Pagājušā gada 27. novembrī pāvests Francisks iecēla arhibīskapu Aldo Kavalli par apustulisko vizitatoru ar īpašu lomu Medžugorjes draudzē, kur viņš ieradās naktī pirms Lurdas Dievmātes svētkiem. Medžugorje ar prieku sagaidīja savu jauno apustulisko vizitatoru un esam priecīgi, ka jau pirmajā dienā viņš atrada laiku paviesoties radiostacijas “Mir Medjugorje” programmā un Informācijas centra “Mir Medjugorje” video platformās.

Tēvs Arhibīskap, lai slavēts Jēzus un Marija, un laipni lūgti pie mums!
Paldies, paldies, ka uzaicinājāt mani uz šo interviju. Un paldies Kungam un Jaunavai Marijai, Svētajam Tēvam, kurš mani šeit nozīmēja. Es šeit nekad neesmu bijis. Bet uz šejieni ir devušies daudzi cilvēki no manas valsts un mana novada. Pēc viņu atgriešanās es vienmēr pamanīju vienu ļoti būtisku lietu: viņi atgriezās pilni labas gribas, pilni ticības, piepildīti ar vēlmi dzīvot labāk, pieņemt Kungu, piepildīti ar mīlestību uz Dievmāti, ar vēlmi lūgt rožukroni. Es pamanīju daudzas pozitīvas lietas. Bet es nekad neesmu šeit bijis. Tāpēc, kad pāvests mani tagad, 75 gadu vecumā, nozīmēja kalpot šeit, es biju gandarīts. Un man bija prieks šeit ierasties, un es ierados ar prieku, ļoti priecīgs.

Kādi ir jūsu pirmie iespaidi, ierodoties Medžugorjē?

Es gribēju aprunāties ar franciskāņu tēviem, kuri šeit ir jau ilgu laiku un ir darījuši daudz laba. Un viņi turpina strādāt ļoti labi. Viņi ir tie, kurus es satiku pirmos. Es redzu, ka viņiem patīk šī vieta. Viņi labprāt uzklausa grēksūdzes, labprāt sludina, viņi ir Dieva žēlastības rīcībā. Un tas ir ļoti pozitīvi. Šorīt es redzēju baznīcu, vietas, ko cilvēki apmeklē, un manī radās kāds dziļš jautājums: kāpēc šeit nāk tik daudz cilvēku? Un šis “kāpēc” ir ļoti būtisks. Viņi nenāk prieka pēc, citu iemeslu dēļ… Es ievēroju, ka viņi vienmēr nāk ar vēlmi satikt Kungu, lūgties un būt kopā ar Jaunavu Mariju. Divas lietas kopā: satikt Kungu, lūgties, mainīt dzīvi un būt Jaunavas Marijas klātbūtnē. Kad man pazīstamie cilvēki atgriezās no šejienes, tie bija divi galvenie izmaiņu aspekti. Un tagad nāk augļi: kas man turpmāk jādara? Ko ļoti labi dara franciskāņu tēvi? Mēs strādājam žēlastībā, lai vislabākajā iespējamajā veidā palīdzētu cilvēkiem, kuri ierodas satikt Kungu un būt Jaunavas Marijas klātbūtnē. Tas ir mūsu mērķis. Kopā ar brāļiem, Mostaras bīskapu un daudziem lajiem, kas šeit strādā, tāpat kā jūs strādājat kopā ar šiem cilvēkiem, kuri nāk ar vienu mērķi: satikt Kungu šajā svētajā vietā, un šī ir kļuvusi par svētu vietu, lai satiktos ar Kungu Euharistijā, satiktu Viņu Evaņģēlijā, satiktu Viņu pielūgsmē, satiktos grēksūdzē un pastāvīgi atrastos Jaunavas Marijas sabiedrībā. Mums ir jāsadarbojas tajā, nevis jādara kas cits. Sadarbojieties ar Svēto Garu, lai palīdzētu ticīgajiem šajā virzienā.

