Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2019. gada 25. aprīlī
Mīļie bērni! Šis ir žēlastības laiks, žēlsirdības laiks ikvienam no jums. Bērniņi, nepieļaujiet, ka jūsos un ap jums valda naida un nemiera vējš. Jūs, bērniņi, esat aicināti būt par mīlestību un lūgšanu. Sātans vēlas nemieru un sajukumu, bet jūs, bērniņi, esiet augšāmceltā Jēzus prieks – Viņa, kas nomira un augšāmcēlās par ikvienu no jums. Viņš uzvarēja nāvi, lai jums dāvātu dzīvi – mūžīgo dzīvi. Tāpēc, bērniņi, lieciniet un esiet lepni par to, ka Viņā esat augšāmcēlušies. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu.

Dāvājot pasaulei Dieva Dēlu, Vissvētākā Jaunava Marija nes Žēlsirdību, jo caur Viņu Dievs turpina dāvāt Žēlsirdību no paaudzes paaudzē. Tā Jēzus piekāpjas Marijai, lai ar Viņas starpniecību želsirdības darbi notiktu jau Viņa pirmajā publiskajā brīnumā.

Galilejas Kānas kāzās Marija pirmā pamanīja kā trūkst un bija viesiem tik pretimnākoša, ka pārliecināja Dēlu “mainīt” Dieva plānu. Jēzus uz Viņas lūgumu atbild: “Mana stunda vēl nav pienākusi”, tomēr gala rezultātā veic pirmo brīnumu.

Marija tai pat laikā paiet malā un atstāj pagodinājumu Jēzum. Vissvētākā Jaunava Marija neveic brīnumu, bet mudina Dēlu mūsu vajadzības uzlūkot ar žēlsirdību – pat tad, ja mēs to neesam pelnījuši, ja Dieva plānā nebija paredzēts piešķirt mums tādu žēlastību.

Dāvājot Vissvētāko Jaunavu mums kā Māti, Jēzus piepilda Viņas žēlsirdīgo mātes sirdi, lai Viņa vienmēr justu līdzi Savu bērnu ciešanām.

Jaunava Marija tika izvēlēta kļūt par žēlsirdības līdzekli, jo dzīvoja ticībā. Ne tādā ticībā, kas apgaismo, bet jau tādā ticībā, kas pārņēma Viņu visu, Viņas gribu un mīlestību uz Dievu.

Savā slavēšanas himnā Magnificat Marija gavilē: “Viņa žēlsirdība paliek uz radu radiem, tiem, kas Viņa bīstas” (Lk 1,50). Viņa ir piedzīvojusi Dieva žēlsirdības spēku, visvarenību un dziļumu un vēlas palīdzēt mums sajust paša Dieva pārveidojošo spēku.

Mums visiem nepieciešama Dieva žēlsirdība, jo visi esam grēka ievainoti, mūsu pašu vai mūsu tuvāko grēku dēļ. Īpašā veidā Savas žēlsirdības spēku Viņš dāvājis mums svētās grēksūdzes noslēpumā. Svētā grēksūdze – tā ir vienīgā vieta pasaulē, kur es varu sajust žēlsirdības, mīlestības un labestības Dievu. Varu sajust Dievu, Kurš mani nenosoda, bet iet kopā ar mani līdz pat nāvei uz krusta, kurā apliecina, ka manis dēļ ir gatavs izdarīt visu, lai es piedzīvotu atbrīvošanos no grēka jūga, izdziedināšanu un brīvību.

Dievs redz to, ko neredzu es. Viņs redz, par ko es esmu spējīgs kļūt un dzīvot Viņa žēlastības spēkā, Viņa augšāmcelšanās spēkā.

Daudzi uzskata, ka Dieva žēlsirdības jautājums relativizē cilvēka grēcīgumu, atstāj cilvēku tādu, kāds tas ir, un apšauba Dieva taisnīgumu. Bet Dieva žēlsirdība aicina uz grēknožēlu un atgriešanos. Taisnīgums ārstē no lepnības, jo, salīdzinot sevi ar Dieva taisnību, mēs ieraugām, cik nabadzīgi esam un kļūstam pazemīgāki. Bet Dieva žēlsirdība neļauj aizkavēties viltus pazemībā. Kas ir viltus pazemība? Tādā pazemībā cilvēks izlīgst ar sevi, ar savu grēcīgumu, sakot: “Esmu tāds un nespēju mainīties. Man nav glābšanas, jo esmu pārāk grēcīgs un nemāku dzīvot citādāk.”. Viltus pazemība ir iekšējs žēlums pret sevi. Viltus pazemībā cilvēks paliek noslēgts pats sevī.

Dievs, turpretī, nevēlas viltus mieru un mūsu iekšējo koncentrēšanos uz sevi, bet aicina uz atgriešanās nemieru, kas ir ceļš uz patieso mieru.

Patiess miers nāk caur atgriešanos: lai tu izietu no savas noslēgtības sevī un ietu pie Dieva, kurš Savā žēlsirdībā vienmēr iziet ārpus Sevis un nāk mums pretī.

Dieva žēlsirdība ir pārsteidzoša – jo lielāks grēks, jo lielāka tā ir. Tas nav aicinājums grēkot, bet aicinājums atvērties Dieva žēlsirdībai, kas piedod daudz vairāk, nekā mēs spētu sagrēkot.

Lūgsim Mariju, žēlsirdības Māti, lai Viņa izlūgtu mums Dieva žēlsirdības pārpilnības pieredzi.

Lūgšana labestības, mīlestības un žēlsirdības Mātei.

Ak, mana Māte, labestības, mīlestības un žēlsirdības Māte, mīlu Tevi bez mēra un atdodu sevi Tev. Savā labestībā, mīlestībā un žēlsirdībā izglāb mani. Vēlos būt Tavs(a). Mīlu Tevi bez mēra un vēlos, lai Tu mani sargātu. No visas sirds lūdzu, labestības Māte, dod man Savu lebestību, lai es tajā iemantotu paradīzi. Lūdzu Tavu bezgalīgo mīlestību, lai Tu darītu mani žēlastības cienīgu un es mācētu ikvienu mīlēt tā, kā Tu iemīlēji Jēzu Kristu. Lūdzu arī žēlastību, lai es mācētu būt žēlsirdīgs(a) pret Tevi. Uzticu Tev visu sevi un vēlos, lai katrā solī Tu paliktu kopā ar mani – Tu, žēlastības pilnā. Vēlos nekad par to neaizmirst. Ja es pazaudēšu šīs zēlastības, lūdzu, lai Tu man tās atgrieztu. Āmen.

Lūgšana nodiktēta Jeļenai Vasiļ 1983. gada 19.aprīlī.

Ļubo Kurtovičs, OFM