Es atbraucu uz Medžugorji uz gadu, kopienā “Marijas Gaisma”. Kādā vakarā adorācijas laikā Svētā Jēkaba baznīcā es izjutu spēcīgu vēlēšanos uzsākt 5 dienas ilgu gavēni. Agrāk es bieži gavēju, un gavēnis piektdienās ilgu laiku bija manas nedēļas daļa, bet tas bija savādāk. Tas atšķīrās ar to, ka es nevēlējos gavēt savās vajadzībās, bet man bija spēcīga vēlēšanās atdot šo gavēni Dievmātei kā dāvanu un pateicību par lielo žēlastību būt šajā vietā un dzīvot kopienā. Es vēlējos gavēt, lai piepildītos Marijas plāni attiecībā uz kopienu, lai viņa pasargātu visus tās locekļus un dāvātu viņiem Svētā Gara dāvanas. Savā sirdī es jutu milzīgu prieku un pateicību. Pēc dažām dienām pārdomās un lūgšanās es sāku gavēt pirmdien. Kopā ar gavēni es apsolīju Dievmātei katru dienu iet uz Podbrdo kalnu. Visu 5 gavēņa dienu laikā es saņēmu lielas žēlastības un neizjutu nekādas grūtības, kā arī atteicos no kafijas, ko dzēru divas reizes dienā. Es izjutu lielu iekšēju spēku, daudz pielūdzu Jēzu Vissvētākajā Sakramentā, lasīju Svētos Rakstus un katru dienu pieņēmu Jēzu. Lielā gavēņa sākumā es izsūdzēju grēkus un palūdzu priestera svētību.

Piektdien, pēdējā gavēņa dienā, sāka līt stiprs lietus. Ūdens tecēja no kalniem un, nokāpusi no Križevac kalna, es domāju par to, vai man iet uz Podbrdo kalnu, vai doties uzreiz uz mājām. Es biju samirkusi, laiks gāja, bet lietus nebeidzās. Beigu beigās es nolēmu iet. Kad es nonācu pie Podbrdo, es redzēju, ka lietus plūst no kalna lejā kā strauts, bet pēc minūtes šaubīšanās es nolēmu turpināt ceļu.

Kad es nonācu pie Rožukroņa Priecīgās daļas pirmā noslēpuma, es izjutu milzīgu prieku un nevarēju sagaidīt, kad nonākšu parādīšanās vietā. Ceļā es nevienu nesatiku, un es ar nepacietību gaidīju, kad varēšu palikt tur vienatnē ar Dievmāti. Kad es tuvojos parādīšanās vietai, no tāluma redzēju, ka tur stāv sieviete. Viņa atradās tuvu pie Dievmātes statujas un skaļi lūdzās. Es izjutu vilšanos, īgnumu, skumjas un nelielu melanholiju par to, ka es tur nebūšu viena. Kad es piegāju pie sievietes, es pamanīju, ka viņa vēlas parunāt, viņa skatījās uz mani. Es novērsu skatienu, jo nevēlējos ne ar vienu runāt. Bet viņa pienāca pie manis un sāka jautāt, vai šajā vietā ir vēl kaut kas, izņemot statuju, kā viņai vajadzētu atgriezties atpakaļ, vai šeit ir vēl kāds ceļš… un tā tālāk. Es viņai atbildēju, bet centos ātri noslēgt sarunu, jo vēlējos vienkārši lūgties un ne ar vienu nerunāt. Bet viņa turpināja jautāt: “… vai tu gatavojies atgriezties ciematā?”

Es atbildēju, ka jā, un viņa jautāja, vai drīkst nākt kopā ar mani, jo viņa nevēlējās iet viena. Tajā brīdī es jau mazliet dusmojos un sev teicu, ka man kāpšana kalnā nebija tāda, kādu es to biju iedomājusies: tikai es un Dievmāte. Bet, neskatoties uz visām šīm sajūtām un domām, es piekritu un lūdzu viņu dot man minūti lūgšanai.

Es nometos ceļos un gribēju sākt lūgties, bet nevarēju pateikt nevienu vārdu. Es neko nesapratu. Es vienkārši skatījos uz statuju un nevarēju neko pateikt. Tad es dzirdēju savā sirdī: “Viens mīlestības akts tuvākajam ir pārāks par daudziem vārdiem un lūgšanām.” Es saratu, piecēlos un devos kopā ar sievieti, kura mani gaidīja. Ceļā mēs sarunājāmies, viņa pastāstīja, ka Medžugorjē ir pirmo reizi, tā bija ļoti patīkama saruna, un kāpšana lejā pa nogāzi paskrēja ātri. Noslēgumā viņa man pateicās, bija ļoti piecīga, ka pārvarējusi kāpienu augšā un lejā, un pastāstīja, ka pirms manas atnākšanas lūgusies pie Dievmātes statujas, lai viņa tai atsūta kādu, jo viņa negribēja kāpt lejā viena, un tad parādījos es.

Mēs apmainījāmies ar telefona numuriem, un, kad atgriezos mājās, saņēmu no viņas īsziņu: “Paldies par tavu “Jā!” pieredzei Medžugorjē. Tava klātbūtne Podbrdo kalnā sniedza man atbildi, pēc kuras es šurp atbraucu: es nekad nebūšu vientuļa un Dievmāte vienmēr sadzirdēs manas lūgšanas. Paldies tev, mans draugs.”

Dievmāte, es vēlos pateikties tev par to, ka ar šo gavēni tu sagatavoji manu sirdi tam, lai pieņemtu un saprastu, ka mīlestības darbi tuvākajam un kalpošana ir ļoti svarīga atgriešanās ceļā, garīgajā izaugsmē un sirds dziedināšanā.

Suzanna, Slovākija