Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2024. gada 25. aprīlī
“Mīļie bērni! Es esmu ar jums, lai jums sacītu, ka jūs mīlu, un lai mudinātu jūs lūgties, jo sātans ir stiprs un viņa spēks ar katru dienu kļūst lielāks to cilvēku dēļ, kuri izvēlējušies nāvi un ienaidu. Jūs, bērniņi, esiet lūgšana un manas izstieptās mīlestības rokas visiem tiem, kuri ir tumsā un kuri meklē mūsu Dieva gaismu! Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”
1.“Es esmu ar jums, lai jums sacītu.”
Apzināti vai neapzināti mums rodas jautājumi: “Kāpēc Dievmāte atnāca pie mums? Kāpēc viņa parādās tik ilgi un ko viņa vēlas sasniegt ar savu atnākšanu?”
Vēstījumos Dievmāte atklāj tos iemeslus, kādēļ viņa ir kopā ar mums.
Nosauksim dažus:
•Dievmāte vēlas mums pateikt, ka Dievs eksistē (pirmajās parādīšanās dienās),
•viņa vēlas mums palīdzēt iegūt patiesu mieru,
•vēlas iemācīt mūs lūgties, mīlēt…
Šajā vēstījumā Dievmāte sniedz mums vēl vienu paskaidrojumu: “Es esmu ar jums, lai jums sacītu…” Tātad Dievmāte vēlas mums kaut ko teikt. Tas, ko viņa vēlas mums sacīt, nevar būt mazsvarīgs.
Klausīsim Māti: “Es esmu ar jums, lai jums sacītu, ka jūs mīlu, un lai mudinātu jūs lūgties…” Kādēļ Dievmāte vēlas mums to sacīt? Vai tas nav tādēļ, ka mēs bieži to aizmirstam vai to neapzināmies?
2. “Jūs mīlu.”
Pirmkārt, Dievmāte vēlas mums pateikt, ka mūs mīl. Varētu teikt: “Nekas īpašs.” Jo mēs esam pieraduši pie šiem vārdiem un arī pie šiem: “Mīļie bērni!” Bet problēma ir tieši tajā, ka mēs esam pie tā pieraduši, tāpēc šie vārdi mūs vairs neskar, mēs tos neuztveram. Lūk, kādēļ šis vēstījums vēlas mūs pamodināt, lai mēs saprastu neticamu patiesību: Dievmāte mūs mīl! Dievmāte mīl tevi! Dievmāte mīl mani! Vai pie tā var pierast?! Tas taču ir gandrīz nereāli, neticami! Kāpēc Dievmāte mani mīl? Tāpēc ka es to esmu nopelnījis? Tāpēc ka es esmu svarīgs šajā visumā?
Nē. Runa nav par mums, bet gan par Dievmāti. Viņas mīlestība ir brīnumaina. Viņas mīlestība ir tik liela, ka viņa mūs mīl, neskatoties uz mūsu vājībām un grēkiem. Viņas mīlestība mums saka, ka viņa rūpējas par mums, ka mēs esam svarīgi, ka viņa ir mūsu Māte, bet mēs – viņas bērni. Mātes mīlestība ir tik liela, ka viņa cieš un raud, kad mēs ejam nepareizā virzienā. Viņa mūs mīl, jo vēlas, lai mums viss būtu labi, un vēlas mums palīdzēt.
Kad mēs ticam un mums ir atvērta sirds, tad šie vārdi: “Mīlu jūs,” dziedina mūsu ievainoto sirdi, dāvā mums mieru un prieku, dod mums drošību, jo mēs zinām: “Ar mums kopā ir Mamma, kura mūs mīl!” Un vēl: šie vārdi modina mūsos nepieciešamību atbildēt šai mīlestībai. Tādēļ kā var palikt vienaldzīgs pret brīnumaino, nepelnīto mūsu Debesu Mātes mīlestību?
3. “Lai mudinātu jūs lūgties.”
Vēl viena lieta, ko vēlas Dievmāte: mudināt mūs lūgties. Daudzi ticīgie uzdod jautājumu: Kāpēc Dievmāte visbiežāk aicina mūs lūgties? Mēs jau tāpat to zinām! Bet runa nav tikai par lūgšanu! Tā ir patiesība, runa nav tikai par lūgšanu, bet Dievmāte aicina mūs lūgties, jo tieši to mēs aizmirstam. Mums tas var šķist dīvaini, bet ar saviem neatlaidīgajiem aicinājumiem lūgties, Dievmāte nevēlas pateikt neko citu, kā tikai to, lai mēs dzīvotu pilnīgi. Ne vienpusīgi, bet visaptveroši. Ne uz vienas, bet uz abām kājām. Ora et labora (lūdzies un strādā) – sv. Benedikta noteikums. Tā ir pilnīga dzīve: lūdzies, bet ne tikai lūdzies, bet arī strādā. Viens un otrs.
Mēs dzīvojam pilnvērtīgi, ja rūpējamies ne tikai par miesu, bet arī par dvēseli. Pilnvērtīga dzīve ir tad, kad barojam ne tikai ķermeni, bet arī dvēseli, kad attīrām ne tikai ķermeni (mazgājamies, ejam dušā), bet arī dvēseli. Dvēseles barība galvenokārt ir Euharistija un Dieva Vārds. Dvēseles attīrīšana notiek grēksūdzē.
Bieži Marijas aicinājumi lūgties ir zīme tam, ka mēs nelūdzamies, un tas nozīmē, ka mēs dzīvojam nevis pilnīgi, bet vienpusīgi, stāvam tikai uz vienas kājas (raizējamies par materiālām lietām). Tātad kurš ir vienpusīgs? Ticīgie, kuri apmeklē baznīcu, lūdzas un strādā? Vai arī tas, kurš neiet uz baznīcu, kurš nelūdzas, bet tikai strādā un domā tikai par materiālo labumu?
