Šajā tekstā mēs jums piedāvājam vizionāres Marijas Luneti atmiņas par aizgājušo tēvu Slavko Barbariču. Šī ir tulkota intervija, ko Marija sniedza Austrālijas žurnālam “Medžugorje” 2001. gada 15. janvārī.

Marija, kāda bija tēva Slavko loma tavā dzīvē?

To ir grūti izteikt vārdos. Pat man pašai tas nav īsti skaidrs, jo joprojām esmu sarūgtināta par viņa pēkšņo nāvi. Es joprojām esmu satriekta. Man tas bija īsts šoks. Tēvs Slavko man nozīmēja ļoti daudz. Daudzus gadus viņš bija mans garīgais vadītājs un draugs, brālis, uz kuru varēja paļauties. Es ar viņu runāju par savām visapslēptākākajām problēmām. Ikreiz, kad iedomājos, ka viņa vairs nav kopā ar mums, man acīs sariešas asaras. Ir grūti runāt par to, kuru mēs, vizionāri, tik ļoti mīlējām, lai gan mums bieži bija atšķirīgi viedokļi. Kad sākās parādīšanās, mēs vēl bijām bērni. Mums joprojām bija nepieciešamība spēlēties, bet tajā pašā laikā arī augt savās garīgajās vērtībās. Viņā mēs atradām draugu, cilvēku, kurš varēja ar mums spēlēties, bet arī palīdzēja un iemācīja mūs lūgties.

Nākamajā dienā pēc tēva Slavko nāves tu saņēmi vēstījumu, kurā tika minēts viņa vārds!

Pēc satricinājuma par viņa nāvi, Dievmātes vēstījums bija kā balzāms mūsu rētām. Mēs ļoti labi pazinām tēvu Slavko un pateicamies Dievam par to, ka Viņš ļāva mums dzīvot kopā ar viņu. Kad es tagad domāju par tēvu Slavko, es pateicos par viņu Dievam.

Vai parādīšanās laikā tu redzēji tēvu Slavko vai arī runāji par viņu ar Dievmāti?

2000. gada 25. novembrī Dievmāte man nodeva vēstījumu, kurā teica, ka tēvs Slavko ir debesīs un aizlūdz par mums. Vairāk viņa neko neteica.

Vai tu vari vēlreiz pateikt, ko Dievmāte teica par tēvu Slavko šajā vēstījumā?

Dievmāte deva vēstījumu un pēc tam teica, ka tēvs Slavko ir debesīs un aizlūdz par mums. Tas arī viss. Bet mēs gaidījām, ka Ziemassvētkos viņa atnāks kopā ar tēvu Slavko vai kopā ar mazo Jēzu un tēvu Slavko.

Šajā 25. novembra vēstījumā viņa runāja par tēvu Slavko gandrīz svinīgā balsī. Man viņš bija cilvēks, kurš konsekventi dzīvoja saskaņā ar Dievmātes vēstījumiem, kurš izvēlējās svētumu un augšanu svētumā.

Cilvēks, kurš maz runāja un daudz lūdzās

Viņš nekad nepiešķīra sev nekādu nozīmi. Kad mēs viņam pirkām dāvanu, kas, kā mēs zinājām, varētu viņam patikt vai noderēt, piemēram, kad mēs viņam nopirkām sporta apavus kāpšanai kalnos, viņš tos atdeva citiem. No visa, ko viņam dāvināja, sev viņš atsātāja tikai nedaudz. Viņš dzīvoja kā īsts priesteris un franciskānis, priecājoties par sīkumiem: kādu mazu svecīti vai šokolādi.

Viņam uz visu vienmēr bija gatava atbilde. Kad es viņam devu šokolādi, viņš jokojot atbildēja: “Tu dod man šokolādi, lai es kļūtu saldāks, ja?” Visās niansēs, cilvēciskās un vienkāršās, viņš bija kā bērns.

Viņš gulēja maz, vienmēr divas-trīs stundas diennaktī. Un ar to viņam pietika.

Uz Medžugorji brauca arvien vairak svētceļnieku, īpaši vasarā. Kā jauns priesteris, viņš pieņēma ļoti daudz grēksūdzes, un reizēm ne viņam, ne man nebija laika mūsu personīgajai sarunai un grēksūdzei. Es centos izsūdzēt grēkus reizi mēnesī, bet bieži tas bija arī reizi nedēļā vai novennas ietvaros. Mēs bieži kopā gajām uz Parādīšanās kalnu, un es labprāt atceros kopā ar viņu pavadītos brīžus.

Gadījās, ka tā vietā, lai ietu gulēt, es vienos naktī kopā ar viņu devos uz Parādīšanās kalnu. Reizēm kopā ar mums bija arī citi priesteri vai draugi. Sarunu bija maz, bet pirmajā vietā bija lūgšana un dziļa dievišķa pieredze, kas man nozīmēja lielu garīgo izaugsmi.

Kad tēvs Slavko gāja uz Parādīšanās kalnu vai uz Križevac kalnu, tie bija brīži, kad viņš tiešā veidā vērsās pie Dieva.

Es ar mīlestību atceros, kā viņš nāca pie mums uz mājām. Viņš ar mums runāja par mūsu problēmām un ģimenes priekiem. Mani draugi bija arī viņa draugi. Viņš bija daļa no mūsu ģimenes.

