Mūs ir atstājis arhibīskaps Henriks Hozers, apustuliskais vizitors Medžugorjes draudzē. Mēs esam zaudējuši bīskapu, kurš bija īsts mūsu tēvs. Esam zaudējuši dārgu cilvēku, kurš mīlēja cilvēkus un kuru mīlēja cilvēki. Viņa tēvišķās rūpes un laipnību varējām izjust mēs – brāļi, kas dzīvoja kopā ar viņu, un svētceļnieki, kas ar viņu tikās. No pirmā acu uzmetiena viņš kādam varētu likties stingrs, bet patiesībā viņš bija ļoti labs cilvēks.
Medžugorje ir zaudējusi draugu. Arhibīskaps Hozers iemīlēja Medžugorji jau pašā sākumā, kad 2017. gadā viņš ieradās šeit kā pāvesta legāts, pāvesta Franciska personīgais sūtnis. Viņa vārdi “mēs medžugorieši”, ko viņš teica Sv. Misē sv. Jēkaba svētkos, parāda to, ka viņš sevi identificēja ar šo draudzi.
Viņš uzmanīgi analizēja pastorālo darbu Medžugorjē un ar lielu interesi pētīja šīs vietas fenomenu. Atšķirībā no tiem, kuri meklēja un izcēla tikai negatīvās izpausmes, arhibīskaps Hozers, būdams patiesības draugs, spēja pamanīt pozitīvās lietas: pilnus konfesālijus, Medžugorjes garīguma kristocentrismu, svētceļnieku, kuri meklē Dievu, pārpilnību, rūpes un aizbildniecību, ko mēs, franciskāņi, dāvājam svētceļniekiem viņu garīgajās vajadzībās, kā arī draudzes locekļu darbu, izmitinot svētceļniekus savās mājās. Tādā veidā viņš sniedza lielu ieguldījumu pozitīva tēla un labvēlīgas Medžugorjes uztveres veidošanā, kad žurnālisti vai kāds cits mēģināja dot tai savu vērtējumu.
Arhibīskaps Hozers neaprobežojās vien ar labu vārdu par Medžugorjes garīgumu, viņš to izdzīvoja: trīs reizes nedēļā viņš piedalījās adorācijā, piektdienās piedalījās krusta pagodināšanā, gavēja trešdienās un piektdienās. Viņš ļoti mīlēja Dievmāti un meklēja Viņas aizbildniecību.
Mēs bieži tikāmies viņa kabinetā, un viņš pauda savu viedokli dažādos jautājumos, bet vienmēr prata uzklausīt arī citu viedokli. Viņa karsta vēlēšanās bija, lai Medžugorjē būtu nepārtrauktās adorācijas kalpela un citi objekti, kas kalpotu pastorāliem mērķiem. Viņš pat uzaicināja divus arhitektus, vienu – no Vatikāna, otru – no Polijas, lai viņi piedāvātu savus risinājumus. Diemžēl koronavīrusa pandēmija plānus izjauca.
2018. gadā, kad personīgi piedzīvoja Mladifesta skaistumu, un pēc tam, kad 2019. gadā pāvests Francisks atļāva organizēt svētceļojumus uz Medžugorji, viņš uzaicināja Mladifestā piedalīties kardinālus un bīskapus, lai arī viņi piedzīvotu Medžugorjes garīgumu, bet jaunieši caur garīgo ganu klātbūtni piedzīvotu Baznīcas pilnību.
Pirmo reizi 2017. gadā ieradies Medžugorjē kā pāvesta legāts, viņš uzreiz izteica vēlmi doties uz parādīšanās kalnu, viņš spēja tajā uzkāpt, neskatoties uz vājumu pēc pārslimotās malārijas. Sadarbība ar vizionāriem nebija daļa no viņa darbības uzdevumiem, bet viņš rīkojās cilvēcīgi un runāja ar viņiem. Viņš vēlējās ar viņiem iepazīties un uzzināt par viņu pieredzi no viņu pašu lūpām. Vizionāriem tas nozīmēja ļoti daudz. Tā ar savu piemēru viņš parādīja, kā vajadzēja un vajadzētu arī turpmāk pret mums izturēties.
Viņš ļoti mīlēja mūsu Medžugorjes franciskāņu kopienu, ar prieku pavadīja laiku kopā ar mums un novērtēja mums raksturīgo mieru un prieku. Viņam bija humora izjūta. Pateicoties viņa vienkāršībai un pieticībai, ar viņu bija viegli komunicēt.
Noslēgumā varu teikt tikai vienu: paldies pāvestam Franciskam, ka viņš sūtīja uz Medžugorji arhibīskapu Henriku Hozeru – sākumā kā personīgo sūtni, vēlāk kā apustulisko vizitoru!
Paldies arhibīskapam Henrikam Hozeram par visu, ko viņš ir darījis Medžugorjes labā! Viņš ir paveicis ļoti daudz, un viņa ieguldījums ir nenovērtējams!
tēvs Marinko Šakota
