Vairākās vietās Jaunajā Derībā mēs lasām par piedošanu, grēku atlaišanu vai tā visa atstāšanu cilvēku ziņā. Jāņa Evaņģēlija noslēgumā mēs lasām to, kā pirmajā nedēļas dienā, Augšāmcelšanās dienā, Jēzus parādījās saviem mācekļiem un sveicināja viņus ar vārdiem: “Šalom! Miers ar jums!” un, kā raksta apustulis, “Un, to sacījis, Viņš dvesa un sacīja viņiem: “Saņemiet Svēto Garu! Kam jūs grēkus piedosiet, tiem tie būs piedoti, kam tos aizturēsiet, tiem tie būs aizturēti.” (Jņ 20, 22-23)

Mums ir divas iespējas, kā mēs varam skatīties uz citu cilvēku kļūdām vai grēkiem. Mēs varam piedot un atlaist vai arī varam to atstāt otra cilvēka ziņā. Protams, piedošana vispirms ir saistīta ar Gandarīšanas sakramentu, kurā vara piedot ir dota priesterim, taču pievērsīsim uzmanību tam, vai mēs, kristieši, savas attiecības ar saviem tuvākajiem balstām Dieva Vārdā.

***

Mēs zinām, ka Jēzus šos vārdus teica brīdī, kad Jēzus mācekļi bailēs būt vajāti tādēļ, ka bija krustā sistā Kunga tuvākie, augšistabā bija aizvēruši visas durvis un logus. Tās bija nesapratnes bailes par to, kur pazudusi Skolotāja miesa. Apjukumā bija arī Marija Magdalēna. Tās bija bailes no tukšā kapa. Baiļu vadīti, viņi paši sevi ieslodzīja augšistabā. Tā simbolizē aizvērtu dvēseli, kurā nav prieka, dvēseli, kas nezina savu mērķi un dzīvo pasaulē, kas līdzīga kapam. Paradoksāli, ka šo it kā dzīvo cilvēku tēlu, kuri paši sevi ieslodzījuši kapā, sagrauj Tas, Kurš iznācis no kapa un kura kaps ir tukšs.

Jēzus ienāk šajā mācekļu aizvērtajā pasaulē un atver to no iekšienes. Viņš rāda viņiem savu sānu, savas brūces, rāda savas rokas un sveicina viņus, sakot “šalom”. Viņš bija krustā sists, miris un ir augšāmcēlies. Mācekļi priecājas. Satikšanās ar Augšāmcelto sniedz apziņu par Viņa pārveidošanos. Viņi saprot, ka ar viņiem ir noticis kaut kas nozīmīgs tieši tādēļ, ka Skolotājs ir piedzīvojis visaugstāko pārveidošanos. Pēc tam Jēzus dvesa uz viņiem, savienojot mācekļus ar to dvesmu, ar ko Dievs iepūta dzīvības dvašu pirmajam cilvēkam, iedvešot viņa miesā savu dvesmu, “un cilvēks kļuva par dzīvu būtni”. (Rad 2, 7b) Bet šī ir jauna dvesma, jauns radījums, jo augšāmcēlies Jēzus parādās mācekļu priekšā savā jaunajā būtībā. Un no Viņa sākas jauna esība. Šajā brīdī mācekļi saņem arī Svēto Garu, kas dāvā viņiem iespēju piedot grēkus.

***

Jau Jāņa evaņģēlija sākumā ir skaidrs, ka Jēzus nāca, lai uzņemtos visas pasaules grēkus (Jņ 1, 29). Piedošana vai atbrīvošana no nastas ir nozīmīga Jēzus misijas daļa. Tas ir tas, ko Viņš mums mācīja lūgt lūgšanā “Tēvs mūsu…”: “Piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam…”, vai “arī mēs esam piedevuši”. Pirms tikšanās ar Dievu un savu tuvāko mums ir jāizlīgst ar Dievu un jāpiedod tuvākajam. Kopiena, kas ir izlīgusi, spēj piedot grēkus. Bez izlīgšanas ar sevi nav iespējama izlīgšana ar savu tuvāko. Kopiena, kurā nav miera, ir nepiedošanas rezultāts, kad grēkus atstājam savu tuvāko ziņā.

