Ir pagājuši 20 gadi no brīža, kad Vissvētākā Dievmāte mums pavēstīja: “Es priecājos kopā ar jums un vēlos jums sacīt, ka jūsu brālis Slavko ir piedzimis Debesīm un aizlūdz par jums.” (25.11.2000.) Tēvs Slavko ir Debesīs! Vai tas nozīmē, ka Dievmāte jau viņu pasludinājusi par svēto? Personīgi es tam ticu, bet sagaidīsim Baznīcas viedokli. Lai gan mums ir jāgaida, tas netraucē mums rīkoties – atcerēties viņu un lūgties, lai Baznīca viņu pasludina par svēto. Jaunava Marija mums pavēstīja ne tikai to, ka viņš ir Debesīs, bet arī to, ko viņš tur dara: “Viņš aizbildina par mums.” 3 vārdi, kas raksturo tēvu Slavko: cilvēks priekš citiem. Gan kā mūks, gan priesteris, un, kā saka Vissvētākā Dievmāte, mūsu brālis. Kāds uz zemes, tāds arī Debesīs. To, ko viņš darīja uz zemes, viņš turpina Debesīs. Nav viegli izteikt vārdos mūsu zināšanas par tēvu Slavko, jo no vienas puses viņš bija neparasti vienkāršs, bet no otras puses – īpašs, sarežģīts, daudzšķautņains, izcils mūks. Vienkāršs un izcils. Tāpēc kā gan citādi viņu raksturot, kā minstinoties, bikli, mēģinot. Aforismos.

Daudzi saka: “Mēs pazīstam tēvu Slavko.” Bet tas bija tikai pirmais iespaids. Pirmajā acumirklī šķiet pazīstams, taču, kad sāc viņu analizēt, viņa dziļums kļūst bezgalīgs. It kā stāvētu bezdibeņa malā. Viņš bija veselums. Un ar šo savu iekšējo veselumu viņš aptvēra visu cilvēku: galvu – jo viņš bija cilvēks ar skaidrām un dziļām domām, sirdi – mīlestības un sapratnes cilvēks, rokas – rīcības cilvēks. Mūsu laikabiedrs, bet vienlaikus it kā no cita laika. Ļoti tuvs mums, tik tuvs, ka tuvāk vairs nav iespējams būt, bet tajā pašā laikā pastāvīgi no mums attālinājies.

Mūsu, un tajā pašā laikā visu un neviena īpašumā. Dzimis lauku vidē, nācis no Dragičinas un Hercegovinas, taču viņa gars to visu pārsniedza, tāpat kā debesis pārsniedz zemi. Viņš nesa Medžugorjes smagumu, un tik daudzu cilvēku likteņu smagumu, un vienlaikus viņš noņēma nastas no tik daudzu un daudzu cilvēku pleciem un dvēselēm.

Katru dienu viņš kāpa Parādīšanās vai Krusta kalnā, bet nekad nebija viens. Viņš vienmēr kādu nesa sevī. Kad viņš kāpa lejā no šiem kalniem, uz muguras nesa maisu ar savāktiem atkritumiem. Viņš bija rotājies ar mērenību un harmoniju, un vienlaikus viņš pārsniedza visas robežas.

Viņu nebija iespējams ielikt kādos rāmjos. Viņš lūdzās tā, it kā tas būtu kaut kas pavisam dabisks, bet vienlaikus tik neparasti un dziļi, kā neviens cits. Viņam bija savs īpašais lūgšanas un gavēņa veids, taču viņš to nekad nevienam nerekomendēja, nemaz nerunājot par to, ka kādam to uzspiestu.

Viņš strādāja ārkārtīgi daudz un uzticīgi, kā reti kurš cits. Viņš nekad neapstājās tikai pie tā, kas bija viņa pienākums. Viņa darbība sniedzās līdz pat cilvēku vajadzību robežām. Viņam bija tik daudz darbu un tik daudz tikšanos, ka viņa diena bija piepildīta no agra rīta līdz vēlam vakaram, un neviens viņu nekad nav redzējis steidzamies vai nervozējam.

Viņš nebija ne atsvešināts, ne pārāk tuvs. Viņš prata būt tieši tur, kur vajadzēja, un tik ilgi, cik vajadzēja. Viņš nāca pie cilvēkiem, bija kopā ar viņiem, bet viņš arī prata aiziet, kad sajuta, ka tas ir nepieciešams.

