Par Medžugorji man pastāstīja mana sieva. Viņa jau sen sapņoja būt tur kopā ar Dievmāti un lūdza mani braukt kopā ar viņu. Es piekritu, lai gan pie sevis nodomāju, ka atradīšu iemeslu, lai atteiktos pēdējā brīdī. Gāja laiks, brauciens tuvojās, un es nepaspēju par attapties, kad mēs jau stāvējām pie autobusa. Godīgi sakot, mani viss kaitināja, es nespēju saprast savu iekšējo pretošanos. Likās, ka kaut kāds spēks mani atturēja, neļāva braukt. Skaidri atceros mūsu priestera Tarasa vārdus, ka mēs atgriezīsimies kā pavisam citi cilvēki. Man tas likās kaut kas izdomāts: kā cilvēks var mainīties dažu dienu laikā? Bet Ddievmātei bija savs plāns man un šim braucienam.

Atbraucot es arvien vairāk izjutu dusmas un agresiju, strīdējos ar sievu un nesapratu, kāpēc tā uzvedos. Iekšēji lūdzu Dievu, lai Viņš maina manu sirdi. Dievmātes aizbildniecībā mana lūgšana tika uzklausīta jau nākamajā dienā.

Es pamodos un sajutu sirdī mieru. Tādu mieru, kādu nebiju izjutis gadiem ilgi. Tajā dienā mēs nejauši nokavējām brīdi, kad mūsu grupai vajadzēja kāpt Podbrdo kalnā. Bet ierastā aizkaitinājuma vietā es jutu tikai mieru. Mēs ātri panācām savu grupu, un tad pirmo reizi mēs ar sievu pamanījām izmaiņas. Nākamais pārsteigums bija vēlme izsūdzēt grēkus. Godīgi sakot, kopš manas pēdējās grēksūdzes bija pagājuši vairāki gadi. Es visu laiku izdomāju iemeslus, kādēļ man grēksūdze nav vajadzīga. Medžugorjē es pirmo reizi izsūdzēju grēkus patiesi, ar asarām acīs lūdzu Dievam piedošanu un izjutu nožēlu par saviem grēkiem.

Dievmāte mani izmainīja uz visiem laikiem. Viņa manī atklāja garīgu nepieciešamību pēc Dieva, ko līdz šim sevī nekad nebiju pamanījis. Viņa mums ar sievu palīdzēja mūsu garīgajos meklējumos, kā arī nostiprināja mūsu ģimeni. Pateicos Dievmātei par visām žēlastībām un izmaiņām mūsu dzīvē!

Andrejs, Ukraina