Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2023. gada 25. maijā:
“Mīļie bērni! Es jūs aicinu: dodieties dabā un lūdzieties, lai Visaugstais runātu uz jūsu sirdi, lai jūs sajustu Svētā Gara spēku un tādējādi liecinātu par mīlestību, kāda Dievam ir pret ikvienu radību. Es esmu ar jums un aizbilstu par jums. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”
Jaunava Marija, kā patiesā Baznīcas Māte, pavada mūs ne tikai liturģijas laikā, bet arī dabā mums visapkārt, kur dzīvojam. Viss apkārt zied un aug. Daba ir ietērpusies zaļumā. Tā jau sen ir pamodusies no ziemas miega un audzē jaunu dzīvību.
Arī agrāk Dievmāte mūs aicināja dabā: “Es jūs šobrīd aicinu būt atvērtiem pret Dievu. Redziet, bērniņi, kā atveras daba, lai dāvātu augļus un dzīvību. Tāpat es aicinu jūs dzīvot ar Dievu un pilnībā atdot sevi Viņam.” (25.05.1989.)
“Mīļie bērni! […] Ejiet dabā un skatieties, kā tā mostas. Tas jums palīdzēs atvērt savu sirdi Dieva, Radītāja, mīlestībai. ” (25.04.1993.)
“Mīļie bērni! Šodien es jūs aicinu doties dabā, jo tur jūs sastapsiet Dievu, Radītāju.” (25.10.1995.). “Rodiet mieru dabā, un jūs atklāsiet Dievu, Radītāju, kam jūs spēsiet pateikties par visām radībām, un tad savā sirdī jūs atradīsiet prieku.” (25.07.2001.)
Daba nav nekas cits kā grāmata par Dievu – Radītāju. Mēs, cilvēki, esam ar to nesaraujami saistīti. Mūsu ķermenis ir austs no dabas elementiem, kuros Dievs ir ielicis savus likumus, kārtību un harmoniju.
Pastaiga dabā nomierina, piepilda iztēli ar jaunām krāsām un tēliem. Mūsu acis uzlūko dabas krāsas un skaistumu, ausis saklausa jaunas skaņas, mēs jūtam, ka atrodamies savā dabiskajā vidē. Daba mūs iedvesmo lūgšanai un pateicībai. Cilvēks nevar izdzīvot izolēts no dabas. Daba mūs atgriež pie sevis. Došanās dabā ir došanās mūsu dabiskajā vidē, ieiešana savā sirdī, kurai nepieciešama kārtība, harmonija un skaistums, ko mums dāvā Dievs – Radītājs.
Ikviens, kurš kaut uz mirkli ir dzirdējis dabas balsi, izjutis tās skaistumu un klusumu, saprot, ka lielākā daļa mūsdienu cilvēku dzīvo ārpus dabiskās vides, ārpus sirds. Ļoti daudzi dzīvo pārapdzīvotās pilsētās, pastāvīgos sastrēgumos un mūžīgā steigā; ausīs viņiem ir austiņas, galva noliekta, bet prāts ir iegrimis ārējā troksnī, kas novērš uzmanību un nogalina cilvēku garīgi.
Dievmāte kā Māte aicina mūs atvērties dabas mieram, skaistumam un klusumam, ko mums ir dāvājis Dievs – Radītājs. Viņa vēlas, lai mēs būtu veseli, mierīgi, priecīgi, mīlētu sevi un visu radību.
Kaut uz minūti mums vajag nolikt malā mobilo telefonu, sociālos tīklus, izņemt no ausīm austiņas. Dievam vienkārši nav kur atnākt, lai mūs bagātinātu ar savu laipnību, mīlestību, labestību un patiesību, ja mēs pastāvīgi klausāmies kāda cita vārdos un domās. Tādā gadījumā mēs izgaistam, mūsu vairs nav. Bet katrs no mums ir unikāls.
Ķerkegors, dāņu kristīgais filozofs, kurš dzīvoja 19. gs., bieži rakstīja par klusumu. Vienā no saviem pēdējiem darbiem viņš veltīja šai tēmai īpašu uzmanību un rakstīja: “Ja es būtu ārsts un mani lūgtu nosaukt tikai vienas zāles pret visām mūsdienu pasaules slimībām, es izvēlētos klusumu. Pat ja mūsdienu pasaulē sludināt Dieva Vārdu, kas to sadzirdēs visā šajā troksnī? Tādēļ radiet klusumu!”
Atrod savu īpašo klusuma vietu, lai iepazītu Dievu – Radītāju, kurš tevi tur savās rokās, kurš tevis dēļ darīja visu, jo mīl tevi. Atrod vismaz 15 minūtes, varbūt tieši tad, kad ķermenis saka, ka ir noguris. Tā ir zīme, ka tavam garam nav barības. Kā viņš to nesīs, ja tu to nebaro?
Lai atklātu dabu, ir jāiziet no mājas, jāsper daži soļi, nevis jāieraujas sevī. Daba atklājas klusumā, kad mēs tajā ieklausāmies. Viss varenais notiek klusumā. Zemeslode griežas klusumā. Augi, koki, zāle aug klusumā. Asinis plūst vēnās klusumā.
Dabai piemīt brīnumains un noslēpumains spēks atbrīvot mūs no trokšņa un steigas, tā ietērpj mūsu dvēseli klusumā, palēnina to un ļauj sajust savu veselumu. Bez klusuma lūgšana nav iespējama.
Daba mums māca arī pacietību. Daba nav filma. Dzīvei nevar ieslēgt paātrinājumu. Visam ir vajadzīgs savs laiks – gadi, reizēm pat gadsimti, lai izdīgtu, uzziedētu, nestu augļus un augtu. Visa daba ataino šīs gaidas un pacietību.
Ļausim Dievam mūs uzrunāt caur savu radību, kurā Viņš mūs ieskauj un ar ko Viņš mūs ir apdāvinājis.
Lūgšana: Jaunava Marija, mūsu Māte, pateicamies tev par to, ka tu turpini mūs uzrunāt un aicini iepazīt Dieva mīlestību, kas atveseļo, atbrīvo un glābj mūsu dzīvību. Tu esi pilna Dieva žēlastības un mīlestības, kas visus šos parādīšanās gadus tevi ved pie mums, nepārstāj arī turpmāk ar mums runāt un atgriest mūs uz pareizā ceļa, kad mēs no tā nomaldāmies.
Lai tavā Mātes aizbildniecībā arī mūsu sirdis piepilda Svētais Gars, kura spēku tu pati sajuti Nācaretē Pasludināšanas brīdī, Jeruzālemē, kad tu lūdzies kopā ar pirmo Baznīcu. Baznīcas Māte, kopā ar mums lūdzies arī par mums, lai arī mēs varētu piedzīvot Dieva gara spēku un varenību, kas atbrīvoja apustuļus no bailēm, atvēra viņu sirdis liecināt par augšāmcelto Kristu, kas dāvā jaunu dzīvi. Amen.
t. Ļubo Kurtovičs OFM
