Arhibīskaps Aldo Kavalli, pāvesta pārstāvis Medžugorjē, apustuliskais vizitators ar īpašu lomu Medžugorjes draudzē. Nesen viņš apmeklēja Spāniju, kur sniedza ļoti interesantu radio interviju, kas parāda, cik ļoti arhibīskapu ir aizkustinājusi Medžugorjes žēlastība. Viņš, starp citu, atzīmēja, ka šī ir vieta, kur notiek arī viņa paša atgriešanās, un mudināja arī citus braukt uz turieni, lai atgrieztos. Viņš arī atbildēja uz pārmetumu, kas parasti tiek vērsts pret mariāņu svētvietām – komercializāciju, un sacīja, ka Medžugorjē tādas nemaz nav: “Nakts viesnīcā Medžugorjē maksā 35 eiro, Romā tikpat maksā pica.”

Kāpēc Medžugorje maina tik daudzu cilvēku dzīves?

Tāpēc, ka tā ir želastības vieta, tāpat kā Lurda, Fatima vai Kibeko Ruandā.
Kungs izvēlas to, ko pats vēlas, un tos cilvēkus, kuri negaida Viņa iejaukšanos. Kā Jaunava Marija Nācaretē Dieva plāna sākumā, tā arī Medžugorjē vai Lurdā sākumā nebija nekā. Bībelē Nācarete pat netiek īsti minēta, jo tas bija mazs ciematiņš. Marija un Jāzeps bija parasti cilvēki, kuri vēlējās precēties, vēlējās bērnus un dzīvot tāpat, kā visi citi. Tāpat, kā Nācaretē, Kungs iejaucas notiekošajā Medžugorjē, un tagad te atgriežas simtiem cilvēku. Tik daudz priesteru, kuri atgriežas, lai pateiktos, jauniešu, kuri man saka, ka pieņēmuši lēmumu iet uz semināru, meitenes, kuras sajutušas aicinājumu kļūt par mūķenēm, laulātie pāri un ģimenes, kas sapratušas, ka ir jāmīl vienam otru… Tā ir Medžugorje.

Tā kā tā ir jūsu patreizējā uzturēšanās vieta, kā jūs pieņemat Medžugorjes garīgumu?

Ir jāsaprot, ka es, tāpat kā daudzi citi, atrodos atgriešanās procesā. Daudzi bīskapi sūta šurp priesterus un mariāņus, lai viņi atgrieztos. Medžugorjē cilvēki maina savu dzīvi. Bet, lai tas kļūtu iespējams, ir viens stingrs noteikums: viņiem ir jāatnāk uz lūgšanu. Ja cilvēki divas-trīs dienas atnāk uz nopietnu lūgšanu, viņi nokļūst dziļas žēlastības stāvoklī. Šeit nav zīmīgu tūrisma objektu, ko būtu vērts aplūkot. Ja jūs atbraucāt tikai paskatīties, zūd visa jēga.

2019. g. pāvests Francisks oficiāli atļāva rīkot svētceļojumus. Ko tas nozīmē?

Tas nozīmē, ka pāvests atzina, ka šī ir žēlastības vieta, cilvēki var braukt uz šo vietu bīskapa vai priestera pavadībā. Jauniešu festivāla laikā šeit sapulcējās 30-40 tūkstoši jauniešu – vasaras karstumā, kad gaisa temperatūra sasniedza 40-45 grādus. Neticami! Viņi lūdzās no saullēkta līdz saulrietam. Viņi pavadīja piecas garīgās atjaunotnes dienas.Tie bija tādi paši jaunieši kā citi, bet šeit viņi atrada vietu, kur vēlas lūgties vairāk, piedalījās Svētajā Misē, adorācijā, gāja uz grēksūdzi un kopā ar svētceļniekiem kāpa kalnos [Podbrdo un Križevac]. Tādā veidā Svētais Krēsls cenšas novērtēt šīs patiesi īpašās vietas žēlastību un garīgumu.

Tāpēc pāvests Medžugorjes draudzē iecēla pastorālo administratoru, apustulisko sūtni. Vietējais Mustarsko-Duvanskas bīskaps ir atbildīgs par teritoriju kopumā, un viss notiek līdzsvaroti un darbojas kā nākas. Reizi gadā es apmeklēju pāvestu Francisku, lai runātu ar viņu par Medžugorji. Viņš ir laimīgs, ka cilvēki lūdzas tādā dialogā un saskarsmē, kas rodas starp Kungu un mums.

