība un viņu ceļā iedegas gaisma. Āmen.
Ļubo Kurtovičs OFM