4. “Jo sātans ir stiprs un viņa spēks ar katru dienu kļūst lielāks to cilvēku dēļ, kuri izvēlējušies nāvi un ienaidu.”
Vēl viens iemesls, kādēļ Dievmāte aicina mūs lūgties, ir sātans. Viņa mums nesaka baidīties no sātana. Nevajag baidīties, jo Dievs ir spēcīgāks. Nav taisnība, ka sātans ir visā un visur mums apkārt, bet vai tie, kuri netic, ka sātans eksistē, nav akli? Dieva Māte skaidri saka, ka sātans eksistē un mums nevajadzētu viņu novērtēt par zemu.
Dieva Vārds mums māca, ka sātans ir cilvēka ienaidnieks un melu tēvs. Kādā slazdā daudzi iekrīt? Lieta ir tāda, ka sātans nekad nestādās priekšā kā cilvēka ienaidnieks, bet draugs, nestādās priekšā kā melu tēvs, bet kā patiesība, ne tumsa, bet gaisma (Lucifers nozīmē gaismu nesošs). Viņš saka Ādamam un Ievai, ka viņi būs bagāti, ka tas nebūs grēks, ja viņi pārkāps Dieva pavēli. Viņš vēlas palīdzēt Jēzum tuksnesī un dot Viņam maizi.
Tā kā viņš ir ienaidnieks un melu tēvs, sātans viegli uzvilina daudzus un “plāna ledus”. Tas nenozīmē, ka sātans sāk nekavējoties rīkoties, ja mums rodas negatīvas domas par kādu vai tādas emocijas kā dusmas, greizsirdība vai naids. Bet mums jābūt piesardzīgiem, kad kaut kas tāds parādās, jo sātans vēlas izmantot šīs emocijas un izmantot mūs saviem mērķiem. Mums ir pieredze tajā, kā dzirkstele pārtop ugunsgrēkā, kā vienkārša negatīva doma vai jūtas izraisa strīdu, cilvēki pārstāj sarunāties, nepiedod, un tas ir tieši tas, ko vēlas sātans.
Tieši tāpēc Dievmāte aicina mūs lūgties, jo, kad mēs lūdzamies, mēs vēršamies un atgriežamies pie Dieva, lūdzam Viņa palīdzību un aizsardzību. Kad mēs lūdzam Kungam stiprināt mūsu ticību un vairot mūsos mīlestību, tad mēs kļūstam iekšēji spēcīgāki un vairāk esam gatavi stāties pretī ļaunumam.
Mēs nevaram izvairīties no pārbaudījumiem. Dieva Vārds mums māca, ka kārdinājumi bija jau pašā cilvēka (Ādama un Ievas) radīšanas sākumā. Sātans taču kārdināja arī Jēzu. Bet Ādams un Ieva neizturēja pārbaudījumu, bet Jēzus uzvarēja. Kāpēc Viņš uzvarēja? Jo Viņš lūdzās un gavēja.
5. “Jūs, bērniņi, esiet lūgšana un manas izstieptās mīlestības rokas visiem tiem, kuri ir tumsā un kuri meklē mūsu Dieva gaismu!”
Kā rokas un kā balss mēs būsim? Mēs nevaram būt neitrāli. Mēs vienmēr esam kāda līdzstrādnieki. Ja mēs esam sātana, tad caur mums viņš stiprinās savu ietekmi un tādā veidā izplatīsies ļaunums.
Piemēram, kad mēs stāstām sliktu par citiem (tenkas un apmelošana), kam mēs kalpojam? Kad mēs ienīstam cilvēkus un nepiedodam, kā instrumenti mēs esam?
Dievmāte vēlas, lai mēs būtu viņas izstieptās mīlestības rokas cilvēkiem, kuri ir tumsā. Mēs varam tādi kļūt, ja atcerēsimies, ka Dievmāte mūs mīl. Tā ir gudrība, ja mēs sapratīsim: Dievmāte mani mīl. Mani – vāju un grēcīgu. Tas nozīmē, ka es esmu svarīgs un Marija uz mani paļaujas. Kā es varu neatbildēt tādai mīlestībai? Vai es varu palaist garām tādu izdevību, kas man tiek dota?
Dievmātes aicinājumā mēs jūtam, ka viņa ar savām rokām vēlas nest mieru un mīlestību cilvēkiem, kuri atrodas tumsā, grēkā, tālu no Dieva un Viņa mīlestības, konfliktos un karos, nepiedošanā, depresijā… bet viņa to nevar izdarīt viena, bet tikai caur tevi un mani.
Mums, dzīvojot mūsdienu sabiedrībā, ir grūti saprast vai dzīvot saskaņā ar viņas aicinājumu palīdzēt viņai un cilvēkiem, jo mēs, kristieši, arī esam šī laika bērni, un tas nozīmē, ka sabiedrība (MSL, skola…) ietekmē arī mūs. Vai šodien nav tendences dzīvot tikai sev? Lai man būtu labi, lai es justos brīnišķīgi? Vai nevalda doma: pārējie mani neinteresē, mani tiešām citi neuztrauc.
Aicinot mūs būt par viņas miera un mīlestības izstieptajām rokām cilvēkiem, kuri atrodas tumsā un grēkā, Dievmāte nevēlas neko citu, kā to, ko vēlas Jēzus: lai mēs dzīvotu ne tikai sev, bet arī citiem. Kāpēc Viņš to vēlas? Mēs varēsim atbildēt uz šo jautājumu tikai tad, kad sapratīsim, kas ir patiesa mīlestība.
t. Marinko Šakota OFM