Medžugorjē no otrdienas (2026. g. 5. maija) līdz 7. maijam norisinājās Lietuviešu dienas, apmēram 400 svētceļnieku no Lietuvas šajā miera un lūgšanu vietā. Garīgā tikšanās bija piepildīta ar lūšanām, vienotību un piedalīšanos lūgšanu programmā, kā arī katehēzēm, kāpšanu Parādīšanās un Križevac kalnos.
“Lietuviešu dienas Medžugorjē ir kā atbilde mūsu meklējumiem kopienā, kā arī sadarbībai ar svētceļojumu organizatoriem no Lietuvas un radiostaciju “Maria” Lietuvā. Atbildot uz jautājumu: “Ko vēl mēs varam darīt Vissvētākās Jaunavas Marijas labā, lai viņas vēstījumi izplatītos Lietuvā?” mēs nolēmām organizēt Lietuviešu dienas Medžugorjē. Bīskapi no Lietuvas ar prieku atsaucās, un mēs sākām organizēt šo svētceļojumu. Šī ir jau trešā reize, un atkal ieradās bīskapi, arhibīskaps un priesteri ar saviem draudzes ļaudīm.
Mums bija programma sv. Jāņa Pāvila II zālē, Sv. Mises, Rožukroņa lūgšana un katehēzes, ko vadīja Medžugorjes franciskāņi. Katehēzes vadīja draudzes prāvests Zvonimirs Pavičičs, Hercegovinas franciskāņu provinces provinciālis Jozo Gerbešs, pirmajā dienā ar uzrunu uzstājās arhibīskaps Aldo Kavalli, apustuliskais vizitators ar īpašām pilnvarām Medžugorjes draudzē. Dienas otrajā pusē dalībnieki kāpa kalnos, klausījās liecības kopienās un, protams, piedalījās vakara lūgšanu programmā, kas ir vissvarīgākā… Mēs lūdzamies kopā, runājam un skatāmies, ko vēl mēs varam darīt Vissvētākās Dievmātes labā Lietuvā,” sacīja Terēze Gažiova, viena no svētceļojuma organizatorēm.
“Es domāju, ir ļoti patīkami izjust šo vienotību ar bīskapiem, priesteriem un ticīgajiem no Lietuvas un kopā lūgties par mūsu valsti, īpaši šajā nemiera pilnajā laikā. Viņi jūt šo spriedzi, un īpaši šogad es redzu, ka viņi par to domā vairāk, šajā nodomā vienojas lūgšanā par mieru, vēlas veidot vēl ciešāku un spēcīgāku saikni ar Medžugorji un lūgties par mieru. Tas šobrīd viņiem ir ļoti svarīgi,” tā par svētceļojuma nozīmīgumu sacīja Terēze Gažiova.
“Es ierados strādāt un lūgties. Tas ir manas ticības apliecinājums – kā kalpot Jēzum Kristum. Tā ir mana dzīve. Kad es redzu citus svētceļniekus, kuri lūdzas, tas iedvesmo mani vairāk lūgties, dzīvot… Kā arī, kad redzu šīs garās rindas uz grēksūdzi, kad redzu, cik daudz cilvēku izsūdz grēkus, tas iedvesmo mani iet pie grēksūdzes. Kad es atveros Dievam un lūdzos, tas nozīmē, ka es eju pie Viņa un Viņš nāk pie manis, tas ir abpusēji. Es biju slims, ārsti man teica, ka es nedzīvošu ilgi, es sāku lūgt Dievu, lai Viņš man dod dienu, divas… Ja Viņš man dos vēl vienu iespēju dzīvot, izveseļoties, es apsolīju Viņam kalpot. Tā arī tas notika, un no tā brīža es kalpoju Kungam,” par savu ierašanos Medžugorjē mums pastāstīja mūsu kolēģis, Radio Maria Lietuvā žurnālists Donatas Pranckevičus.
Tēvs Sigitas Bitkauskas: “Medžugorjē mana ticība nostiprinājās.”
“Pirmo reizi es ierados Medžugorjē 2008. gadā uz semināru. Un tikai šeit es atrodu to, kas ir patiess, garīgs un dziļš. Es labi atceros savu pirmo svētceļojumu uz Medžugorji, tad es, tā varētu teikt, atklāju savu ticību, ticību Dievam. Es biju priesteris jau 14 gadus. Mana ticība nebija stipra, bet pēc tā pirmā svētceļojuma tas mainījās. Pēc pirmā svētceļojuma un šīs pieredzes es braucu uz šejieni divas reizes gadā, lai piepildītos garīgi. Es mīlu Medžugorji. Es ticu, ka Vissvētākā Jaunava Marija ved mūs uz mieru. Mums ir jābrauc šurp. Tādēļ mēs cenšamies vest svētceļniekus, ticīgos no Lietuvas, uz Medžugorji, arī priesterus, bet ir bažas, ka Medžugorjē tu mainīsies un pēc tam tev būs jāstrādā ar sevi,” par Medžugorjes ietekmi uz viņa garīgo dzīvi stāstīja priesteris Sigitas Bitkauskas.
Mijo Berkičs
Informācijas avots: https://radio-medjugorje.com/