Visur klātesošs, bet nemanāms. Viņš mīlēja cilvēkus un vēlēja visiem labu, taču nekad nevienu par neko nepārliecināja un nepiespieda, bet dāvāja ikvienam brīvību. Pilns mīlestības, bet bez liekas sentimentalitātes. Maigs un, kad vajadzēja, stingrs. Bez mazākās vēlēšanās kādam izpatikt. Pieejams ikvienam, neatkarīgi no vecuma vai sociālā stāvokļa. Viņš nevienam nepieķērās, bet visiem, kas ar viņu runāja, radās iespaids, ka viņš ir šeit tieši priekš viņiem. Viņam bija savs viedoklis, taču viņš to nekad nevienam neuzspieda. Viņš nestrīdējās par gaumi vai citu uzskatiem. Viņš bija nopietns, bet ar labu humora izjūtu. Un viņa humors nekad nebija ass, bet smalks un maigs – kā māte, kas modina bērnu. Viņš mīlēja cilvēkus ar humora izjūtu. Un viņš prata viņus sadzirdēt pat tad, kad viņš bija pārņemts ar darbiem un rūpēm, kad šķistu, ka spēj koncentrēties tikai uz savām domām un nodomiem.

Viņš spēja nolaisties līdz to cilvēku līmenim, kuri bija “zemāk” un “augstāk” par viņu, nekad neaizmirstot savu vietu. Viņš nekad netērēja laiku velti. Viņš bija gatavs uzklausīt ikvienu, bet arī pārtraukt, virzot situāciju tā, lai cilvēks pārietu no nebūtiskiem un liekiem stāstiem pie lietas būtības. Tiem, kas meklēja padomu, viņš deva tikai virzienu, nevis gatavas atbildes, dodot viņiem iespēju pašiem domāt un pašiem nonākt pie risinājuma. Viņš nebēga no cilvēkiem, bet arī nepietuvojās nevienam pārāk tuvu. Viņš bija pilnīgi iegrimis notiekošajā, it kā pirms tam nekas nebūtu bijis un pēc tam nekas nesekotu, un kad tas bija noslēdzies, viņš iegrima jaunajā tā, it kā iepriekšējais nekad nebūtu bijis. Viņš vadīja lūgšanu programmas (Rožukroni, adorāciju, seminārus…), bet nevienam neradās iespaids, ka viņš būtu uzmanības centrā. Viņš vienmēr bija un palika māceklis. Daudzi viņu atzina par skolotāju.

Viņš runāja un rakstīja vienkārši, jo tas ir vissarežģītākais. Viņš zināja, ka vienkārša un tēlaina valoda ir vispiemērotākā, jo tā nāk no tā, kas cilvēkam ir tuvs – no dabas un cilvēka pieredzes. Un iemesls tam: lai mūsdienu cilvēks viņu saprastu.

Viņš saprata Dievmāti, jo zināja, kur ir sapratnes atslēga: būt blakus viņas sirdij. Viņš bija pieticīgs, nesamākslots, pilnīgi dabisks. Patiess visos sīkumos. Svētīgs, garīgs, bet nekad salkans, stingri stāvēja uz savām kājām. Disciplinēts un atbrīvots. Kad viņš strādāja, viņš bija pilnībā iegremdējies darbā. Kad viņš lūdzās, viņš bija pilnībā pārņemts ar lūgšanu. Kad viņš satikās ar cilvēkiem, šķita, ka tas ir vienīgais, kam bija nozīme. Viss tika darīts atbilstoši – darbs, lūgšana, tikšanās. Un tomēr viss vienā manierē. Viņš centīgi apguva zināšanas, bet nekad nepieķērās tām pārāk stingri. Viņš zināja, ko vēlas katrā brīdī. Viņš skaidri saprata dzīvi un cilvēku, bet nevienam nešķita, ka viņš uzskatītu, ka zina labāk par citiem.

Viņam bija savs priekšstats par cilvēku, bet, kad kāds stājās viņa priekšā, viņš atstāja savus aizspriedumus malā un atvērās tam cilvēkam. Viņš neuzskatīja sevi ne par mazu, ne par lielu, bet redzēja sevi kā Dieva un Dievmātes palīgu.

Viņš izcili apvienoja teoloģiju un lūgšanu. Tāpat – lūgšanu un darbību. Viņš nevienam sevi neuzspieda, bet arī neslēpās.

Viņš bija mūks, kā visi pārējie, un tomēr atšķīrās no citiem. Būt mūkam un priesterim viņam nozīmēja privilēģiju kalpot un dzīvot cilvēku labā. Grūti atrast kādu, kurš izdzīvoja Evaņģēlija garu tā, kā viņš. Uz jautājumu, vai viņš ir laimīgs mūka dzīvē, viņš atbildēja, ka nav kļuvis par mūku, lai būtu laimīgs. Viņš zināja, ka laimi meklēt nevajag – tā nāks pati no sevis, kā kalpošanas auglis dzīvei, labajam, pasaulei un citu atbrīvošanai. Viņš sacīja: “Mīli cilvēku, bet esi brīvs no jebkādām gaidām no cilvēkiem.” Viņš zināja, ka gaidas viegli noved pie vilšanās. Viņš palīdzēja, bet viņa kreisā roka nezināja, ko dara labā.