Pirmkārt, šī izlīgstošā kopiena ir Baznīca. Tai ir jāpiedod. Kad mēs uzlūkojam to, kā mēs, cilvēki, atstājam grēkus viens otra ziņā, mēs redzam daudz iespēju tā rīkoties: mēs apvainojam citus, noveļam savu vainu uz citiem, baiļu vadīti, vainojam citus, kompensējam savu vainu – reizēm ar naudu, reizēm ar emocijām, reizēm piespiedu kārtā. Mēs uzspiežam citiem zīmogus, apmelojam citus, lolojam atriebības kāri, solidarizējamies ar grēku, veidojam grupas, kas apvaino citas grupas, paliekam vienoti noslēgtībā, kā Jēzus mācekļi tajā svētdienas dienā, radām kopīgu vainu un kopīgus apvainojumus. Rietumos mēs esam radījuši tādas parādības kā rasisms, nacionālisms, fašisms, komunisms, daudz “ismu”, kas kopīgi nespēj atrast izeju no vainas jūga, bet rada vēl smagākas attiecības.

***

Vainas sajūtas veidoli var būt dažādi. Tā ir nešķīstība, tas ir traips, tā ir nasta, tas ir trūkums, tā ir nebrīve, tas ir aklums… Ir daudz veidolu, kas mums parāda vainas sajūtu. Man visdziļāk vainas sajūtu atklāj 32 psalma vārdi.

Psalms sākas ar to, ka psalmists saka, ka viņš “klusēja” (Ps 31, 3a). Tā ir pirmā reakcija uz vainas sajūtu: neļaut citiem uzzināt, ko sliktu es esmu izdarījis. Šī klusēšana var ilgt kādu brīdi, un pēc tam es atklāju, ka “izdēdēja mani kauli,” (Ps 31, 3b) kā saka psalmists. Es atklāju to, ka mana miesa cieš, jo mans prāts un dvēsele ir zem vainas nastas. Un tad es atklāju vēl kaut ko citu. Psalmists saka: “…izdēdēja mani kauli no manām pastāvīgajām vaimanām.” (Ps 31, 3b) Es iekšēji raudu, vaidu, jo nedzīvoju dzīvi pārpilnībā. Katra sirds, kas zaudējusi dzīvības spēku, kaut kādā veidā klusi, nedzirdami raud, vaid, bet ķermenis vēlāk parāda šo skumju sekas.

***

Pēc tam psalmists runā par tālāku brīnumainu pārveidošanu: “Jo dienu un nakti Tava roka smagi gūlās uz manis, mani spēki zuda kā vasaras tveicē.” (Ps 31, 4) Psalmists parāda to, ka esot zem vainas nastas, viņa apziņa uzskata, ka par to atbildīgs ir Dievs.

It kā Dievs ir viņam uzlicis savu smago roku un viņu piespiedis, un tādēļ viņš zaudē spēku. Viņš daudz nepiepūlas, daudz nestrādā, bet zaudē spēku kā vasaras svelmē. Tas ir nākamais, kas notiek ar cilvēku, kurš ir vainas nastas nospiests: viņš domā, ka Dievs viņu soda, Dievs viņu ir piespiedis, tādēļ viņam nav dzīvības spēka. Pārveidošanās nenotiek. “Es atzinu Tev savu grēku un savu vainu es nenoslēpu” (Ps 31, 5a) Atklāsme un atzīšanās. Vainas izteikšana dod atvieglojumu. Tā ir pārsteidzoša cilvēciska spēja – ar vienu vai vairākiem vārdiem atzīt to, kas ir, – un kļūst vieglāk.