Jūs teicāt, ka nekad iepriekš neesat bijis Medžugorjē, taču jums bija iespēja satikt cilvēkus, kuri uz šejieni bija devušies svētceļojumā. Cik jūs esat pazīstams ar Medžugorjes fenomenu un visu, kas šeit noticis pēdējo 40 gadu laikā?

Esmu itālis. Manā valstī Medžugorje ir kļuvusi par sākumpunktu. Un, kad cilvēkiem ir viens sākumpunkts, viņi saprot, ka tur viņi satiks to, ko vēlas satikt, un tas ir Kungs un Vissvētākā Jaunava Marija. Un noslēpums ir tajā, ka neviens nevar viņus apturēt, neviens nevar viņus apturēt. Un tas ir ļoti pozitīvi. Cilvēki nāk un nāk, un nāks vēl. Bet mums šī vieta ir jāsaglabā kā dziļi garīga vieta. Tas ir dabiski, ja cilvēki dodas šurp, ir jābūt vietām, kur apmesties, kas nozīmē, ka cilvēkiem, ierodoties šeit, kaut kur ir jādzīvo. Kur viņi dzīvos? Tāpēc mums jāuzceļ viena iestāde, kur viņi ēdīs, viena iestāde, kur viņi iegādāsies dāvanas, kas saistītas ar viņu pieredzi šeit… Mēs to darām pieejamu, un tās ir normālas cilvēciskas lietas, kas nepieciešamas, lai šeit dzīvotu. Un tas ir normāli, normāli. Katrā svētvietā cilvēkiem ir vajadzīgi svētītie priekšmeti, un tā tas vienmēr ir. Tas pats ir Romā. Cilvēki ierodas Romā, jo pāvests atrodas Romā. Tas ir vissvarīgākais, un Romā ir daudz skaistu lietu, Roma ir skaista, bet tur ir pāvests. Un kad viņi ieradīsies, kur viņi dzīvos? Viesnīcās, institūtos… Un tie ir vajadzīgi. Viņi vēlas iegādāties suvenīrus, viņi tos pirks, un tie ir noderīgi, lai atgādinātu par garīgo vidi, kurā viņi atradās. Tas pats attiecas uz Medžugorji.

Lielu daļu savas dzīves esat pavadījis, kaplpojot diplomātijā. Janvāra beigās jūs pabeidzāt apustuliskā nuncija kalpošanu Nīderlandē. Tagad pāvests jums ir uzticējis kalpošanu, kurai, galvenokārt, ir pastorāls raksturs. Kā jūs uztvērāt ziņu par jūsu iecelšanu par apustulisko vizitatoru ar īpašu lomu Medžugorjes draudzē?

Redziet, kopš es esmu priesteris, tā man ir bijusi pastorālā kalpošana. Dalījums starp diplomātiju un pastorālo aprūpi man nepastāv. Kāpēc? Jo cilvēkam ir pastorālās spējas, nevis funkcija. Funkcija parādās vēlāk. Mums katram dota iekšēja pastorāla spēja, lai katra lieta, ko darām, kļūtu par pastorālu. Un tas ir ļoti pozitīvi. Kad sapulcējas vēstnieki, tie ir cilvēki, kas pārstāv visu valsti. Un tiem ir sava nozīme, jo tie pārstāv vienu veselu valsti. Un tā ir ļoti liela atbildība. Taču mēs tuvojamies tai kā apustuliskie nunciji, vēstnieki, bet arī kā priesteri. Un viņi to zina. Lai kur es dotos, uz jebkuru pasaules malu, kad tiekamies kokteiļu vakaros, vakariņās, sapulcēs, valsts svētkos, es nāku ģērbies tāpat kā tagad. Un visi to zina. Es runāju kā visi citi, es ēdu un dzeru kā visi, es runāju ar visiem, bet viņi vienmēr, tiešām vienmēr, vienmēr sāk runāt par Kungu, pāvestu, Baznīcu… vienmēr. Vienmēr, vienmēr, vienmēr. Jo šīs ir garīgās tēmas, kas mums visiem ir aktuālas. Un viņiem tās ir svarīgas. Viņi izmanto iespēju sazināties ar cilvēku, kas pārstāv tik neredzamu un tik dziļu pasauli. Izvēršas saruna, kas vienmēr ir dziļa un garīga. Un tā ir pastorālā aprūpe.

