Vairākas reizes gadā Medžugorjē notiek gavēņa, lūgšanas un klusuma seminārs dažādām valstīm. Maija vidū seminārā piedalījās svētceļnieki no Lietuvas. Mēs vēlamies dalīties ar jums īsā liecībā par šo semināru.

Vissvarīgākā ir sirds

Jau 10. gadu es piedalos gavēņa, lūgšanas un klusuma seminārā Medžugorjē. Šajā laikā es skaidri redzēju, cik brīnišķīgi Dievmāte mani vada šajā dzīvē. Viņa neko neatstāj sev. Viņa ved tālu, dziļumā, pie Jēzus, pie Debesu Tēva. Es sapratu, ka vissvarīgākā dzīvē ir sirds, tās stāvoklis, tās ievainojumi. Garīgās cīņas notiek par sirdi, jo dvēseļu ienaidnieks vēlas iekarot cilvēku sirdis. Pēc pirmajiem svētceļojumiem, pēc augstāk minētā semināra es veltīju Marijai daudz uzmanības. Viņa kļuva par manu Debesu Māti, jo mana bioloģiskā māte bija “auksta”. Pēc kāda laika mana uzmanība pievērsās Jēzum, un pēc Komūnijas es teicu: “Jēzu, es mīlu Tevi!” Man par lielu pārsteigumu, šoreiz, semināra laikā, es izjutu Debesu Tēva pieskārienu.

Semināra sākumā franciskāņu t. Marins teica, ka gavēšana un lūgšana paver ceļu pie Dieva. Šie vārdi man ļoti palika atmiņā. Kā vienmēr semināra laikā ēdot, sēžot pie galda, kad es ēdu maizi un dzēru tēju, es pateicos Dievam par graudiem, par cilvēkiem, kas audzēja, grieza, kūla, mala, cepa maizi, par ūdeni, ko radīja Dievs. Cik lielus brīnumus paveica Dievs, kad radīja zemi un visumu. Es pateicos Dievam par to visu. Tā pateikties iemācīja Terēze, kura dzīvo kopienā “Marijas Gaisma”. Un pēkšņi vārdi: “Dievs Tēvs, es mīlu Tevi!” izlauzās no manas sirds un pār maniem vaigiem sāka tecēt asaras. Es dzirdēju vārdus: “Es mīlu tevi, meita!” Pēc šiem vārdiem mana sirds ātri steidzās Debesu Tēva apskāvienos. Es sāku raudāt. Un sajutu ilgas pēc Debesu Tēva.

Lai arī mans bioloģiskais tēvs man nedarīja ļaunu, viņš mani nekad neapskāva, nerunāja ar mani un nezinu kāpēc mani sauca par māsu. Nekad mani nesauca par meitu. Varbūt tādēļ, ka viņa sirds bija ļoti ievainota, tapēc ka viņš pats neizjuta savu vecāku mīlestību, tāpēc ka viņš palika uz ielas, kad viņa māti, māsu un brāli aizveda uz Sibīriju. Viņam jau sen nebija tēva, viņš bija miris.

Pēdējo gadu laikā, piedaloties Svētajā Misē, es lūdzu Jēzu, lai Viņš ar savām brūcēm dziedina manas brūces, manu radinieku brūces un citu cilvēku brūces, īpaši to, kuri atrodas karadarbības zonās. Tagad es atgriežos no rekolekcijām ar ziņu par to, ka mana brūce ir dziedināta un man ir Debesu Tēvs, es varu Viņam pateikt: “TĒVS, ES TEVI MĪLU!”

Vida