Par Medžugorji es dzirdēju lūgšanu grupā Maskavā. Tur es lūdzos, bet Dievmātes vēstījumiem neticēju. Man Medžugorje bija kaut kas noslēpumains, un es ļoti uzmanīgi izturos pret stāstiem par mistiskiem notikumiem, man svarīgi pārbaudīt visu pašai. Es zināju, ka tur norisinās klusuma, lūgšanas un gavēņa rekolekcijas, un man bija vēlēšanās aizbraukt uz to vietu, bet tas izdevās ne uzreiz.

Tajā laikā es piedzīvoju iekšējo meklējumu stāvokli, vēlējos garīgo skaistumu, ko neatlaidīgi, daudz un ilgi meklēju dažādās vietās. Manā sirdī bija sajūta, ka tai ir jābūt vietai, kur cilvēki ir labi un dzīvo mīlestībā patiesi un godīgi.

Tad es dzīvoju Melnkalnē, atbraucu uz neilgu laiku uz Maskavu, atnācu uz lūgšanu grupu. Tur es iepazinos ar Svetlanu, kura ir tulkojusi krievu valodā vizionāres Mirjanas Soldo grāmatu “Mana Sirds triumfēs”. Viņa man jautāja, vai es nevēlos aizbraukt uz Medžugorji, kas atrodas netālu no Melnkalnes, un ieteica izlasīt grāmatu par šo vietu, kas mani varētu iedvesmot šim braucienam. Tā tas arī notika, par ko es viņai esmu ļoti pateicīga.

Grāmatu es saņēmu 2 dienas pirms aizbraukšanas uz Melnkalni un to izlasīju vienā elpas vilcienā. Tā ir rakstīta ar lielu siltumu un garīgumu. Lasot grāmatu un iedziļinoties aprakstītajos notikumos, es jau tad jutu, ka ticu!

Medžugorjē es nokļuvu 2023. gada janvārī. Jau esot netālu no šīs vietas, es izjutu satraukumu un prieku. Es atbraucu vakarā un uzreiz devos uz vakara programmu. Manā dvēselē bija lielas gaviles un sajūta, ka esmu nokļuvusi tieši tajā pasakā, kas pazīstama un mīļa manai sirdij un kuru tagad varu izdzīvot īstenībā. Es jutu, ka viss ir savās vietās. Mana sirds nomierinājās.

No rīta es devos uz Podbrdo. Kalna pakājē es sāku šaubīties par saviem spēkiem – mani pārņēma bailes, ka es nespēšu, netikšu galā, nokritīšu. Un pēkšņi manī izskanēja kāda balss: “Vienkārši ej!” Tā nebija mana balss, tajā nebija ne kripatas šaubu! Un šis vienkāršais “vienkārši ej” mani uznesa kalnā. Kalns bija kā nosēts ar sniegpulkstenītes, ko redzēju savā dzīvē pirmo reizi. Tur notika ilgi gaidītā Tikšanās un man bija sajūta, ka šeit ir viss.

No kalna es nokāpu ar vēl nebijušu (vai sen aizmirstu) prieka sajūtu. Vairākas reizes es dzirdēju «Dobro došli», bet nesapratu, ko šī frāze nozīmē. Uzzinot, ka tas nozīmē “Laipni lūdzam”, es sajutu pieskārienu manai sirdij…

Man Medžugorje ir atgriešanās vieta, cilvēku sirds skaistums, vieta, kur ir viss. Mīlestības, miera un draudzības vieta. Un tagad es šeit atgriežos atkal un atkal un katru reizi, tāpat kā pirmajā reizē, priecājos un brīnos.

“Lai cilvēks varētu iepazīt patiesu ticību, viņam vispirms uz laiku ir jāatsakās no tās ticības, kam viņš ir akli ticējis, un ar prātu jāpārbauda viss tas, kas viņam bērnībā iemācīts.” Ļevs Tolstojs

Šis citāts man ir ļoti tuvs. Bērnībā es kopā ar vecmāmiņu gāju uz baznīcu, bet nesapratu, kāpēc. Es kā bērns lūdzos un vienmēr mīlēju Svēto Komūniju. Bet tikai tagad man atklājas šis ticības un mīlestības ceļš, Dieva vārda un “garīgās fizikas” likumu izpratne. Un tas noteikti ir ceļš ar saviem priekiem un grūtībām, kas apliecina Dieva skaistumu un mīlestību.

Kādā veidā man palīdz Medžugorje?

1. Ikdienas Svētā Komūnija – īpaši skaists sakraments, sirsnīgs prieks.

2. Lūgšana. Lūgšanā ir daudz žēlastību, kas piepilda, stiprina, dod spēku darīt labus darbus.

3. Dieva Vārda lasīšana: katru dienu atvērt Evaņģēliju vai liturģisko burtnīcu un lasīt Dieva Vārdu un pārdomāt, kā tas attiecas uz mani, kā es izdzīvoju savu dienu, kur es sekoju savai sirdij. Man tas ir kā ceļa karte un tie balsti, uz kuriem atbalstīties, lai es būtu laipnāka un mīlētu. Uz ko ir vērsta uzmanība, tur ir izaugsme.

4. Grēksūdze. Par Medžugorji saka, ka tā ir pasaules izlīgšanas vieta. Apstiprinu. Tik daudz skaistuma, mīlestības un patiesuma ir šajā sakramentā! Mani kā cilvēku ar psiholoģisko izglītību īpaši aizkustina tas, cik rūpīgi, atbalstoši un ar mīlestību notiek šī dvēseles, tās krāsu un motīvu atpazīšana. Mums tiek dota iespēja iepazīt vai atcerēties savas dvēseles melodiju, paplašināt tās skanējuma diapazonu, bet atbrīvošana no grēka ļauj elpot ar pilnu krūti un saskanīt pasaules skaistumu vienkāršās lietās.

5. Adorācija — mana mīlestība. Mans laiks ar Jēzu, mīlestības piepildīts laiks.

6. Visskaistākais, ko man parāda Medžugorje: mīlēt – tas ir visdabiskākais dzīvē.

Jekaterina Masļakova (Krievija)