Droši vien to domāja Jēzus, sakot: “…patiesība darīs jūs brīvus” (Jņ 8, 32) – nostāšanās patiesībā Dieva Vārda un Viņa spēka priekšā. Pēc tam psalmists saka: “Es sacīju: “Atzīšos Kungam savā noziedzībā” (Ps 31, 5b) Nepietiek ar to, ka es atklāju savu vainu un atzīstu to savā priekšā. Man tā jāatzīst arī Dieva priekšā. Es atzīstu Kunga priekšā savu vainu ne tādēļ, ka Viņš to nezinātu, bet tādēļ, ka šī atzīšanās man dāvā atvieglojumu un piedošanu. Dievs atlaidi mana grēka vainu. (Ps 31, 5b)

***

Mēs zinām, ka Jesaja 53. nodaļā raksturoja Jēzu, kā Kunga Kalpu, kurš uzņemsies mūsu vainu, mūsu nastu, lai arī kāda tā būtu. Šīs nastas var būt ļoti dažādas: vaina noziedzīgos nodarījumos, morāls apgrūtinājums, sirdsapziņas pārmetumi, izkropļota sirdsapziņa, apklususi sirdsapziņa… Jūs varat redzēt politisko vainu, mūsu politisko un nacionālo kopienu vainu, metafizisku vainu. Kad kaut kādā veidā redzam savu vainu, tad cilvēciskā veidā vēlamies izdarīt tā, lai šī nasta vairs nebūtu jānes: taisnojamies, uzveļam vainu citam, noliedzam vainu, esam ciniski, noniecinām sevi un citus, domājam, ka vainīgs ir kāds cits. Var ieslīgt klusumā, nosodīt sevi, nemeklējot izeju. Var nosaukt daudz veidu. Taču kā patiesībā vajadzētu atbrīnoties no vainas? Kā, atklājot, ka esi nokļuvis zem vainas nastas, no tās atbrīvoties?

Tieši tādēļ mums tik svarīga ir Rakstu vieta, kurā tiek aprakstīta Jēzus parādīšanās mācekļiem. Satikt Augšāmcelto. Ļaut Viņam tevi atbrīvot no vainas. Ticēt Viņam un piedot citiem.

Augšāmcelšanās diena dara dzīvu mūsu dvēseli. Vainas sajūta nomāc gan prātu, gan sirdi. Mēs nespējam ne skaidri domāt, ne veidot labas attiecības ar cilvēkiem, ne pareizi rīkoties, jo tā cilvēka, kurš jūtas vainīgs, būtību klāj it kā plīvurs. Viņam ir nepieciešama Augšāmceltā dvesma, kas atbrīvo. Kad mēs esam vainīgi, mēs dzīvojam it kā kapā, aizvērtā zārkā. Dzīve it kā turpinās, mēs satiekamies ar cilvēkiem, bet jūtamies kā miruši. Pēc tam Gars mūs atbrīvo, lai mēs varētu dzīvot un atjaunoti, no jauna, spētu pieņemt savu sūtību.

Tieši to izdarīja Jēzus saviem mācekļiem, kad viņi bailēs bija aizslēguši durvis, jutās it kā miruši, izjuta vainu par Viņa krustā sišanu, nespēja atrast izeju un atbrīvoties no vainas nastas. Viņš viņus atbrīvo. Viņš dāvā viņiem Augšāmceltā dvesmas spēku. Tas mums atklāj, ka mums nav neviens jāsasaista. Mēs varam atbrīvot citus cilvēkus no vainas sajūtas. Ja mums ir attiecības ar dzīvo Dievu, mums ir spēks atbrīvot citus caur piedošanu un izlīgšanu.

***

Kad mēs satiekam cilvēkus, kuri jūtas vainīgi, mēs jūtam, ka viņi nav brīvi. Viņi ir paverdzināti. Tā ir garīga verdzība, kas parādās visās dzīves jomās. Bet, kad satiekam kādu, kurš ir atbrīvots no vainas, varam redzēt, ka viņš spēj atbrīvot citus. Mēs varam atbrīvot citus, pat, ja viņi ir mums ir izdarījuši kaut ko ļoti smagu. Vienīgi tas, kurš ir brīvs no vainas, var atbrīvot citus.

Šī nozīmīgā tikšanās ar Augšāmcelto, dzīvo Dievu, kurš ar savu dvesmu dod mums spēju atbrīvot un nekad nesasaistīt, parāda to, kāds spēks ir mūsu vārdos, žestos, attiecībās. Satiekot Dieva Vārdu un Viņa žēlastību, ko Viņš mums dāvā sakramentos, ir iespējams piedzīvot atbrīvošanas spēku, kad mēs varam viens otru atbrīvot no tā, kas mūs saista, – mūsu vainas – atbrīvot vienam otru no vainas nastas.