Vēstījums Marijai Pavlovičai-Luneti 2021. gada 25. martā
“Mīļie bērni! Arī šodien es esmu ar jums, lai jums sacītu: “Bērniņi, tas, kurš lūdzas, nebaidās par nākotni un nezaudē cerību.” Jūs esat izredzēti nest prieku un mieru, jo jūs esat mani. Es šeit esmu nākusi, saukta par Miera Karalieni, jo sātans grib nemieru un karu, viņš grib piepildīt jūsu sirdi ar bailēm par nākotni, taču nākotne pieder Dievam. Tāpēc esiet pazemīgi un lūdzieties, un visu uzticiet Visaugstā rokās – Viņam, kas jūs radījis. Paldies, ka atbildējāt uz manu aicinājumu!”
Pagājušā mēneša vēstījumā Dievmāte mūs aicināja lūgties un gavēt. Arī šajā vēstījumā Viņas aicinājumi nerimstas, un, tāpat kā visus šos gadus, Viņa tos atkārto vēlreiz.
Viņas vārdos dzirdama Jēzus vārdu atbalss: “Lūdziet, un jums tiks dots, meklējiet, un jūs atradīsiet, klauvējiet, un jums tiks atvērts!” (Mt 7, 7).
Dievs zina, kas mums nepieciešams, tomēr nedos to, ko mēs Viņam nelūdzam. Viņš vēlas, lai mūsu lūgšana nāktu no sirds, būtu pilnīgas uzticības un paļāvības pilna. Kas ir tas, ko Dievs mums vēlas dot un arī dos? Kad bērns kaut ko lūdz tēvam, bet tēvs saprot, ka tas ir bīstami, viņš neuzklausa tādu lūgumu. Bērns, nesaņēmis cerēto, var izjust vilšanos un neapmierinātību, bet tam jāuzticas tēvam. Un tāpat, kad bērns vēlas kaut ko, kas tēvam šķiet derīgs, viņš savā mīlestībā ir gatavs bērnam to dot. Dievs mums var dot tikai to, kas kalpos mūsu labumam.
Tas, ko vēlamies mēs, ne vienmēr ir tas, kas mums patiesi nepieciešams. Kad mūsu iegribas nesaskan ar Dieva gribu, savā dziļākajā būtībā mēs arī to nemaz nevēlamies saņemt. Dievs zina, kas mums ir labs un, būdams uzticams un pilns mīlestības, pateiks “nē” neprātīgām un egocentriskām vēlmēm, neraugoties uz to, cik liela ir mūsu vēlēšanās saņemt to, par ko lūdzam.
Lūgšana ir mūsu ticības barotne. Ticība dzīvo lūgšanā, bet lūgšana – ticībā. Tās abas iet roku rokā. Var teikt, ka tic tikai tas, kas lūdzas. Lūgšana mūs ieved dzīvās attiecībās ar Dievu, un turpmāk padziļina un nostiprina mūsu ticību. Ticības pretstats nav neticība. Ticības pretstats ir bailes. Bailes liecina par to, ka trūkst ticības un uzticēšanās, paļāvības labajam Debesu Tēvam. Trūkst uzticēšanās Viņa labestībai, laipnībai un Viņa apsolījumam, ka viss nāks par labu tam, kas mīl Dievu un tic Viņam.
Dievmāte Savā mātes mīlestībā mūs mudina un aicina uzdrīkstēties doties lūgšanu piedzīvojumā, caur kuru mēs nonāksim pie Dieva. Tur, kur Dievs ir klāt esošs, nav baiļu nedz par tagadni, nedz par nākotni. Viss atrodas Viņa rokās – gan mūsu dzīve, gan mūsu dienas, ko Dievs mums dāvājis.
Viņam zināms katrs mūsu solis, Viņš pazīst mūsu sirdis, un nekas ar mums nevar notikt, jo Viņš savās rokās tur visu Visumu – arī mūsu pagātni, tagadni un nākotni.
Lūgšana: Vissvētākā Jaunava Marija! Tu esi gājusi pa mūsu ceļiem, dzīvojusi dzīvi, līdzīgu mūsu dzīvei. Tu esi pieredzējusi visu, ko mēs piedzīvojam: iepazinusi ciešanas un sāpes, bailes, kas Tevi nepameta no Pasludināšanas brīža Nācaretē; Tu uztraucies par Savu bērnu Jēzu, piedzīvoji vajāšanu un mātes sāpes par Dēla nāvi – tomēr paliki ticības un cerības Māte. Izlūdz to arī mums, īpaši tiem, kurus nomoka sāpes un bailes dažādu dzīves apstākļu dēļ. Mēs vēlamies dot Tev savas sirdis un rokas, lai Tu mums palīdzētu piedzīvot Dieva mīlestību un visvarenību, kas visu vērš un virza uz labu. Āmen.
Ļubo Kurtovičs OFM