Kad uz Medžugorji atbrauca jaunas kopienas vai sektas, viņš vienmēr bija gatavs tās uzklausīt un centās pēc iespējas labāk tām palīdzēt iepazīt kristīgo ticību. Viņš tiem paskaidroja, ka Dievs ir svarīgāks par visu pārējo.

Viņš nekad neignorēja tos, kuri vēlējās sākt jaunu ceļu Baznīcā. Viņš vienmēr bija gatavs tikties. Es zinu daudz cilvēku, kam viņš bija piemērs, kam līdzināties, un tos, kuri apstiprināja, ka viņš viņus uzklausīja un sarunājās ar viņiem.

Viņam bija svarīgs katrs cilvēks

Atceros, reiz tēvs Slavko bija ļoti noskumis. Es viņam jautāju, kas ar viņu ir noticis? Viņš atbildēja, ka kāds jauns vīrietis ar garīgām problēmām izdarījis pašnāvību un tas viņu tik ļoti apbēdinājis, ka viņš neko nevarēja izdarīt. Tajā brīdī es sapratu, ka viņam svarīgs ir katrs cilvēks, ko viņš satiek. Viņš man pastāstīja par šo notikumu tik bēdīgā tonī, it kā tas būtu viņa brālis.

Un, kad vizionāriem bija problēmas ar bīskapu vai priesteriem, viņš vienmēr teica: “Mēs uzvarēsim. Dievmāte ir spēcīgāka par jebkuru problēmu un par tiem, kas netic, jo Dievmātei ir savi plāni!”

Kad tika uzbrukts tieši viņam, viņš teica: “Nav svarīgi, ka mani kritizē, galvenais, lai jums viss būtu labi!” Mēs viņam atbildējām: “Tēvs Slavko, tu esi viens, bet mēs tomēr esam seši.” Bet viņš vienmēr uzsvēra mūsu nozīmi un vienmēr mūs iedrošināja.

Atceros, kad kāds no mūsu ģimenēm vēlējās veltīt sevi Jēzus Sirdij vai Marijas Sirdij, viņš ar prieku piedalījās šajā veltīšanās aktā kopā ar viņiem. Viņš arī atzinīgi vērtēja mūsu mazās idejas vai domas par lūgšanu. Viņam šīs mūsu mazās idejas nozīmēja ļoti daudz. Viņš tās pārdomāja tūkstošiem reižu. Un, ja mums tie bija vienkārši kaut kādi sīkumi, viņam tie bija svarīgi un vērtīgi stimuli.

Dievmāti mīlošais

Grūti runāt par tik apdāvinātu un tajā pašā laikā tik pazemīgu cilvēku. Vairāk par visu viņš mīlēja Dieva Māti. Atceros, kā viņš gandrīz vienmēr, klātesot parādīšanās brīdī, jautāja: “Kā šodien izskatījās Dievmāte?”

Viņš vienmēr gribēja zināt detaļas, kas viņam bija ļoti svarīgas. Viņš nekad neteica: “Nu, ko vēl Dievmāte mums var pateikt?”, bet viņam bija svarīgs viss, katrs Dievmātes smaids… viņam par viņu interesēja viss.

Gadījās, ka mēs uzreiz negriezāmies pie viņa pēc padoma, un tad radās problēmas un kāds no mums sāka raudāt. Tad viņš jokodams teica: “Man paņemt vienu vai divus kabatas lakatiņus?” Tā viņš ar jokiem mūs uzmundrināja un cēla mūs garīgi.

Es atceros 1982. gada pēdējo dienu. Medžugorjē Slavko vēl bija jauniņais. Viņš uzaicināja mūs visus lūgties baznīcā. Mēs bijām 15-20 cilvēki. Šī bija mūsu pirmā Jaunā gada vigilija. Mēs sapulcējāmies ap altāri, lai kopā svinētu Svēto Misi. Šodien Jaunā gada sagaidīšana baznīcā ir kļuvusi par tradīciju Medžugorjē.

Viņam bija daudz dažādu ideju. Viņš vienmēr teica, ka tās nāk no Svētā Gara. Viņš to izrunāja tik nopietni, ka mēs sapratām: viss tas, ko viņš saka, tiešām ir no Svētā Gara.

Svētceļnieki bieži viņam jautāja, vai viņš ir redzējis Dievmāti, uz to viņš atbildēja: “Paldies Dievam, es viņu neesmu redzējis. Visi uzskata, ka es esmu viņu redzējis, bet nevienam to nestāstu.” Mēs bieži jokojām par šo tēmu.

Tēvs Slavko un Dievmātes vēstījumi

Apmēram četras dienas pirms viņa nāves es viņu lūdzu piedalīties visās katra mēneša 25. datuma parādīšanās. Tā kā viņam šie vēstījumi bija svēti, viņš tos visus tulkoja citās valodās tā, ka neviens vārds netika mainīts. Viņš personīgi ielika katru komatu.

Dievmātes vārdu tulkošana viņam bija ļoti svarīga. Viņš dzīvoja saskaņā ar viņas vēstījumiem vienkāršībā un mīlestībā un bija pārliecināts, ka Dievmāte tiešām parādās, un ka vēstījumos teiktais pieder viņai nevis man vai kādam citam vizionāram. Viņš tos pieņēma pazemībā un lielā cieņā. Es to visu redzēju personīgi.

Informācijas avots: www.medjugorje-info.com