Pat kara laikā viņš prata atrast “robus sistēmā”, lai tas, kuram vajadzēja, saņemtu zāles, neatkarīgi no tā, kam tās piederēja.

Viņš domāja par citiem un palīdzēja viņiem, bet atteicās, kad citi centās viņu izcelt – pat viņa dzimšanas dienā. Viņš nevienu neuzslavēja un nekritizēja, bet vienmēr aicināja kļūt labākiem. Kad viņš kādu slavēja vai kritizēja, viņš zināja, ka to drīkst darīt tikai tā, kā to dara māte.

Viņš teica, ka nevajadzētu paaugstināties, kad tevi slavē, un krist, kad tevi kritizē. Visā jāieklausās patiesībā. Viņš runāja vairākās pasaules valodās, bet nekad neizrādīja, ka pārvalda kādu svešvalodu. Viņš mīlēja savu horvātu tautu, bet nekad uz to neakcentēja uzmanību. Visas tautas viņu uzskatīja par savu.

Viņš bija hercegovinietis un tajā pašā laikā pasaules cilvēks. Viņa acīs citi bija cilvēki bez tautības un ādas krāsas. Viņš zināja, kā izturēties pret pieaugušajiem, kā – pret jauniešiem un kā – pret bērniem. Viņš nemīlēja formalitātes, it īpaši, ja tās bija saistītas ar kaut ko nenozīmīgu vai bezjēdzīgu, bet visu, ko darīja, pat vissīkāko, viņš darīja ar lielu mīlestību un cieņu. Kad stāvēja starp likumu un žēlsirdību, viņš izvēlējās žēlsirdību. Kad šķita, ka kāds jau ir bezcerīgs un pat tēvs Slavko ir zaudējis cerību, no rīta viņu atkal redzam sarunājamies ar to cilvēku. Viņš cienīja autoritātes (gan baznīcas, gan politiskās), bet nevienam nepiekāpās.

Viņam neviena autoritāte vai cilvēciski apsvērumi nekad nestāvēja augstāk par patiesību. Viņš mīlēja Baznīcu kā reti kurš cits. Viņš bija paklausīgs, bet vienmēr juta, kas slēpjas aiz kāda norādījuma.

Turklāt viņš zināja, kas ir žēlastība un kairōs – brīdis, ko nedrīkst palaist garām. Nav svarīgi, ka daži – pat tie, kas atradās varas pozīcijās, – to nesaprata. Viņš pievērsa uzmanību ne tikai tam, ko cilvēki domā un saka, bet, pirmkārt, tam, ko vēlas Dievmāte. Viņš pazina cilvēku, viņa ķermeni un dvēseli, tāpēc zināja, kas viņam vajadzīgs.

Kad kāds teica, cik grūti ir dzīvot saskaņā ar Evaņģēliju un sekot Jēzum, viņš saprata problēmu: dziļi dvēselē mēs vēlamies, lai citi cilvēki mūs mīlētu ne daļēji, bet pilnīgi, lai viņi mūs cienītu, piedotu mūsu kļūdas, pieņemtu mūs tādus, kādi esam, saprastu mūs. Vienīgā problēma ir tā, ka citi gaida no mums to pašu.

Viņam bija drosme uzsākt vērienīgus projektus (piemēram, Mladifest), jo viņš to darīja nevis personisku impulsu vadīts, bet gan īstenoja darbībā Dievmātes vēstījumus. Viņš burtiski dzīvoja saskaņā ar Dievmātes vēstījumiem – līdz pat sīkākajām detaļām. Tie, kas nezināja vai nesaprata Dievmātes vēstījumus, varēja tos lasīt viņā pašā. Viņš necīnījās ar laikmeta garu, bet piedāvāja jauniešiem alternatīvu: Jaunā gada sagaidīšanu lūgšanā, jauniešu festivālu… Viņš ne tikai kritizēja sabiedrību, valsti un politiku, kas bija neefektīva, bet, gluži pretēji, vienmēr bija gatavs sniegt atbalstu, lai paceltu “savainoto” un aiznestu to uz dziedināšanu un atbrīvošanu. Narkotikas vai narkotiku tirgotāji nebija viņa vienīgā problēma – problēma bija tā, ka bija pārāk maz māsu Elvīru. Kamēr citi tikai raustīja plecus un brīnījās, kāpēc kāds nonācis strupceļā, viņš nevarēja saglabāt mieru. Kamēr citi domāja, vai vajag, kas kaut ko darīs un kāpēc…, tēvs Slavko zināja, ka viss ir atkarīgs no mīlestības.