Arhibīskapa kungs, ko Medžugorjei nozīmē Apustuliskā vizitatora kalpošanas turpināšana?

Pāvests pārstāv katolisko Baznīcu un tāpēc sūta sūtni, un tad sūtnis kopā ar pāvestu pārstāv katolisko Baznīcu. Tas nozīmē, ka katoliskā Baznīca ir uzmanīga pret šo parādību, ļoti vērīga. Es pamanīju draudzes namā kādu attēlu, skaistu attēlu, ļoti dziļu, tas atrodas apustuliskā vizitatora kabinetā. Tajā redzama Medžugorje, baznīca, un šī baznīca ir zīme visai pasaulei… Tajā attēlota Medžugorje, attēlota Marija, attēlota visa pasaule tuvu Marijai un stari, kas no Medžugorjes iet uz visu pasauli. Tādiem mums jākļūst: Kunga stariem, Jaunavas Marijas stariem visā pasaulē. Un pāvests pārstāv visu pasauli, garīgo pasauli, Dieva Dēla dzīvi mūsu vidū. Tāda ir apustuliskā vizitatora nozīme. Visa Baznīca skatās uz Medžugorji. Visai Baznīcai un visai pasaulei jāskatās uz Medžugorji. Ļoti svarīgi ir līdzekļi, ko šeit esmu pamanījis: kā sasniegt visu pasauli. Šie līdzekļi mūsdienās ir normāli, izmantojiet tos vislabākajā iespējamajā veidā un ar labāko iespējamo tehniku, lai labā vēsts sasniegtu visu pasauli. Tā ir ļoti pozitīva lieta.

Jūs tikāties ar Svēto tēvu pēc tam, kad tikāt iecelts par apustulisko vizitatoru. Kad pāvests jūs nosūtīja uz Medžugorji, mēs sapratām, ka viņam rūp Medžugorje un viss, kas šeit notiek. Tātad, kā pāvests uz to skatās un ko viņš teica?