Kā jūs domājat, vai beigās parādīšanās tiks atzītas?

Es nezinu. Bet tas, ko es zinu, ka pagājušajā gadā, pēc kovida, Medžugorji apmeklēja miljons cilvēku. Mēs nevēlamies sponsorus un publicitāti, jo mums ir jāsaglabā šīs vietas žēlastība. Ja virsroku gūs tirdzniecība, šī vairs nebūs žēlastības vieta. Divi ļoti noteikti šīs vietas pamati ir žēlastība un perspektīva. Kungs dod mums žēlastību, ko mēs neesam pelnījuši, un uzlūko mūs perspektīvā, tas nozīmē, ka Viņš zina, par ko mēs varam kļūt. Tas ir Kungs. Cilvēki Medžugorjē maina savu dzīvi.

Jūs minējās miljons atbraucēju. Vai arī šogad sagaidāt tikpat lielu skaitu?

Domāju, ka būs vēl vairāk. Šajās nedēļās es redzēju desmitiem tūkstošus cilvēku. Mēs ļoti precīzi pildām savus pienākumus, lai viss būtu izdarīts pareizi. Draudze organizē visu, ar ko mēs nodarbojamies – Misi, adorāciju, grēksūdzi, Rožukroni, kāpšanu kalnos – viss, kā svētnīcā, bet tajā pašā laikā, kā jebkurā citā draudzē. Mēs visu darām ļoti rūpīgi: labi dziedam, labi kalpojam, labi sludinām, viss ir tīri un labi. Tā tiek nodota ticība.Vai jūs varat mums raksturot Medžugorji?

Medžugorje ir svēta vieta, kas pagaidām nav atzīta par svētvietu.

Šeit ir sešdesmitajos gados celta baznīca – parasta, tīra un skaista, ar 500 cilvēku ietilpību. Mums ir zāle 800 cilvēkiem, kas celta pirms 25 gadiem un nes sv. Jāņa Pāvila II vārdu. Aiz baznīcas ir ar soliem aprīkots atklāts laukums, kurā var ietilpt 7 tūkstoši cilvēku. Vēl mums ir Augšāmceltā Kristus laukums. Cilvēki daudz lūdzas atklātajā laukumā, kur notiek arī adorācijas, un, neskatoties uz sliktiem laika apstākļiem, neviens nesūdzas. Šeit ir arī viesnīcas, ko vada ģimenes, un suvenīru veikali. Viss ir blakus. Nekādu incidentu nav, jo to visu būvējuši vietējie iedzīvotāji. Medžugorje ir apliecinājums ticības pretestībai komunisma laikā, kad ticīgie tika vajāti, nogalināti un ieslodzīti. Vizionāri, kuri bieži apmeklēja baznīcu, aizsargāja šo vietu, riskējot ar savām dzīvībām.

Vai var teikt, ka Medžugorji neapdraud komercija?

Viesnīca ar pilnu pansiju maksā 35 eiro dienā, tik man izmaksā pica, kad esmu Romā. Strādā ģimenes, samaksa ir neliela. Bet viņi vienmēr ir atvērti. Tiek tirgoti arī suvenīri, bet tas ir normāli, jo viņiem ir jādzīvo. Tirdzniecība bez šaubām, ir tirdzniecība, bet šī vieta nav komerciāla.

Vai varat mums kaut ko pateikt par vēstījumiem?
Katra mēneša beigās ir viens vēstījums, ko saņem Marija Lunetti. Mazliet vēlāk vēstījumi tiek tulkoti, tie satur labas lietas, padomus par to, ka ir jāpieņem sakramenti, regulāri jāiet pie grēksūdzes vai jālūdzas par mieru… Tādi ir vēstījumi. Baznīca nevar tos oficiāli komentēt laikā, kad tos pēta komisija.

Liels paldies jums, mēs esam ļoti pateicīgi, ka varējām vairāk uzzināt par šo garīgo tradīciju!

Paldies! Visiem jums vēlu visu to labāko, dzīvot mierā un lai Dievs jūs vienmēr svētī, bet Dieva Māte jūs vienmēr pavada!