Rita Falsetto palīdzēja tēvam Slavko Barbaričam no 1993. gada līdz viņa nāvei 2000. gadā. Pēc tam viņa vēl kādu laiku pavadīja Medžugorjē, veicot nemanāmu, bet efektīvu kalpošanu šai svētvietai. 2002. gada vidū, neilgi pirms viņas atgriešanās ASV, ar viņu sarunājās tēvs Dario Dodigs OFM. Šeit piedāvājam šīs interesantās liecības fragmentu:

T. Dario Dodigs: Rita, mūsu sarunas tēma ir laiks, ko pavadījāt Medžugorjē, palīdzot draudzes kopienai, svētnīcai kopumā un jo īpaši t. Slavko Barbaričam, kuram jūs bijāt labā roka. Pastāstiet mums, kā jūs uzzinājāt par Medžugorji? Kas tajā laikā notika jūsu dzīvē?

Rita Falsetto: Par Medžugorji es uzzināju astoņdesmito gadu sākumā. Manai mammai vienmēr ļoti patika braukt svētceļojumos, un es viņai piedāvāju braukt uz Medžugorji. Man nebija domu turp doties. Un viņa aizbrauca un Medžugorji, atveda man rožukroni un dažas lūgšanu grāmatiņas.

Un es sāku lūgties, bet pēc tam uzzināju, ka šeit ir sācies karš. Es strādāju sociālajā jomā un nolēmu mēģināt kaut ko darīt, lai palīdzētu cilvēkiem šeit, kuri cieta. Es sazinājos ar organizāciju, kam vajadzēja sūtīt uz šejieni misiju, lai palīdzētu izvarošanas upuriem. Mēs visi gatavojāmies braucienam, bet pēc tam izrādījās, ka valsts atteicās dod naudu. Tad es nolēmu braukt viena pati un arī atbraucu. Tajā laikā Medžugorjē darbojās dažas humānās palīdzības organizācijas. Es ar tām satikos un sāku strādāt kā brīvprātīgā. Mēs organizējām palīdzības kravas ar zālēm un ēdienu uz Sarajevu un Bosniju.

Tad es plānoju šeit palikt sešus mēnešus, bet es iepazinos ar Milonu fon Gabsburgu, kura strādāja kopā ar t. Slavko Barbariču. Viņa man jautāja, vai es varētu viņam palīdzēt jaunajos projektos. Milona satikās ar kādu vīrieti un gatavojās kāzām, bet saprata, ka t. Slavko Barbaričam ir vajadzīga palīdzība. Es viņai atbildēju: “Kāpēc gan nē?” Tad man nebija nojausmas, kā tas viss izvērtīsies, bet atbildēju, ka darīšu viņa labā visu iespējamo. Lūk, tā man viss te sākās. Tas bija 1993./94. gads.

T. Dario Dodigs: Ko jūs varat pastāstīt par savu pieredzi Medžugorjē?

Rita Falsetto: Es ierados šeit tikai humanitāru mērķu vadīta, bet, sākot strādāt kopā ar t. Slavko Barbariču, es sāku vairāk lūgties, apmeklēju vakara lūgšanu programmu, Rožukroņa lūgšanu, kāpu Podbrdo un Križevaca kalnos. Ar laiku mana garīgā dzīve arvien vairāk atvērās un tika “atveseļota”. Es studēju savu katoļu ticību, daudz mācījos no t. Slavko Barbariča: viņu vērojot, uzlūkojot viņu, esot adorācijā un vairāk laika veltot lūgšānai. Kā mēs zinām, viņš pats praktizēja visu to, ko stāstīja par Dievmātes vēstījumiem. Viņš praktizēja gavēni, lūgšanu, atgriešanos un bija dzīvs piemērs tam, kā jādzīvo saskaņā ar Viņas vēstījumiem. Tādā veidā arī es iepazinu Dievu, Dievmāti un brīnišķīgo katoļu ticības pieredzi. Manā dzīvē Medžugorjē astoņu gadu garumā, no tiem septiņi kopā ar t. Slavko, bija daudz darba, tajā skaitā arī ar svētceļniekiem.

T. Dario Dodigs: Rita, var teikt, ka jūs bijāt t. Slavko labā roka. Kad Dievs viņu paņēma pie sevis, kā jūs to pārdzīvojāt?

Rita Falcetto: Kad viņš mira, es biju blakus. Redzēju, kā viņš lēnām saļima uz zemes, es pieskrēju klāt – viņš ar muti tvēra gaisu. Es nezināju, ko darīt. Sapratu, ka tā visdrīzāk ir sirdstrieka. Protams, es sāku kliegt un saukt pēc palīdzības. Tēvs Slavko nomira ļoti ātri – 30-35 sekunžu laikā. Es teicu sev, ka man ir jāraud un jāizjūt dziļas skumjas. Ir grūti izskaidrot, bet tajā brīdī mani pārņēma dziļš, visaptverošs miers un es zināju, ka viss būs labi. Es vienkārši zināju, ka tā tam ir jābūt. Tēvs Slavko tā arī gulēja uz zemes. Atnāca ārsts, paklausījās pulsu un konstatēja nāvi. Pēkšņi t. Slavko pacēla galvu, atvēra acis un, nolaižot galvu, atdeva savu garu. Mēs ar ārstu pārsteigti skatījāmies un sapratām, ka viss ir piepildījies. Mēs nesām viņu lejā. Tajā dienā bija ļoti slidens, man šķiet, ka kāpām lejā no kalna stundu. Ceturtajā stacijā mūs satika tēvs Svetozars, kurš kāpa augšā. Viņš deva t. Slavko pēdējo svaidījumu, un mēs viņu ielikām ātrās palīdzības mašīnā.

T. Dario Dodigs: Kā jūs uztvērāt t. Slavko, kad strādājāt kopā ar viņu? Ko šobrīd jums nozīmē šī darba pieredze kopā ar viņu?

Rita Falsetto: Strādājot kopā ar t. Slavko, es daudz ko ievēroju. Domāju, ka viņam bija īpaša dāvana no Dievmātes: kad kāds atradās viņam blakus, šim cilvēkam radās priekšstats, ka viņš ir neatkārtojams. Es to salīdzinātu ar adorāciju, kad tu esi vienatnē ar Jēzu un jūties īpašs, vissvarīgākais cilvēks, kaut arī apkārt var būt simtiem cilvēku. T. Slavko varēja runāt ar pieciem, sešiem cilvēkiem, bet pietika vien ar vienu viņa skatienu, lai tu saprastu, ka esi unikāls. Viņam bija talants runāt ar daudziem, bet katram dod to, kas viņam tajā brīdī ir vajadzīgs. Viņš varēja būt māte, tēvs, brālis, māsa, ja cilvēkam bija vajadzīga dziedināšana. Es patiesi ticu, ka t. Slavko bija paraugs, uzticīgs Dievmātes māceklis.

Viņš uzticēja sevi viņai (Marijai), un viņa viņu lietoja kā instrumentu dvēseļu glābšanai. Mani pārsteidza tas, cik pastāvīgs un nosvērts bija tēvs Slavko it visā. Visu, ko viņš darīja, viņš darīja ar mīlestību. Pat ja viņš uz kādu dusmojās vai kādam aizrādīja, tas bija darīts ar mīlestību. Es patiesi ticu, ka tie, kas Medžugorjē saskārās ar t. Slavko, saņēma daļu no Dieva mīlestības un debesīm. Katru dienu es pateicos Dievam un Dievmātei par t. Slavko manā dzīvē. Tajos gados es nesapratu šīs dāvanas lielo vērtību.