Pāvests mani uzņēma ļoti jauki. Viņš man dažos vārdos pastāstīja par Medžugorji. Viņš man teica: “Tu dodies turp, esi tur, mierīgs, mierīgs un līdzsvarots, esi tur un seko cilvēkiem. Un tas arī viss”. Un pārējā saruna ar pāvestu? Pāvests ar mani tāds ir vienmēr, mēs runājām par to, kā šodien visiem nest Evaņģēlija vēsti, kā nest Evaņģēliju šai sabiedrībai, kas ir mūsu. Sabiedrībai piemīt sava kultūra, un kultūra mainās. Pārmaiņas kultūrā mēs nedrīkstam ne nosodīt, ne kritizēt, ne apspriest, mums ir jābūt tajā iekšā, jo tāda ir mūsu kultūra. Kā šajā kultūrā sludināt Evaņģēliju? Tā kā Kungs to darīja, viņš darbojās konkrētajā kultūrā un sludināja Evaņģēliju šajā kultūrā: valodā, savā uzvedībā – mūsu Kungs bija ebrejs, un Viņa izturēšanās veids bija raksturīgs šai kultūrai. Kā atrast pieeju kultūrai? Šajā mūsu pasaules daļā, rietumu pasaulē, agrāk visa kultūra bija kristīga – dažādos veidos: protestanti, anglikāņi, ko vien vēlaties, bet sabiedrības morāle bija pilnīgi kristīga. Eiropa bija kristīga. Mums ir notikusi pārsteidzoša kultūras maiņa. Vai cilvēki kļuvuši ļauni? Nē, nepavisam, nē. Viņi vienkārši dzīvo citā kultūrā. Un tā ir ļoti pieejama. Es iepriekš strādāju Nīderlandē, un Nīderlandei piemīt šīs citas kultūras iezīme, tā ir spēcīga valsts, es varu jums to droši apgalvot. Spēcīga nozīmē, ka tur dzīvo cilvēki, kas rada inovācijas. Katru gadu nunciatūrā ciemos uzņēmu jauniešus, jauniešu grupas, jaunos studentus no visas pasaules. Proti, visas Nīderlandes augstskolas ir bilingvālas, un tev iespējams uzrunāt visu pasauli. Visās universitātēs runā flāmu un angļu valodā. Tātad jaunieši no visas pasaules ieradās grupās pa piecpadsmit, no visas pasaules. Ko viņi zināja par Jēzu? Drīzāk neko. Šajā kultūrā Jēzus ir viens no daudziem. Par Dievu? Tas ir kaut kas pilnīgi nesaprotams. Par Baznīcu? Bet viņi zināja Vatikānu. Jo Vatikāns ir Vatikāns. Viņi zina pāvestu, jo pāvests ir vadītājs un viņš dodas uz daudzām vietām. Viņi vēlējās uzzināt, kāpēc pāvestam ir vēstniecības, un tādēļ nāca pie manis. Un es sāku viņiem skaidrot, sākot ar Jēzu Kristu. Ja mēs atkāpsimies no Viņa, neko nespēsim izskaidrot. Viņi bija ļoti uzmanīgi, ļoti uzmanīgi! Es runāju pusstundu, skaidrojot viņiem lietas no Jēzus Kristus līdz mūsdienām. Es viņiem to centos labi izskaidrot, un viņi bija ļoti uzmanīgi. Un cik daudz jautājumu sekoja vēlāk! Cik daudz zināšanu viņi parādīja! Neviens nebija pret mums, neviens! Bet viņi mūs nepazina, jo mūsu vēstījums tik tikko bija sasniedzis šo kultūru. Ko darīt? Lai šos cilvēkus iegūtu, jādzīvo ar viņiem – ir ļoti svarīgi dzīvot ar viņiem un būt kopā ar viņiem. Es runāju ar pāvestu par kādu ļoti svarīgu vēstuli no pirmā gadsimta ap 100.-110. gadu, Diognēta vēstuli. Kā dzīvo kristieši? Kas ir kristieši? Viņi par to rakstīja jau tajā laikā, tūlīt pēc apustuļu laikiem. Mēs dzīvojam kā citi: ģērbjamies kā citi, ēdam kā citi, strādājam kā citi, maksājam nodokļus kā citi, precamies kā citi, bet dzīvojam kā kristieši. Lūk, kas mums jādara. Dzīvot kopā ar visiem, nekritizēt, nenosodīt, bet dzīvot kā kristiešiem. Nodot tālāk Jēzus Kristus vēsti, tāpat kā Viņš to nodeva citiem. Taču mums ir jāmaina sava attieksme. Metodes nav jāmaina, jo metodes kristīgo dzīvi nerada. Nostāja maina kristiešu dzīvi. Attieksme nozīmē kaut ko garīgu, kas mainās, kā rezultātā ieraugām cilvēkus tā, kā Kungs tos redz. Cilvēkus, kuri ir jāmīl un kuriem jākalpo, un mums jādzīvo sava garīgā dzīve bez iekšējām bailēm dzīvot kopībā ar citiem. Nebaidieties, bet esiet kā kristieši.

Lai gan apustuliskā vizitatora kalpošana galvenokārt ir pastorāla, arhibīskaps Hosers pozitīvi izteicās par Medžugorjes fenomenu, vizionāriem, mariānisko dievbijību, īpaši uzsverot kristocentrismu un sakramentu svinēšanu. Cik jūs esat pazīstams ar sava priekšgājēja, mirušā arhibīskapa Hosera darbu?