Kamēr citi minēja, kur slēpjas problēmu cēloņi, personīgās vai ģimenes dzīves sabrukums, strīdi un kari, viņš zināja, ka atbilde ir mīlestības trūkumā. Un risinājums ir darbīgā mīlestība. Citi žēlojās un stundām diskutēja par to, kas nav kārtībā un kā tam jābūt, bet viņš paņēma maisu un savāca atkritumus. Viņš dzirdēja, kā visi gribēja nokļūt pie labākā ārsta, labākā jurista, mācīties pie labākā profesora, bet viņš nodibināja fondu talantīgiem un nabadzīgiem studentiem. Viņš rūpējās par kārtību un uzvedības noteikumiem, bet daudz svarīgāk viņam bija radīt labu atmosfēru, labu noskaņojumu un nepiespiestu garu gavēņa seminārā vai jauniešu festivālā. Jo viņš zināja, ka viss ir atkarīgs no sagatavotās augsnes. Viņam noteikumi un likumi nebija mērķis, kam akli jāseko, bet sākumpunkts. Gars un konkrēts cilvēks viņam bija svarīgāks par likuma burtu. Sludinot, viņš zināja, ka jāieklausās savos klausītājos.

Viņam bija sava nostāja, bet viņš vienmēr prata klausīties citus un pieņemt viņu viedokļus un idejas. Kad viņam radās kāda ideja, viņš tajā dalījās ar citiem. Viņš to “palaida gaisā”, jo zināja, ka monētai ir arī otra puse. Reizēm viņš runāja tā, ka klausītājiem bija jālasa starp rindām, kas deva viņiem telpu savām pārdomām. Viņš nekad nepiedāvāja sarunu biedram vai klausītājam galīgu risinājumu, bet mudināja viņus, ticot, ka viņi turpinās ceļu paši. Viņš meta, kā pats teica, “mazas bumbas”, lai modinātu cilvēkā iztēli. Viņš pieņēma katru kā sabiedroto, bet, ja kāds padevās, turpināja rīkoties pats.

Viņš labprātāk deva iespēju, pat riskējot tikt apmānīts, nekā ļaut cilvēkam domāt, ka viņam nekad nav bijusi iespēja.

Viņš labprātāk cieta pats, nekā ļautu citiem ciest viņa dēļ. Pieļāvis kļūdu, viņš atgriezās un lūdza piedošanu. Viņš priekšroku deva tiem, kas strādāja un centās, pat ja krita un kļūdījās, nevis tiem, kas nestrādāja un sēdēja, baidoties no kritiena un kļūdām. Viņš iedvesmoja cilvēkus “ielēkt ūdenī”, jo tikai tā viņi varēja “iemācīties peldēt”. Piemēram, viņš aicināja cilvēkus tulkot Jēzus pagodināšanu Vissvētākajā Sakramentā vai katehēzi, pat ja viņi nekad iepriekš to nebija darījuši. Viņš daudz un pastāvīgi strādāja pie sevis un attīstījās, bet vienmēr savā istabas vientulībā. Viņš lūdza un gavēja, bet nekad par to nestāstīja, zinādams, ka tas nav pats mērķis, bet vingrinājums sagatavoties tikšanās reizēm – gan ar Dievu, gan ar cilvēkiem. Ikviens, kas redzēja viņu parastā apģērbā vai ienāca viņa istabā, zināja, ka viņš dzīvo kā nabags, bet nabadzība nebija viņa mērķis – mērķis bija brīvība. Lai gan viņš bija pieticīgs apģērbā, viņš vienmēr bija tīrs. Viņš nebija pieķēries lietām. Viņš nekad nestāstīja par sevi. Viņš bija piesardzīgs, runājot par citiem. Viņam bija daudz krustu, bet viņš nekad nelika tos uz citu pleciem. Viņš bija kā maize, kas tiek lauzta citu labā. Viņš to nezināja un nevienam neskaidroja. Viņš nekad nesāka dienu nesagatavojies. Viss, ko plānoja un darīja, tika darīts ar lūgšanu.

Lūgšana viņam bija kā filtrs, kas attīra viņa iekšieni – prātu un sirdi – un sagatavo jaunajai dienai ar visu, ko tā nesīs. Viņš prata saņemt, bet arī atlaist pārdzīvojumus, vai tie būtu ļoti patīkami un skaisti, vai grūti.

Kad kāds viņam teica, cik brīnišķīgs bija “Mladifest”, kas noslēdzās pirms dažām dienām, viņš atbildēja: “Tas bija.” It kā viņš būtu nodzīvojis trīs dzīves, bet nodzīvoja tikai piecdesmit četrus gadus.

Viņš nodzīvoja dzīvi bez atpūtas. Dzīvi, kas bija intensīva katrā mirklī. Vienmēr pilnībā modrs un uzmanīgs pret visu, ar ko saskārās un ko darīja. Viņš dzīvoja šai dienai – šeit un tagad. Viens no mums, un tomēr tik atšķirīgs no mums visiem.

t. Marinko Šakota OFM