Pēc ilgāka pārtraukuma (26.09.-01.10.21.) Medžugorjes “Miera namā” notika gavēņa, lūgšanu un klusuma seminārs svētceļnieku grupai no Slovākijas. Ņemot līdzi lūgšanu nodomus, jautājumus un šaubas, nenoteiktību un sirds ievainojumus 30 pateicīgi svētceļnieki atbrauca, lai iegremdētos Dievmātes žēlastības pilnajā tuvumā. Semināru vadīja tēvs Marinko Šakota.

Kārtējo reizi varējām pārliecināties par semināra programmas efektivitāti. Tā rada apstākļus, kuros dalībnieki atver savas sirdis, un katru dienu viņi kļūst par arvien auglīgāku augsni Dieva mīlestības augšanai.

Lūgšanu un gavēņa semināra noslēgumā tēvs Marinko uzdeva dalībniekiem jautājumu: “Ko jūs paņemsiet līdz?”

Atbildes bija šādas:

• Es ļauju savai mēlei runāt tikai tad, kad manā sirdī ir miers.
• Kopā ar Dievu ir iespējams viss.
• Es sapratu gavēņa nozīmi un tagad vēlos skatīties uz saviem tuvākajiem nevis ar nosodījumu, bet ar mīlestību.
• Es atradu to, ko meklēju visu dzīvi, – Tēva mīlestību.
• Pieņemot savu krustu, es sajutu pārsteidzošu mieru un sapratu, ka ar mīlestību viss ir iespējams.
• Viss ir jādara ar sirdi – pat nevis jādara, bet jādzīvo ar sirdi.
• Es sapratu, cik svarīgi ir apsēsties pie galda. Apsēsties un uzlūkot vienam otru. Tas mani iedvesmoja vairāk laika pavadīt kopā ar saviem tuvākajiem pie galda, kā to darīja Jēzus.
• Man bija sarežģītas attiecības ar māti, un es nespēju pieņemt viņas mīlestību. Adorācijas laikā Kungs mani dziedināja.
• Tas Kungs ienesa mieru haosā, kurā es biju dzīvojis vairākus gadus. Man vēl ir daudz kas jāpiedod, bet tagad es zinu, kā to izdarīt, – ir jālūdzas par mīlestību.
• Es spēju piedot sev.
• Pirmajā vakarā, iepazīšanās laikā, klātesošie vecāki pastāstīja, ka vēlas labas attiecības ar saviem bērniem; bet es esmu bērns, kurš cīnās par labām attiecībām ar saviem vecākiem, īpaši ar tēvu. Es lūdzos par viņa atgriešanos un zinu, ka tas notiks.
• Es esmu kā kanaāniete Evaņģēlijā, kura sekoja Jēzum un lūdza Viņu. Es ierados šeit izmocīts dēļ situācijas pasaulē, ģimenē, attiecībās. Visu šo laiku Jēzus klusēja. Taču es sapratu, ka Viņa klusēšana bija skaļāka par vārdiem. Viņš vēlējās mani iemācīt pēc iespējas vairāk paļauties uz Viņu, uzticēties Viņam, pilnībā paļauties uz Viņu. Tieši šo Evaņģēlija fragmentu tēvs Marinko analizēja kopā ar mums – kā kanaāniete apklusa, saprotot, ka viņa ir vainīga savas meitas slimībā. Es viņā saskatīju sevi. Es sapratu, ka pats esmu vainīgs problēmās ar savu dēlu. Es esmu vainīgs, jo nedāvāju viņam pietiekoši daudz mīlestības. Es viņam norādīju, ko darīt, pēdējais vārds vienmēr piederēja man. Un nekas man nepalīdzētu to saprast un pieņemt, kā vienīgi šis svētais klusums semināra laikā. Ievērojot klusumu, es varēju sadzirdēt, ka vainīgs esmu es pats, nevis kāds cits.
• Es nezinu, vai man izdosies nenoiet no pareizā ceļa, bet es zinu, ko darīt, ja pakritīšu, – ir jādzīvo, sekojot galvenajiem Dievmātes vēstījumiem.
• Pirmajā vakarā, kad es lauzu maizi un lēnām to ēdu, pēkšņi sajutu, ka Jēzus ir šeit. Laiku pie galda es pavadīju kopā ar Jēzu, iegrimis pēdējo vakariņu noslēpumā.
• Es sapratu klusuma nozīmīgumu. Kad mēs vēlamies paskaidrot kaut ko svarīgu, pirms tam ir jāprot paklusēt un ieklausīties otrā cilvēkā.
• Es sapratu, cik nozīmīga ir kopiena, cik svarīgi ir skatīties cilvēkiem acīs, pamanīt tuvāko.
• Tuvākais ir jāuzlūko ar Jēzus acīm. Es strādāju biznesa jomā jau 30 gadus. Šo dienu laikā es sapratu, cik daudz manī ir lepnuma, pretestības, egoisma; cik daudz es runāju, demonstrēju, aizliedzu. Mana ticība bija balstīta uz tradīcijām. Es sapratu – ja vēlos runāt ar Dievu patiesi, ar sirdi, tad sākumā man ir jāiemācās klusēt.
• Man bija bail braukt uz semināru. Es baidījos no izsalkuma sajūtas, taču seminārs man palīdzēja atgriezties pie mūsu ģimenes pamatiem – lūgšanas, upura, mīlestības, tuvākā uzklausīšanas.
• Es atbraucu uz šejieni pilnībā salauzts un sagrauts. Manī mutuļoja dusmas, nepiedošana un pat naids. Vispirms es devos uz grēksūdzi, bet pēc tam katru dienu stundām ilgi stāvēju Vissvētākā Sakramenta priekšā. Es piedzīvoju pārveidošanos! Es lūdzu piedošanas dāvanu, sarunājos ar Kungu. Viņš man parādīja manus grēkus no 14 gadu vecuma. Es raudāju bez apstājas, es sarunājos ar Viņu, kā vēl nekad savā dzīvē nebiju runājis. Es lūdzu, lai manu sirdi atstāj dusmas un naids – līdz pēdējam pilienam. Es piedevu visiem, un sirdī iestājās miers.
• Es sapratu, cik daudz grēkoju ar mēli, cik svarīgi ir izsvērt visu, ko vēlies sacīt, un teikt tikai laipnus vārdus.
• Mēs vairākas dienas klusējām un iepazinām viens otru daudz labāk nekā tad, ja būtu stundām ilgi sarunājušies.
• Gavēt ar sirdi.
• Nakts adorācija bija ļoti spēcīga! Es aizmigu un pēkšņi sadzirdēju, kā kāds sauc mani vārdā. Es piecēlos un devos uz adorāciju.
• Notika garīga atjaunošana, pilnīga sirds attīrīšana, un viss nostājās savās vietās.
• Kungs, atver manas acis, lai es spētu redzēt.
• Es spēju pieņemt savu krustu: vakara adorācijas laikā es pieņēmu to, ko nevēlējos pieņemt visu savu dzīvi.
• Vissvarīgākais ir mīlestība, augšana mīlestībā.