Es nekad neesmu ticies ar viņu. Bet par viņu sapratu vienu lietu: viņš mīlēja Medžugorji. Viņš to mīlēja. Tāda ir attieksme – mīlēt Medžugorji un būt laimīgam tajā dzīvot. To es atpazinu. Viņam tas patika un viņš bija apmierināts. Viņam bija liela uzticība Jaunavai Marijai, liela… Un viņam piemita liela mīlestība pret Baznīcu. Viņš kalpoja Ruandā grūtos laikos divdesmit gadus, un es to labi saprotu, jo piecus gadus strādāju Burundi, kas ir netālu no Ruandas, tādēļ labi zinu šo situāciju. Viņš bija ārsts, arī tāpēc šajā jomā viņam veicās labi. Viņš bija bīskaps Varšavā. Un kad viņš bija tikpat vecs kā es, pāvests atsūtīja viņu uz šejieni,. Viņš mīlēja šo vietu. Draudzes mājā es teicu: ” Lūdzu, atcerieties Mons. Hoseru, pieminiet viņu. Tas ir stāsts, skaists stāsts par cilvēku, kurš šeit atdeva savu dzīvību un praktiski nomira. Viens skaists stāsts un tas jāpatur. Jo vēsture nav jādzēš no atmiņas. To nekad nevajadzētu dzēst. Brāļi man draudzes mājā rādīja, cik cilvēku gāja bojā pagātnē, ne tik sen, viņi nomira kā mocekļi, tik daudzi cilvēki tika nogalināti. Tā ir vēsture. Mēs nekad nedrīkstam aizmirst, ka esam šīs vēstures auglis. Es ierados šeit pēc Mons. Hosera, kurš te labi strādāja trīs, četrus, piecus gadus. Viņš strādāja labi tādā ziņā, ka atdeva savu dzīvību Medžugorjes labā.

Augusta sākumā arī šogad Medžugorjē notiks festivāls Mladifest, kas pulcē desmitiem tūkstošus jauniešu no visas pasaules. Jaunieši uzsver, ka viņus īpaši iespaido pielūgsme adorācijā un brīdis, kad vairāk kā 500 priesteru no visas pasaules koncelebrē Svēto Misi. Pēdējos gados baznīcas vadītāji bīskapi ir bijuši kopā ar jauniešiem Medžugorjē Mladifestā, tādējādi dodot savu vēstījumu jaunatnei. Vai tā būs arī šī gada Mladifestā?

Šeit ir organizatoriskas struktūras, kas zina, kā veikt šo darbu. Mēs runājām par šo jauniešu tikšanos augustā, un man šķiet, ka pirms diviem gadiem, kad vēl nebija covidu, veselu nedēļu te atradās vairāk nekā 50 000 jauniešu. Un mēs vienmēr sev jautājam: kāpēc viņi ieradās? Viņi lūdzās, daudzi gavēja, klausījās prezentācijas, piedalījās adorācijā, dienu un nakti. Kāpēc tas notiek? Un tie ir jaunieši no visas pasaules. Kāpēc tas notiek? Kāpēc jaunieši šeit ierodas? Ko viņi cer satikt? Kungu Jēzu, bez šaubām! Un Jaunavu Mariju, bez šaubām! Un kā mēs varam strādāt kopā ar Jēzu un Jaunavu Mariju, lai palīdzētu šiem jauniešiem satikt Jēzu un Jaunavu Mariju? Arsas prāvests saprata kādu dziļu realitāti: pie viņa uz grēksūdzi nāca tūkstošiem cilvēku, viņš tās uzklausīja piecpadsmit, astoņpadsmit stundas dienā un vienmēr to darīja labi, pazemīgi, mierīgi uzklausot visus un visu – viņš visus jauki uzņēma. Viņš saprata, ka Tas, kurš aicināja visus šos cilvēkus uz grēksūdzi, nebija viņš, bet Kungs Jēzus. Bet viņš bija līdzeklis, caur kuru visi šie cilvēki satika Kungu Jēzu. Tātad bija Kungs Jēzus, visi tie cilvēki un viņš kā līdzeklis. Viņš saprata, ka ir svarīgs kā līdzeklis, ļoti vērtīgs līdzeklis gan garīgi, gan cilvēciski. Viņš vienmēr visus laipni uzņēma. Tāpat jādara arī mums. Kurš aicina šos jauniešus? Mēs tie neesam. Kas viņiem zvana? Tas ir Kungs Jēzus, izmantojot Jaunavu Mariju – tas ir ļoti svarīgi. Un kas mēs esam? Mēs esam līdzekļi. Mums ir jābūt atvērtiem, pieņemošiem, priecīgiem. Tā mēs kļūstam par vērtīgiem un noderīgiem līdzekļiem citiem, lai satiktu Kungu Jēzu.

Tagad, kad esat ieradies šeit Medžugorjē, kādi ir jūsu plāni un kādi būs jūsu pirmie uzdevumi?

Paraugieties, tas ir ļoti vienkārši. Es arī negaidīju, ka mani nosūtīs uz šejieni. Ja Kungs, Jaunava Marija, pāvests, Baznīca, mani sūtīja, tam ir iemesls, ko es nezinu. Pirmais uzdevums ir sadarboties, līdzdarboties. Sadarboties ar franciskāņu tēviem, kas šeit dzīvo un smagi strādā, sadarboties ar Mostaras bīskapu, kas ir visas šīs Baznīcas apgabala bīskaps, sadarboties ar lajiem, kuri šeit labi strādā… Sadarboties. Tā ir pirmā lieta, kas man jādara. Bet strādāt kopā nozīmē darīt kopā, man ir jāstrādā ar viņiem. Jo kopā, vienoti var izdarīt daudz un labi. Tā ir pirmā lieta, ko es darīšu. Turklāt lūdzieties, lūdzieties, lūdzieties, jo mēs esam tukši bez lūgšanas, mēs esam tukši. Mans tēvs, kurš prata tikai lasīt un rakstīt, bija trūcīgs un man nekad neko neteica. Bet, kad es kļuvu par priesteri, viņš man sacīja: “Vai tu zini, kāpēc priesteri šodien nav tik labi? Tāpēc, ka viņi nelūdz.” Mans tēvs, kurš man nekad neko neteica, tad teica: „Tāpēc, ka viņi nelūdz.” Es kaut ko sapratu viņa pazemībā un nabadzībā: mūsu spēks ir lūgšana. Jo mēs, kā jau teicu, tikai pārstāvam Kungu Jēzu, bet mūsu atbalsta punkts, mūsu pamats ir Kungs Jēzus. Bez lūgšanas mēs kļūstam tukši. Tāpēc ir jālūdzas. Un pēc tam dari to, kas tev jādara. Ne no kā nebaidies.

Tēvs Arhibīskap, liels paldies par šo sarunu un visiem vēstījumiem, ko esat nodevis mūsu skatītājiem un klausītājiem. Es patiesi ceru, ka tas būs sākums skaistai sadarbībai ar jums, kad esat ierodies Medžugorjē. Lai visu Medžugorjes draudzes draudzes locekļu un mūsu svētceļnieku lūgšanas ir jūsu spēks!

Paldies, liels paldies. Paldies jums visiem, paldies par to, ko jūs darāt visas pasaules labā. Jūs sasniedzat daudzus cilvēkus, ar kuriem mēs nesazināmies, bet jūs tomēr sasniedzat tos šādā veidā. Daudzi jūs klausās. Liels paldies jums, paldies par jūsu padarīto, jo man šķiet, ka jums tas labi izdodas. To, ko es redzēju, jūs darāt ļoti profesionāli, un tā tas arī jādara. Paldies, un lai Kungs un Jaunava Marija jūs svētī. Paldies.